Ar ko kopā sēņot

Ar ko kopā sēņot? Kāpēc gan ne ar cilvēka labāko draugu - suni? Domāts - darīts. Suns pavadā, grozs rokā, ejam. Purva malā starp pusaugu bērziņiem gan bērzu, gan priežu beciņas, gan pa kādai apšubekai. Bet - suņam parastajam sēnes neinteresē. Kamēr griežu beku, šis bērzam apgājis apkārt un akurāti atgriezies pie manis, pavada ap stumbru. Vienreiz tā, otrreiz... Šitā nevar. Tuvumā nevienu dzīvu būtni neredz, palaižu no pavadas vaļā. Vienu brīdi ir labi - bekas, beciņas... Līdz atskan izmisīgi smilksti. Purvs ir ar kādreiz raktas kūdras karjeriem pa vidu, tie pilni vaļēja ūdens. Suns iekšā ticis, ārā netiek - malas stāvas, kūdra zem ķepām brūk uz leju, ūdenī, bet ķepas veltīgi cenšas trāpīt stingrāku vietu. Liecos lejā (tā tik vēl trūktu, lai arī es iegāztos), un ak tu laime, izdodas aizsniegties līdz suņa kaklasiksnai. Liela auguma suns ir smags. Gandrīz vai nožņaudzu, stīvējot uz augšu. Bet - izdodas tomēr. Suns škurina no kažoka ārā purva zampu, es vēl arvien no uztraukuma trīcošām rokām ņemu grozu - mēs ejam mājās.Suns nu jau sen suņu aizsaules valstībā. Purvā vaļējie karjeri pārsvarā aizauguši ar kārtīgu sūnu, un tā mala, kur toreiz bekas bija, arī aizaugusi - ar eglēm, eglītēm. Toreizējie bērziņi ne vien izauguši, bet daudzi jau pussatrunējušās kritalās pārvērtušies. Purvs dzīvo savu dzīvi - un labi, ka dzīvo.