RSU Gada rezidente 2025 Ilze Maldupa: "Bērnu zobus var ārstēt arī bez urbšanas"

Autore: Linda Rozenbaha (Sabiedrisko attiecību nodaļa)

Tiem, kuri seko Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) notikumiem un pētījumiem plašsaziņas līdzekļos, visticamāk, nebūs svešs RSU Gada balvas nominācijas Gada rezidents 2025 laureātes vārds – Ilze Maldupa. Viņa pētījusi un skaidrojusi saudzīgākas, zinātniskos pierādījumos balstītas, tomēr mazāk zināmas bērnu zobu ārstēšanas metodes, kopā ar kolēģiem zinātniski pierādījusi pārmērīga cukura patēriņa kaitīgumu un pat palīdzējusi atmaskot viltus zinātniskās publikācijas.

2025. gadā Ilze Maldupa absolvēja rezidentūru bērnu zobārstniecībā. Tā kā izlaiduma dienā viņai bija jādodas uz nozīmīgu konferenci, viņa bija īpaši gandarīta, ka neilgi pēc tam tomēr radās iespēja kāpt uz RSU skatuves – saņemot balvu nominācijā RSU Gada rezidente 2025.

Ilze Maldupa ir RSU Zobārstniecības fakultātes Vispārējās zobārstniecības katedras vadošā pētniece un RSU Stomatoloģijas institūta bērnu zobārste. Viņa ir precējusies ar RSU vadošo pētnieku, asociēto profesoru Sergio Uribe.

Tādēļ Ilzes Maldupas dzīvē bijis arī Čīles periods, kas profesionālajā ziņā nozīmēja četru gadu garumā no jauna apliecināt savas ārstes kompetences, kārtojot 17 eksāmenus spāņu valodā atbilstoši citas valsts studiju programmai.

Jūs saņēmāt RSU Gada balvu nominācijā Gada rezidents. Kāpēc nolēmāt padziļināti apgūt bērnu zobārstniecību laikā, kad jau strādājāt par zobārsti?

2007. gadā es pabeidzu RSU programmu Zobārstniecība kā vispārējais zobārsts, kas ļāva man strādāt gan ar pieaugušajiem, gan ar bērniem. 2013. gadā ieguvu doktora grādu, un kopš tā laika pētniecībā arvien vairāk pievērsos bērnu zobārstniecībai. Man ir svarīgi, lai pētījumu rezultāti varētu tikt ieviesti arī praksē, tāpēc vēlējos padziļināt zināšanas tieši klīniskajā bērnu zobārstniecībā. Tobrīd Latvijā bija tikai aptuveni 25 bērnu zobārsti – tāds “mazs klubiņš”, kurā vēlējos būt.

Plašsaziņas līdzekļos bieži skaidrojat pētījumu rezultātus un to, kā rūpēties par veselību. Vai jums ir svarīgi būt celmlauzim – tam, kurš “uzar lauku” – izstāsta un izskaidro jaunāko informāciju?

Jā, tā ir! Mani vienmēr interesējusi zinātne. Iespējams, interese visu skaidrot ir gan mana stiprā, gan vājā puse. Pasniedzējiem es biju neērts students – nebija lekciju, kurās es kaut ko aktīvi nejautātu. Man vienmēr gribējās zināt atbildes uz visiem “kāpēc”, taču arī pasniedzēji tās ne vienmēr zināja. Protams, man trūka zināšanu, tādēļ es gāju uz bibliotēku tās gūt. Taču es nemācēju pareizi traktēt zinātniskos rakstus, reizēm uzķēros uz mītiem. Par atsevišķām tēmām bija sajūta, ka neviens nezina atbildes uz šiem jautājumiem. Sākot braukt uz starptautiskiem kongresiem, kur starp citu iepazinos ar savu nākamo vīru, guvu pieredzi no ārzemju kolēģiem, un viņi pamācīja, ar ko sākt, kā atšķetināt, kurš ir eksperts un kurš par tādu tikai uzdodas. 

