Topošā ārste un RSU stipendiāte Lauma Māra Vikmane: "Kad ir grūti, es skatos uz mazajiem soļiem"

Foto no Laumas Māras Vikmanes privātā arhīva
Autore: Laura Celmiņa (RSU fonds)

Medicīnas studijas bieži iztēlojamies kā nepārtrauktu mācīšanos, negulētas naktis un lielu atbildību jau pirms pirmās darba dienas medicīnas iestādē. Tā arī ir. Taču topošais ārsts ir tāds pats cilvēks – ar savām interesēm, ieradumiem, nogurumu, priekiem un meklējumiem, kā saglabāt balansu starp darbu un privāto dzīvi. Laumai Mārai Vikmanei šo līdzsvaru sniedz dziedāšana korī.

Viņa studē RSU Medicīnas fakultātes sestajā kursā, gatavojas iegūt ārsta diplomu un izvēlēties rezidentūras specialitāti. Paralēli intensīvajām studijām Lauma Māra dzied RSU jauktajā korī Rīga, piedalās koncertos un konkursos, kā arī ir pieredzējusi, ko nozīmē saņemt stipendiju ne tikai kā praktisku atbalstu, bet arī kā apliecinājumu tam, ka tavs darbs ir pamanīts.

Kā tu nonāci RSU, un kāpēc izvēlējies medicīnas studijas?

Kad sapratu, ka gribu studēt medicīnu, man bija skaidrs, ka gribu to darīt Latvijā. Bērnībā dzīvoju netālu no RSU, un universitāte man vienmēr ir bijusi kaut kur tuvumā. Tāpēc, kad pienāca brīdis izvēlēties studiju vietu, RSU šķita dabiska izvēle.

Medicīnas programma nozīmē sešus intensīvus studiju gadus, lai iegūtu ārsta diplomu. Šis man ir pēdējais studiju gads. Pēc tam vasarā būs jāpiesakās rezidentūrai, kur jau var iegūt konkrētu specialitāti.

Vai specialitātes virziens jau ir skaidrs?

Daudziem kursabiedriem sajūta par nākotnes specialitāti ir konkrētāka. Man tā vēl nav līdz galam izkristalizējusies. Tieši tāpēc šobrīd domāju par interno medicīnu. Tā ir plaša joma, kas aptver dažādu orgānu sistēmu slimības – nieru, kuņģa un zarnu trakta, kā arī daudzu citu orgānu saslimšanas. Man šķiet vērtīgi vēl kādu laiku būt plašākā laukā un saskarties ar dažādiem virzieniem. Iespējams, tieši rezidentūras laikā kaut kas mani uzrunās īpaši spēcīgi. Rezidentūra nozīmē vēl četrus vai piecus gadus, taču tas jau ir posms, kurā vienlaikus mācies un strādā. 

Medicīna ir ilgs un grūts ceļš…

Man patīk mācīties. Tas, iespējams, ir viens no svarīgākajiem iemesliem. Turklāt medicīna manā ģimenē nav sveša. Mani vecāki ir saistīti ar medicīnu, arī krustmāte. Līdz ar to vide, kurā augu, noteikti ietekmēja manu interesi. Jau bērnībā man gribējās saprast, kā darbojas ķermenis. Kad slimoju, vecākiem, piemēram, jautāju, kāpēc rodas puņķi. Mani interesēja, kā ķermenis kopumā strādā. Savā ziņā tā ir ģimenes tradīcijas turpināšana. Kādam taču tas ir jāturpina!

Kas medicīnas studijās tev patīk visvairāk?

Man ļoti patīk praktiskā medicīnas puse. Protams, studijās ir milzīgs teorijas apjoms, un ļoti daudz laika paiet, mācoties no grāmatām, konspektiem un prezentācijām. Taču īpaši interesanti kļūst tad, kad ir prakse.

Šajā gadā bija vairāk prakses, un tas ir pavisam cits izaicinājums. Mums māca veikt konkrētas manipulācijas, piemēram, kā intubēt pacientu, kā veikt injekcijas. Tajā brīdī tu saproti, ka apgūsti kaut ko ļoti reālu. Un, godīgi sakot, brīžiem rodas sajūta: esmu varonis, jo māku to izdarīt.

Kas ir lielākais izaicinājums studijās?

Mācību materiāla apjoms. Medicīna ir ļoti plaša. Ir dažādi kursi, dažādas slimības, dažādi orgāni, dažādas sistēmas. Un tad ir eksāmens, kurā jāzina ļoti daudz. Dažreiz tas šķiet apjomīgi. Taču vienlaikus tā ir arī vērtība – tu tiešām daudz zini. 

Vai medicīnas studenti vispār izbauda studentu dzīvi?

