Maldi mežā 1. epizode

90.gadu sākumā atguvām dzimtas īpašumu Tukuma novadā un mūsu sēņošanas trakums uzņēma jaunus apgriezienus.
Bija septembra sākums, viegli smidzināja sīks lietutiņš, kad devāmies uz mežu. Tas bija lapu koku mežs ar egļu audzēm. Kad grozi bija pilni, laiks doties mājup. Ejam, ejam, bet atgriežamies turpat, kur sākām mājupceļu. Tā pa apli vairākas reizes. Nāk vakars, vairs nav sīks smidzeklis, bet mērens lietus, mežs kļuvis vēl tumšāks. Paliek jau nedaudz dīvaini. Mana māte apsēžas uz celma un mums ar māsu nopietni paziņo, ka piemeties vadātājs un tas bijis tas nīgrais vecis, kurš paskrēja mums garām, tērpies pelēkā lietusmētelī ar kapuci galvā. Tas nav bijis nekāds cilvēks, bet gars-vadātājs. Māte mēģinājusi viņu uzrunāt, bet vecais tik ātri palavījies garām, ka viņa vēl nodomājusi, kā tāds večuks tik ātri var kustēties. Vēl māte dramatiski ziņo, ka redzētajam večukam nav bijusi seja, jo kapuce bijusi tik liela, ka licies, ka maiss uzmaukts galvā. Prasa mums, vai tiešām neko nemanījām. Redzējām gan: salīcis stāvs, tumši ģērbies, klusi klusi ar noliektu galvu veikli pagāja garām un pēkšņi izgaisa. Mēs nedaudz pabrīnījāmies, ka cilvēks tik klusi staigā pa mežu, ne zars nebrīkšķēja.
Mana māte, kristīts pagāns, jo, ejot mežā, pasaka paldies Meža mātei un noskaita čūsku vārdus, sāk skaitīt Tēvreizi. Lēni, rāmi, beigās pārmet krustu. Tajā brīdī mums visām kā zvīņas no acīm nokrīt. Galvas kļūst skaidras un mierīgi tiekam ārā no meža.