Bet es nekad neesmu bijusi tikai zinātniece – vienmēr esmu interesējusies, kā ar pētījumu atziņām palīdzēt sabiedrībai.
Pamazām ar katra pētījuma un recenzenta palīdzību es mācījos, kā organizēt pierādījumu pārneses pētījumus (kas tolaik nemaz nebija tik populārs pētījumu veids) un kā rīkoties, lai to rezultāti tiktu izmantoti veselības aprūpes sistēmā. 

Viens no pētījumiem, kurā piedalījāties, bija tā dēvētais "cukura pētījums"*. Tajā tika skaitliski pierādīta ilgtermiņa cukura ietekme, tostarp pat kā nāves cēlonis. Mazliet provokatīvs jautājums – visi zina, ka cukurs ir slikts. Kāpēc bija svarīgi it kā zināmo pierādīt zinātniski? 

Jā, mēs visu laiku teorētiski zinājām, ka cukurs ir slikts, bet sabiedrības līmenī maz ko darām, lai cilvēki pieņemtu pareizo lēmumu un lietotu cukuru mazāk. Es teiktu, ka tagad ir īstais laiks, lai sāktu virzīt politiku valstiskā līmenī. Cilvēki arvien vairāk sāk pārdomāti ēst, samazināt pārstrādāto produktu (kuros parasti ir arī daudz cukura!) lietošanu uzturā. Jo vairāk medijos dzirdēsim par cēloņsakarībām, piemēram, jaunu cilvēku nāvi un pārmērīgu cukura lietošanu, jo vairāk aizdomāsimies. Izmaiņas uzturā ir vislabākā profilakse zobu aizsardzībai un citu sistēmisku slimību novēršanai. Tāpēc mēs, pētnieki, uzsveram, ka zobārstiem ir jāpiedalās uztura korekciju izstrādē un jāsniedz padomi pacientiem par to.

Man ir pieredze ar savu bērnu, kuram bērnudārzā dienas laikā maltītēs varēja iedot 80 gramu cukura!

Ko mēs šādi izdarām ar bērnu veselību! Šī personīgā pieredze un starptautiskajā vidē noritošās diskusijas par zobārstu iesaisti uztura jautājumos motivēja pievērsties šīm tēmām pētniecībā. Tieši tobrīd RSU Sabiedrības veselības institūts sāka cukura pētījumu – bija īstais laiks pievienoties.

Vai dalīšanās pētījumu rezultātos ar lēmējvaru ir devusi rezultātu, lai valstiski notiktu kādas izmaiņas? 

Uz papīra mums ir gandrīz viss. Mums ir cukura nodoklis saldinātiem dzērieniem, un pašlaik ir projekts par jaunu cukura nodokli. Bērnudārzos vajadzētu nedaudz samazināt pieļaujamo cukura normu uzturā. Līdz šim šajos jautājumos aktīvāki ir bijuši citu nozaru speciālisti, nevis zobārsti.

Domāšanas maiņa, skaļi definējot zobu veselības nozīmi, notikusi pavisam nesen – tikai pagājušajā gadā Pasaules Veselības organizācija oficiāli paziņoja, ka “nav veselības bez mutes veselības”. Tas it kā šķiet loģiski un pašsaprotami, bet izrādās, ka politiskajos dokumentos šī nostāja nebija iekļauta. Ja mēs izvēlēsimies pareizās veselību veicinošās stratēģijas un līdz ar to samazināsim mutes slimību slogu, mēs šādi uzlabosim arī iedzīvotāju vispārējo veselību. Tādēļ ir svarīgi, lai arī mutes veselības speciālisti piedalās veselības politikas veidošanā.