Jā, izbauda! Mums ir bijuši grupas vakari, ballītes, kopā būšana Ziemassvētkos vai vasarā. Pašlaik, studiju noslēgumā, kopā sanākam mazāk nekā sākumā, bet tas nenozīmē, ka dzīve ir tikai mācības.

Man ļoti svarīgs ir koris. Kad eju uz kori, es varu nolikt medicīnu malā, vismaz uz mēģinājuma laiku. Ja vien nākamajā rītā nav eksāmens astoņos, tad gan var gadīties, ka paņemu līdzi kādus mācību materiālus. Bet kopumā es ticu, ka arī medicīnas studijās var izbaudīt procesu.

Kā aizsākās ceļš uz kori?

Esmu dziedājusi korī gandrīz katru gadu kopš pirmās klases. Mani vecāki arī dzied korī, un bērnībā tas vienkārši bija pašsaprotami. Vecāki teica: “Tev jāiet korī!” Un es gāju. Ar laiku koris kļuva par daļu no manas dzīves. Pirmajā studiju gadā gan nedziedāju, jo tas bija Covid-19 laiks, viss notika attālināti un es nepieteicos. Taču kopš otrā kursa sāku dziedāt. Man tas notiek ļoti organiski – vietā, kur es dzīvoju vai mācos, meklēju, kur var dziedāt korī.

Pat tad, kad esmu dzīvojusi ārzemēs, esmu skatījusies, vai varu pievienoties kādam korim. Desmitajā klasē biju Austrijā viena pati, un tur dziedāju austriešu korī. Tas bija Dziesmu svētku gads, tāpēc vēl vairāk gribējās būt saistītai ar kori, lai vasarā varētu aizbraukt uz Dziesmu svētkiem. Savukārt 11. un 12. klasē dzīvoju Šveicē kopā ar ģimeni, un mēs gājām uz Šveices diasporas kori.

Ko tev dod dziedāšana korī?

Koris padara manu dzīvi interesantāku.

Ikdienā ļoti daudz laika un domu aizņem medicīna, bet korī es varu pārslēgties. Tā ir cita domāšana, cita koncentrēšanās.

Es dziedu arī ikdienā, bet koris nav tikai dziedāšana. Tas ir komandas darbs. Tur ir cilvēki, draugi, sarunas, socializēšanās. Korī vienmēr ir kāds, ar ko parunāties. Tā ir vieta, kur var vienkārši izbaudīt mūziku un būt daļai no kopīga skanējuma.

Kas tev visvairāk patīk kora repertuārā?

Repertuārs parasti ir saistīts ar pasākumiem un konkursiem, un to lielā mērā izvēlas diriģents. Mums ir bijuši ļoti interesanti Gruzijas skaņdarbi. Šogad daudz strādājām ar modernāku repertuāru. Nesen piedalījāmies konkursā pie Gardas ezera [Itālijas Riva del Garda koru konkurss, aut.], kur uzvarējām, ieguvām vairākas balvas un galveno balvu.

Modernie skaņdarbi sākumā mēdz būt ļoti sarežģīti. Reizēm, kad pirmo reizi skaties notīs, pat īsti nesaproti, kur tur ir mūzika. Bet tad katra balss iemācās savu daļu, viss pamazām saliekas kopā, parādās ritms, kopējā struktūra un lielais skanējums. Tieši tas man šķiet ļoti interesanti. Brīdī, kad sarežģītais beidzot sāk skanēt, ir īpašs gandarījums. Pašlaik gatavojamies Gaudeamus studentu dziesmu svētkiem, kur repertuārā ir gan zināmākas, gan mazāk zināmas lietuviešu un igauņu dziesmas.

Kā iespējams savienot kori un medicīnas studijas?

Mūsu diriģente mēdz teikt: “Ja tu dziedi korī, tu jau esi pieņēmis lēmumu, ka tas ir obligāti.” Man tas palīdz. Es vienkārši ieplānoju, ka vakaros, kad ir kora mēģinājums, man ir jābūt korī. Tad saprotu savas dienas grafiku, kad jābūt uz nodarbībām, kur jāgatavojas. Atbilstoši tam saplānoju savu dzīvi. Ja zinu, ka vakarā būs koris, mācos agrāk. Tas prasa laicīgāku plānošanu, bet kopumā palīdz kļūt organizētākai. Galvenais ir pieņemt, ka koris man ir svarīgs. Tad laiks tiek atrasts.

Kas kopīgs medicīnas studijām un dziedāšanai korī?

Komandas darbs.

Korī ir daudz balsu, un katrai ir sava nozīme. Visi strādā kopā, lai beigās izveidotos viens kopīgs skanējums. Medicīnā ir līdzīgi.

