Pneimonoloģijas rezidents Ēriks Vidžups: “Tevi uzskata par pilnvērtīgu slimnīcas darbinieku no pirmās rezidentūras dienas”

Sagatavoja Linda Rozenbaha, RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa

Turpinām rakstu sēriju par rezidentiem, kurā mūsu medicīnas studenti rezidenti vai nesenie absolventi dalās ar savu personisko pieredzi rezidentūrā, un šoreiz iepazīstinām mūsu lasītājus ar Ēriku Vidžupu, RSU ceturtā gada ārstu rezidentu pneimonoloģijā SIA Kuldīgas slimnīca.

COVID-19 pandēmijas laikā, kas bija ļoti intensīvs slimnīcu mediķiem, arī Ē. Vidžupam bija iespēja iepazīt izaicinošo periodu medicīnā – viņš devās strādāt uz COVID nodaļu, kur iepazinās ar pašreizējiem kolēģiem – pneimonologiem. Viņu aizrāva akūtā medicīna un darbs intensīvajā terapijā, tāpēc rezidentūrā Ē. Vidžups izvēlējās pneimonoloģiju.

Kad un kā sapratāt, ka gribat kļūt par ārstu?

Vidusskolas gados bija jāpieņem liela izšķiršanās par tālākās profesijas izvēli. Zināju, ka vēlos savu karjeru saistīt ar bioloģiju vai ķīmiju. Nolēmu apmeklēt RSU Jauno mediķu skolu – tā bija pirmā saskare ar medicīnu, viss apgūtais šķita interesants un noderīgs. Pieteicos arī sagatavošanās kursos bioloģijas valsts eksāmenam, kas noritēja RSU. Tos apmeklējot, pakāpeniski iepatikās vide, universitātes telpas, un es nodomāju, ka labprāt mācītos RSU. Tā arī notika. 

Kā izvēlējāties nākamo ārsta specialitāti?

Studiju laikā sāku darbu slimnīcā, lai nostiprinātu gūtās teorētiskās zināšanas praksē, iedvesmotos no pieredzējušiem kolēģiem, darbotos komandā. Tā vairāk nekā divus gadus nostrādāju medicīnas asistenta amatā. 

Kad sākās COVID pandēmija, devos strādāt COVID nodaļā, kur iepazinu savus pašreizējos kolēģus – pneimonologus. 

Tolaik mani aizrāva akūtā medicīna un darbs intensīvajā terapijā, tāpēc, kad pienāca laiks lemt par labu rezidentūras specialitātes izvēlei, izvēlējos pneimonoloģiju.

Kā notika gatavošanās un iestāšanās rezidentūrā?

Svarīgākais bija iegūt labas sekmes, kā arī veikt zinātniski pētniecisko darbību studiju laikā. Vienotā pieteikšanās rezidentūrai notika elektroniski, pats dokumentu iesniegšanas process bija labi izprotams.

Man palīdzēja arī voluntēšana nodaļā pirms rezidentūras uzsākšanas. Tas man deva lielāku ieskatu nodaļas ārstu darbā un pārliecību, ka mana izvēle ir īstā.

Kāda ir rezidentūras realitāte?

Rezidenta ikdiena ir ļoti dažāda un neprognozējama. Notiek dažādi rezidentūras rotāciju cikli, ir dažādi atbildīgie ārsti vairāku gadu garumā. Jau no pirmās rezidentūras dienas jābūt spējīgam pielāgoties, būt atvērtam zināšanām un citu kolēģu viedoklim. Ir arī obligātās dežūras, kur jāmācās uzņemties atbildību par pacientiem, bet neapšaubāmi stacionārā ir arī kāds pieredzējis kolēģis, ar kuru konsultēties. 

Kopā ar citiem rezidentiem un sertificētiem ārstiem katrs jaunais ārsts atrod savu pieeju, kā komunicēt ar pacientu un viņa tuviniekiem, kā pasniegt labas un sliktas ziņas. 

Vienmēr interesantas ir slimnīcas kopējās rīta sēdes vai nodaļas apspriedes, rezidentu semināri, kur tiek apspriesti retāki un sarežģītāki medicīniskie gadījumi, tiek lasītas jaunākās vadlīnijas. Ne tikai to vien, bet vēl daudz ko citu kopā saliekot, veidojas katra rezidenta individuālā rezidentūras pieredze. 

Kas jūs visvairāk pārsteidza rezidentūrā?

Šķiet, visvairāk pārsteidza tas, ka no pirmās rezidentūras dienas tevi uzskata par pilnvērtīgu nodaļas un arī slimnīcas darbinieku. Tas liek audzināt sevī pienākuma apziņu no pašiem pirmsākumiem. Dažreiz lielākos izaicinājumus darbā sagādāja nemedicīniskas dabas jautājumi, jo, cīnoties par pacienta veselības atgūšanu, citreiz vienlīdz svarīgas ir arī sociālās un cita rakstura problēmas, kas jārisina, kamēr pacients atrodas ārsta uzraudzībā.

Kāpēc izvēlējāties rezidentūru reģionā?

Domāju, ka medicīna nedrīkst koncentrēties tikai galvaspilsētā. Ir nepieciešama apmācība lielajās slimnīcās, rezidentūras laikā jāiegūst liela pieredze, lai tālāk spētu sniegt līdzvērtīgus medicīnas pakalpojumus arī reģionā.

Kā priekšrocību noteikti varu minēt atsaucīgu slimnīcas vidi, arī iespēju ieviest mūsdienīgas diagnostikas un ārstēšanas prakses savā darba vietā, ciešāku kontaktu ar slimnīcas vadību.

Es nenāku no pilsētas, kurā izvēlējos strādāt pēc rezidentūras pabeigšanas, tādēļ lielākais izaicinājums ir meklēt jaunas mājvietas, pārvākties un iedzīvoties jaunā pilsētā. 

Iejusties citā pilsētā palīdz iesaiste kādās sporta aktivitātēs, pašdarbnieku kolektīvā, un es atradu tautas deju kolektīvu. 

Tur arī varu atpūtināt prātu pēc garas darba dienas, kā arī iegūt jaunus draugus.

Ko jūs ieteiktu topošajiem ārstiem vai jaunajiem rezidentiem?

Ir svarīgi būt apmierinātam ar savu studiju un rezidentūras izvēli, gūt prieku katru dienu, strādājot medicīnā. Atceries, ka karjera medicīnā tiek būvēta soli pa solim, tas drīzāk ir maratons, nevis sprints. Katru dienu ir vērts uzdot sev jautājumus par to, kas paveikts labi un par ko var būt lepns, bet vēl nozīmīgāk ir apzināties, kur vēl ir vieta uzlabojumiem.