Tāpat ir svarīga indivīda atbildība un atbildības apziņa, bet, ja tiek pieņemti valstiski lēmumi, tad cilvēku labklājībai ir jābūt to pamatā. Piemēram, ja valsts maksā naudu par bērnu ēdināšanu, tad jāmaksā par kvalitatīviem produktiem, nevis jādod pārstrādāta, ar cukuru piesātināta pārtika.

Mums pat nevajag vairāk naudas, bet gan vajag gudri izmantot esošos līdzekļus. No zobārstiem esmu jutusi attieksmi, ka manas darbības var viņiem atņemt drošus ienākumus, bet tā nepavisam nav – Latvijā zobārsti strādā smagi, vairāk nekā citās Eiropas valstīs, bet cenu līmenis ir līdzīgs. Ja veicināsim veselību un attīstīsim efektīvu kariesa ārstēšanas stratēģiju izmantošanu, zobārsti pelnīs tikpat daudz, veltot mazāk fiziska un emocionāla darba resursu. 

Jums dzīvē bija Čīles periods, kad devāties līdzi vīram zobārstniecības zinātniekam Serhio Urivem uz viņa dzimteni. Kas atšķiras Čīles zobārstniecībā? Kāda ir viņu zobu veselība?

Čīlē tiek fluorizēts dzeramais ūdens, un tas būtiski samazina kariesa izplatību valstī visās iedzīvotāju grupās.

Kariesa izplatība gan joprojām arī tur ir augsta, un tas varētu būt saistīts ar uztura paradumiem, kas kopumā viņiem ir sliktāki. Čīlē tie ļoti atšķiras dažādos sociālajos slāņos – cilvēki ar labāku finansiālo stāvokli ēd veselīgāk, un šī atšķirība labi redzama, paskatoties uz bērniem un aptaukošanās izplatību privātajās un publiskajās skolās. Latvijā, vismaz pusaudžu vecumā, ko īpaši esam pētījuši, šādas atšķirības uzturā finansiālā stāvokļa dēļ nav – veselības pratība dažādos sabiedrības slāņos daudz neatšķiras.

Kad ieradāties uz dzīvi Čīlē, jūsu ārsta diploms tur nederēja un jums bija jāpierāda savas zināšanas no jauna. Kā tas noritēja?

Čīles periodā es nepazaudēju saikni ar mūsu universitāti. Mani aicināja vadīt lekcijas, kad ierados Latvijā, un es turpināju doktorantūras pētījuma noslēguma etapu – man bija, ko darīt. Taču, tiesa, nonākot  Čīlē, vairs nestrādāju ar pacientiem. Es gan to uztvēru kā pārejošu periodu, jo pamazām pildīju visus nosacījumus, lai manu diplomu atzītu. Tā izrādījās ļoti interesanta pieredze, kas prasīja četrus gadus – man bija jānokārto 17 dažādi eksāmeni spāņu valodā.

Es faktiski mācījos no jauna visu zobārstniecību spāņu valodā ar citas universitātes mācību materiāliem. Tādējādi ieguvu plašāku, citas valsts speciālistu redzējumu.

Pēc tam atgriezāties Latvijā, jo Čīlē kļuva nestabila politiskā situācija?

Es biju uzrakstījusi pēcdoktorantūras projekta pieteikumu un devos uz Latviju, lai to uzsāktu, bet tajā brīdī vēl nebiju plānojusi pilnībā atgriezties dzimtenē. Tieši divus mēnešus pirms došanās uz Latviju (īslaicīgā vizītē), notika iedzīvotāju sacelšanās – viņi pieprasīja konstitūcijas maiņu un kreiso, komunistisko politiķu valdību – to arī dabūja, un pat konstitūciju mēģināja mainīt, tomēr iedzīvotāji izrādījās pietiekami gudri, lai to nepieņemtu. Bet šis laiks bija nemierīgs, ielās notika daudz vardarbīgu protestu, un tik mazā pilsētā kā Valdivija, kur uz pilsētas centru ved tikai trīs tilti, kas bieži bija ieņemti, ikdienas dzīve sāka kļūt apgrūtinoša. Tad, kad atbraucām uz Latviju, sākās Covid-19 – tā arī palikām šeit. Tas bija mūsu ģimenes kopīgs lēmums.