Tur komandas darbs ir ārkārtīgi svarīgs, jo visi strādā viena kopīga mērķa labā – pacienta ārstēšanai. Katram ir sava loma, bet rezultāts rodas tikai tad, ja spēj sadarboties. Atšķirīgais varbūt ir tas, ka korī ļoti skaidri sekojam diriģentam. Viņš ir līderis. Medicīnā ir vecākie ārsti, kuri dod padomus, bet vairāk jāmācās pašam nenovirzīties no ceļa un cieši sekot mērķim – ārstēšanai. 

Vai dziedāšana savas universitātes korī dod īpašu lepnuma sajūtu?

Jā. Esmu dziedājusi dažādos skolas koros, un vienmēr, kad aiz tevis ir kāds, ko pārstāvi, rodas papildu atbildība un lepnums. Tu pārstāvi savu skolu, universitāti, kopienu. Tas dod arī atbalsta sajūtu.

Ar ko pēdējā gada laikā visvairāk lepojies?

Noteikti ar kora uzvaru konkursā pie Gardas ezera. Tas bija liels sasniegums visam korim. Man personīgi nozīmīgs sasniegums ir, ka mans studenta pētnieciskais darbs ir publicēts Lietuvas starptautiskajā žurnālā. Par to tiešām lepojos!

Kā uzzinājāt par RSU fonda stipendiju?

Par to stāstīja korī gan diriģentes, gan iepriekšējo gadu stipendiāti, un tas iedrošināja pieteikties.

Kāda bija sajūta, uzzinot par stipendijas piešķiršanu?

Tā bija lieliska sajūta. Es ļoti priecājos.

Protams, stipendija ir materiāls atbalsts, bet tajā brīdī lielākais prieks bija par atzinību. Tu saņem ziņu, ka esi izvēlēta, un tas nozīmē, ka kāds ir pamanījis tavu darbu, studiju rezultātus, ieguldījumu.

Man šķiet, ka tieši šī atzinības sajūta bija visspēcīgākā. Tā pasaka: tas, ko tu dari, ir vērtīgi.

Kam pirmajam par to pateici?

Mammai, pēc tam – draudzenei.

Ko stipendija deva praktiski un emocionāli?

Praktiski stipendija palīdzēja segt ikdienas izdevumus. Piemēram, iegādāties transporta mēnešbiļeti, lai varētu pārvietoties starp dažādām studiju un kora nodarbību norises vietām. Bija arī kora braucieni, kuriem bija nepieciešams papildu finansējums no dziedātājiem. RSU sedz lielu daļu izmaksu, taču lielākiem braucieniem tāpat nepieciešams līdzmaksājums.

Emocionāli stipendija deva mazu brīvību – iespēju sevi atalgot. Pēc labi uzrakstīta darba vai prezentācijas varēju atļauties nopirkt sev kādu gardumu.

Ko medicīnas studijas un koris tev ir iemācījuši?

Medicīnas studijas ir ļoti intensīvs process, un kopā ar kori tās mani noteikti ir padarījušas organizētāku. Ir jābūt nodarbībās, jāgatavojas testiem, kolokvijiem, eksāmeniem, jāatrod laiks mācībām un mēģinājumiem. Lai ar to tiktu galā, viss ir jāplāno.
Es skatos, kas un kur man ir jādara, kad kam jāgatavojas, un tad mēģinu to arī īstenot. Citādi vienkārši nevar.

Koris savukārt ir daļa no manas personības kopš pirmās klases. Iespējams, tas mani ir padarījis draudzīgāku un atvērtāku. Korī ir daudz dažādu cilvēku – studenti, rezidenti, cilvēki, kuri nav tieši saistīti ar medicīnu. Tā ir iespēja satikt cilvēkus ārpus sava ierastā burbuļa.

Vai ir bijuši brīži, kad šķitis – varbūt kori vajadzētu nolikt malā?

Jā, īpaši trešajā un ceturtajā studiju gadā. Tie bija ļoti intensīvi. Ap eksāmenu laiku, kad ir daudz pārbaudījumu, mēdz parādīties doma, ka varbūt man to visu nevajag. Taču man nekad nav bijusi doma pilnībā aiziet no kora. Drīzāk reizēm šķiet, ka varbūt es varu neaiziet uz vienu vai diviem mēģinājumiem, lai izdarītu to, kas konkrētajā brīdī studijās ir steidzami jāpaveic. Koris man vienmēr ir bijis svarīgs!

Vai medicīnas studijās ir bijis brīdis, kad ir gribējies visu pārtraukt?

