Privātīpašums un mobilais
Pēdējo reizi, kad braucām uz savu veco sēņošanas vietu, mēs tikām diezgan agresīvi aizraidīti, jo vai tad mēs neredzot zīmi ceļa galā - šis esot privātīpašums un lai mēs lasoties prom (tieši šādiem vārdiem), sēņotāji tikai izbradājot mežu un piemēslojot. Žēl, šī bija lieliska vieta gailenēm, apsīšiem, un tiešām nezinu, kurš tik ļoti mežu izbradā, vai tas bija tikai lēts iegansts privātīpašnieciskiem izgājieniem. Faktiski ar šo nepatīkamo notikumu kautkas pārtrūka mūsu ģimenes sēņošanās tradīcijās. Mēģinājām braukt arī uz citām vietām, bet kā saka mamma - svešā mežā, kuru nepazīst, viņa negrib iet. Patiesībā, ļoti labi atceros, kā pirmo reizi iegājām šajā. LĪdz tam visu bērnību (80tie-, 90-tie) braucām uz tīrajiem Sietiņieža siliem. Tas bija laiks, kad es vēl biju bērndārznieks un skolnieks. Ejot mežā vienmēr svarīgākā bija drošība, bet silā ar to ir vienkāršāk - cauri priedēm savējos vari redzēt diezgan tālu. Arī "medījot" sēnes, varēja aizklīst diezgan tālu, pat nepamanot. Bet mēs vienmēr viens otru uzraudzījām, saucot - ā-ū, ā-ū. Noteikums bija atsaukties. Ja visi visus sasauca, tad varēja mierīgi sēņot tālāk. Bet reizēm pakalni skaņu nelaida pāri un tad mamma no kautkurienes uzradās un prasīja, kāpēc es neatsaucoties. Man gan šķiet, ka šeit īsti nevarēja apmaldīties, jo vienā pusē bija Gauja, otrā ceļš un mežā bija vairākas platas takas - tās būtu kautkur izvedušas. Bet savādāk bija ar mežu, kas nu bija kļuvis par privātīpašumu - tas bija jauktu koku, dažviet biezām egļu audzēm, lazdu rindām, te tālu nevarēja redzēt. Uz šejieni mēs sākām braukt 2000-ajos. To atceros tāpēc, ka tad man jau bija savs mobīlais. Tam bija svarīga loma, jo pēkšņi, pēc tik daudziem gadiem sēņojot, sapratu, ka esmu nomaldījusies un man piemeties vadātājs. It kā spēju sasaukt mammu, bet nespēju iziet uz viņu, atgriezos vairākas reizes vienā un tajā pašā vietā. Bet tā kā tētis lielākoties palika "sargāt" mašīnu meža malā, tad zvanīju viņam, lai padod signālu, lai spēju noorientēties, uz kuru pusi ir ceļš, un vadātājas atlaida. Tagad ar savu ģimeni esmu atradusi sēņošanas vietu tur, kur mans vīrs makšķerē un varam apvienot divas patīkamas nodarbes, turklāt šeit zemes īpašnieks pat vēl pasaka priekšā, kur labākās sēņu vietas.