Ja salīdzina Čīli un Latviju, viņiem ir ļoti starptautiska vide, bet Latvijā cilvēki viegli nepieņem starptautiski atzītu, bet Latvijā nepopulāru viedokli. Arī zobārstniecībā! Tādēļ arī mana pēcdoktorantūras projekta pētījums bija ar slēptu mērķi, proti, ieviest jau pasaulē labi izpētītu un par efektīvu atzītu metodi.

Jūs ģimenē esat divi zobārstniecības pētnieki. Vai viena profesija attiecībās palīdz vai traucē?

Man tas noteikti palīdz. Es domāju, ka vīram arī. Mēs viens otru papildinām. Mums ir arī nedaudz atšķirīgi skatījumi uz dažām lietām. Vīrs ir “tīrs pētnieks” – viņu interesē uzzināt patiesību patiesības pēc, tāpat viņu interesē pats pētniecības process un dati, bet es ceru ar pētījumu palīdzību ietekmēt veselības politiku. Esmu gan tikai ceļa sākumā, vēl mums daudz darba priekšā, un esmu pateicīga liktenim un Starptautiskajai zobārstniecības, mutes dobuma un kraniofaciālo pētījumu asociācijai (International Association for Dental, Oral and Craniofacial Research, IADR), ka tagad to varu darīt kopā ar vīru.

Jums ir arī divas meitas…

Kopā mums ir trīs meitas – Serhio vecākā meita dzīvo Čīlē. 

Vai jums divu zobārstu ģimenē pašiem ir izdevies ieviest “veselīgu zobu rituālus”, piemēram, saldumu dienu bērniem reizi nedēļā kā Skandināvijā? 

Es tiešām labi apzinos cukura kaitīgumu un sekoju līdzi meitu uzturam – nezinu, kādu traumu tas atstās uz maniem bērniem (pasmejas). Tomēr strikti izvairīties no cukura uzturā vai ieviest vienu saldumu dienu Latvijā ir praktiski neiespējami, jo, bērniem aizejot uz bērnudārzu vai skolu, viņi nonāk citā realitātē, un tur bez saldumiem vēl ir citi ikdienišķi produkti, kuri ir pārāk saldi. Pat rupjmaizē ļoti bieži ir vairāk nekā 10 grami cukura uz 100 gramiem, un tas ir ievērojami par daudz! Bērnudārzos joprojām pasniedz saldinātas tējas un kompotus, un šādi uzņemtais cukura daudzums katru dienu pārsniedz normas, tādēļ mēs tik ļoti nevaram no tā izvairīties. Arī Skandināvijas studenti, kas atbraukuši uz Latviju, novērojuši, ka “šeit viss ir salds”. Mans vīrs saka, ka Latvijā pat alus ir salds – grūti atrast tādu, kuram nav saldas piegaršas.

Protams, manas meitas praktiski nezina neko par iešanu pie zobārstiem, tomēr jaunākajai meitai attīstījās kariess. Tas man ļoti labi parādīja, cik spēcīga var būt ietekme videi ārpus ģimenes. Jā, es zināju, ka viņas zobu emalja ir uzņēmīgāka, jo zobi izšķīlās ar defektiem, tomēr ikdienā rūpējamies par rūpīgu zobu tīrīšanu ar fluorīdu saturošu zobu pastu un veselīgu uzturu mājās. Taču divi gadi bērnudārzā, kur katru dienu uzturā ir pārāk daudz cukura, ir darījuši savu. Protams, es varēju izmantot minimāli invazīvās tehnikas, lai apmēram 10 minūšu laikā atrisinātu to problēmu uz visiem laikiem.