Aiziet prom, nē. Man kā personībai vispār ir grūti aiziet no iesāktām lietām. Ir sajūta, ka iesāktais ir jāpabeidz, – labi vai slikti, bet jāpabeidz. Grūti bija Covid-19 laikā, jo sāku studijas tieši tad, kad viss notika attālināti. Es nonācu pilnīgi jaunā vidē – vairs nebiju skolēns, biju students –, bet nebija ierastā personīgā kontakta ar grupas biedriem. Bija grūti pierast pie citas struktūras un mācīšanās ritma. Taču doma aiziet man nav bijusi.

Kas palīdz pārvarēt grūtos brīžus?

Man palīdz fokusēšanās uz mazajiem panākumiem.

Ja ir sajūta, ka priekšā ir milzīgs apjoms, piemēram, simts lapaspušu materiāls līdz eksāmenam, tas var paralizēt. Tad mēģinu neskatīties tikai uz lielo darbu kalnu, bet uz maziem soļiem.

Piemēram, es iemācījos divus jautājumus, un tas jau ir kaut kas. Man patīk sajūta, ka darbs ir izdarīts. Ja neesmu aizgājusi uz kora mēģinājumu tāpēc, ka bija jāizdara svarīgs darbs, tad pēc darba izdarīšanas tomēr ir gandarījums. Es cenšos pieķerties šiem mazajiem pozitīvajiem panākumiem.

Kāpēc universitātei un atbalstītājiem ir svarīgi atbalstīt ne tikai zinātni vai tieši ar studijām saistītas lietas, bet arī kultūru un sportu?

Tas palīdz veidot daudzpusīgus profesionāļus. Korī vai sportā cilvēks iemācās komandas darbu, koncentrēšanos, atbildību par rezultātu un spēju ilgstoši strādāt, lai sasniegtu konkrētu rezultātu. Korī, piemēram, trīs stundu mēģinājumā ir jābūt klātesošam. Jāatkārto, jādzied vēlreiz, jāprecizē, jāseko citiem, jānotur uzmanība. Esmu droša, ka sportā ir līdzīgi. Šīs prasmes pēc tam noder profesionālajā dzīvē. Daudzpusīgs cilvēks labāk sadarbojas, vieglāk iekļaujas komandā un spēj ilgstoši strādāt mērķa labā. Tāpēc atbalsts kultūrai un sportam nav kaut kas blakus studijām – tas palīdz veidot cilvēku kopumā.

Ko tu teiktu studentam, kurš domā – pieteikties stipendijai vai nepieteikties?

Es teiktu: “Piesakies! Noteikti piesakies!” Pieteikšanās nozīmē arī prasmi par sevi pastāstīt. Un ir labi iemācīties sevi parādīt. Labākais, kas var notikt, – tu saņem stipendiju un atzinību. Sliktākais – tu stipendiju šoreiz nesaņem, bet esi mēģinājis. Arī tas ir svarīgi. Man šķiet, dzīvē kopumā ir svarīgi mēģināt. Ne tikai ar stipendijām, bet ar dažādām iespējām, ko dzīve piedāvā. Pamēģinot var atklāt kaut ko jaunu arī par sevi.

Ko tu teiktu cilvēkam, kurš apsver domu par ziedošanu, bet domā: “Ko gan dos mani pieci vai desmit eiro?”

Es teiktu, ka tas ir ieguldījums studentu un nākotnes profesionāļu attīstībā.

Tie nav “tikai desmit eiro”. Kad students saņem stipendiju, viņš saņem arī atzinību. Viņš sajūt, ka ir izdarījis kaut ko vērtīgu un ka kāds to redz.

Nauda palīdz ļoti praktiski – iegūt laiku mācībām, nokļūt nodarbībās, piedalīties korī, sportā vai citās aktivitātēs. Studentam arī neliels atbalsts var būt ļoti nozīmīgs. Tas var samazināt ikdienas spriedzi un dot iespēju vairāk koncentrēties uz studijām vai profesionālo izaugsmi. Tāpēc

šāds atbalsts dod vairāk nekā tikai naudu. Tas dod laiku, atzinību un sajūtu, ka neesi viens savā ceļā.

Noslēgumā

Laumas Māras stāsts nav tikai par vienu stipendiju vai vienu studentes ikdienu. Tas ir stāsts par to, kā veidojas nākotnes profesionālis – ar zināšanām, disciplīnu, interesi, komandas pieredzi un spēju turpināt arī tad, kad ir grūti.

Medicīna prasa precizitāti, atbildību un izturību. Koris prasa klausīšanos, saskaņu un klātbūtni. Abās jomās rezultāts rodas tikai tad, ja cilvēks dara savu daļu un vienlaikus redz kopumu. Tieši tāpēc atbalsts studentiem nav tikai palīdzība konkrētam cilvēkam konkrētā brīdī. Tas ir ieguldījums cilvēkos, kuri vēlāk rūpēsies par citiem, strādās komandās, pieņems sarežģītus lēmumus un veidos sabiedrības nākotni.