Es lasīju, ka jūs pati savulaik atteicāties no cukura lietošanas...

Ikdienā sadzīvoju ar migrēnu, un tās kontroles nolūkos iesaka uzraudzīt glikozes līmeni asinīs. Tā kā es negribēju ļoti iedziļināties, kurus produktus lietot un kuri man vairāk radītu cukura līmeņa kāpumus un kritumus, sapratu: ja vispār neuzņemšu brīvos cukurus, glikozes svārstības nebūs lielas.

Patiesībā atteikties no cukura bija ļoti vienkārši – es nevienā brīdī neesmu cietusi no sajūtas, ka man gribētos kaut ko saldu.

Un tagad, ieraugot vārītas olas, man šķiet, ka pasaulē nav nekā garšīgāka! Garšas sajūta ir pilnībā mainījusies!

Jūs iepazināt Čīles zobārstniecību un gana daudz piedalāties starptautiskās konferencēs. Kā Latvijas zobārstniecība izskatās uz pasaules fona?

Infrastruktūras ziņā esam ļoti labā līmenī un ar lepnumu varam rādīt zobārstu kabinetus. Salīdzinājumā ar citām valstīm mums apmaksā daudz ekskluzīvu ārstniecības pakalpojumu – sarežģītas un dārgas manipulācijas. Te noteikti nopelns ir profesionālo asociāciju lobijam savu biedru labā. Tomēr sliktā ziņa ir tā, ka no šādas ekskluzīvas aprūpes modeļa labumu gūst salīdzinoši maza iedzīvotāju daļa, jo tik bagāti neesam, lai to varētu atļauties nodrošināt visiem. Turpretī veselības veicināšanas budžets lielo ārstniecības izdevumu dēļ mums ir vairāk kā ierobežots.

Pētniecībā mūsu kapacitāte ir salīdzinoši neliela, taču es to redzu kā ieguvumu – tas, ko radām, ir patiesi nozīmīgs, nevis publikācijas tikai pašu publikāciju dēļ.

Lai cik ļoti mūsu karjeras izaugsme būtu atkarīga no publikāciju skaita, es un mana komanda kā galveno mērķi izvirzām kvalitāti. Dažviet pasaulē vērojama tendence publicēt ļoti lielu skaitu rakstu, nereti izmantojot arī mākslīgā intelekta rīkus bez pietiekamas kvalitātes kontroles. Vienā no mūsu pētījumiem identificējām autorus, kuri gada laikā bija publicējuši pat vairākus simtus rakstu, kas acīmredzami nav praktiski iespējams. 

Mūsu grupa starptautiskā novērtējuma ziņā var būt gandarīta – mūs novērtē nozares eksperti; nesen viens no mūsu pētījumiem kā pamatojums iekļauts Pasaules Veselības organizācijas mazāk invazīvas un videi draudzīgas zobārstniecības vadlīnijās. Mums ir ļoti augsts potenciāls.

Atgriezīsimies pie jūsu pētījumiem. Tikko plašsaziņas līdzekļos izskanēja atziņas no jūsu pētījuma par bērnu zobu veselību**. Šis nav jūsu pirmais pētījums – ikviens no tiem ir ar praktisku ievirzi, vērsts uz pārmaiņām sabiedrībā un ārstniecībā…

Esmu priecīga, ka 17. aprīlī notika konference par pētījuma rezultātiem, kurā pirmo reizi diskusijās par bērnu mutes veselību iekļāvām lēmējtiesīgās un nevalstiskās organizācijas. 

Savu pirmo nelielo pētījumu zobārstniecībā uzrakstīju jau vidusskolas laikā pirms 26 gadiem un pētniecisko darbu turpināju arī studijās. Mani vienmēr ir interesējusi situācija Latvijā un tas, kā, balstoties pierādījumos, varam atrast piemērotākos risinājumus, lai uzlabotu veselības aprūpi.

Šobrīd bērnu zobārstniecībā ir ļoti pozitīva augsne, lai mēs sāktu veikt agrīnāku diagnostiku, kā arī laicīgāku un saudzējošāku ārstēšanu. Mutes veselība gan jāaplūko vēl plašāk – bērns ar kariesu nākotnē izaug par pieaugušo ar paaugstinātu asinsspiedienu, cukura diabētu vai onkoloģisku slimību, tādēļ no lēmējvaras sagaidu risinājumus, kas radītu iedzīvotājiem apstākļus, kuros vieglāk pieņemt veselībai draudzīgus lēmumus.

Jūsu pētījums vēsta arī par saudzīgākām metodēm bērnu zobārstniecībā. Piemēram, par to, ka diezgan bieži bērnam kariesa gadījumā nav jāurbj zobs, bet ir vielas, kuras var uzklāt zobam, lai tas tālāk nebojātos. Tāpat ir vizuāli ne tik estētiski, bet tomēr saudzīgāki un efektīvāki materiāli, ko izmantot sānu zobos. Kā mainās zobārstu domāšana par šīm iespējām, pieņemot, ka ierastā taktika “ja ir caurums – tad jāurbj” vairs nedarbojas?

Mēs jau daudzus gadus zobārstniecības pamatstudijās mācām, kā efektīvi ārstēt kariesu bērniem, bet izskatās, ka Latvijā šī pieeja joprojām nav populāra. Mūsu pētījumā aptaujājām arī zobārstniecības komandas un viņu domas par saudzīgajām metodēm.

Mēs secinājām, ka zobārsti šīs metodes pārzina, bet… nejūtas ērti neurbjot. Daudziem šķiet – ja zobārsts neurbj, tā vairs nav zobārstniecība.

Šis priekšstats ir iesakņojies ne tikai pašu zobārstu, bet arī pacientu vidū. Mēs pārliecinājāmies, ka pacienti – šajā gadījumā bērnu vecāki – ir atvērtāki pārmaiņām, nekā zobārsti domā. Vēl pirms sudraba diamīna fluorīda pirmās izmantošanas Latvijā mēs veicām aptauju bērnu vecākiem, vai viņi atbalstītu šādu metodi. Izrādījās, ka Latvijā to atbalstītu vairāk nekā citur pasaulē – gandrīz visi (80 %) vecāki to pieņemtu sānu zobu ārstēšanai un katrs otrais – arī priekšzobiem. 

Tikmēr zobārstiem joprojām ir bail no tā, ko pacienti varētu padomāt, proti, ja netiks urbts. Tomēr ir pārliecinoši pierādīts, ka metodes un materiāli, kurus veiksmīgi izmanto pastāvīgo zobu ārstēšanā, ne vienmēr tikpat labi darbojas piena zobiem. Piemēram, kompozītmateriālu plombas piena zobiem bieži izkrīt, radot nepieciešamību pēc atkārtotas ārstēšanas, kas bērniem var būt izaicinoši, turklāt bērniem nepatīk urbšanas skaņa, sajūtas un lokālā anestēzija.

Lai arī cik efektīva būtu kāda metode, to nelietos, ja tā nebūs labi apmaksāta vai populāra. Tādēļ pieņēmumiem, tradīcijām un vienkārši popularitātei mēs pretī liekam zinātniski pamatotus un efektīvus risinājumus. Bērnu zobārstniecībā tas nozīmē arvien plašāku izvēli – minimāli invazīvu, pacientam draudzīgu un arī videi ilgtspējīgāku metožu izmantošanu.

* RSU Sabiedrības veselības institūta pētījums Cukura patēriņa ietekme uz fizisko un psihisko veselību. 

 ** Fundamentālo un lietišķo pētījumu projekts Uz pierādījumiem balstītu kariesa kontroles stratēģiju ieviešana bērnu zobārstniecībā Latvijā – pierādījumu pārneses pētījums (IEVA)