Sniegt doktorantam gan zināšanas, gan drošības sajūtu. RSU promocijas darbu vadītāji dalās pieredzē

Vai promocijas darba vadītājam doktorants pastāvīgi jāiedrošina un jāmudina strādāt, vai arī jaunais pētnieks būs produktīvāks, ja viņu “liks mierā”? Vai ir vajadzīgi divi promocijas darba vadītāji, un vai nepieciešams mentors? Kā salāgot doktoranta entuziasmu ar reālajām pētniecības iespējām? Par šiem un citiem jautājumiem Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) sprieda promocijas darbu vadītāji, pirmoreiz pulcējoties īpaši organizētā neformālā pasākumā. Viņi apmainījās pieredzē, atziņās un praktiskos padomos par promocijas darbu vadīšanu. Sarunās netrūka arī humora.

Ideja par šādu tikšanos radās, apzinot promocijas darbu vadītāju vajadzības. Pasākuma ievadā Doktorantūras nodaļas dekāne prof. Dace Bandere stāstīja: “Pavasarī RSU un Latvijas Universitātes promocijas darbu vadītāji piedalījās aptaujā, kurā vērtēja savu pieredzi un ikdienas izaicinājumus. Aptaujā un tai sekojošajās sarunās izskanēja vēlme savstarpēji apmainīties pieredzē. Tāpēc RSU organizējam šo neformālo tikšanos.”

Prof. D. Bandere uzsvēra, cik nozīmīga topošā zinātnieka dzīvē ir promocijas darba vadītāja loma.

Kāda doktorante promocijas darba vadītāja izvēli pat salīdzinājusi ar dzīvesbiedra izvēli uz vairākiem gadiem.

Diskusiju vadīja Sociālo zinātņu fakultātes dekāne Ieva Puzo. Galvenie diskusijas dalībnieki bija RSU Psihiatrijas un narkoloģijas katedras vadītājs prof. Elmārs Rancāns, RSU Farmācijas fakultātes Lietišķās farmācijas katedras prof. Maija Dambrova un Sabiedrības veselības institūta direktore asoc. prof. Anda Ķīvīte-Urtāne. Sarunā iesaistījās arī citi promocijas darbu vadītāji. Lūk, dažas no izskanējušajām atziņām.

Jau doktorantūras sākums nosaka lomas sadarbībā

Viens no mūsu kā zinātnes universitātes uzdevumiem ir veidot nākamo zinātnieku paaudzi – iedrošināt profesionāļus sākt doktorantūras studijas un palīdzēt viņiem sekmīgi izstrādāt un aizstāvēt promocijas darbu. Cik nozīmīga šajā ceļā ir promocijas darba vadītāja loma?

Prof. E. Rancāns stāstīja, ka topošā zinātnieka potenciālu nereti pamana jau studiju laikā, piemēram, studentu zinātniskajos pulciņos. Sadarbība var turpināties rezidentūrā un pakāpeniski pāraugt promocijas darba iecerē. Profesors aicināja kolēģus neuztvert personiski, ja uzrunātais potenciālais doktorants atsakās no sadarbības. Viņš pats dalījās savā pieredzē: “1996. gadā mani, vēl nepieredzējušu speciālistu no Latvijas, starptautiskā konferencē uzrunāja Zviedrijas profesors – vai vēlos nākt pie viņa doktorantūrā. Tobrīd biju ļoti aizņemts veselības aprūpē un sabiedriskajās aktivitātēs, tādēļ teicu – esmu pagodināts, tomēr man ir jāatsaka. Zviedrijas profesors dzīvesgudri to pieņēma, vienlaikus piebilstot, ka viņš nebūs pieejams mūžīgi. Pēc diviem gadiem, kad man pavērās vairāk laika pētniecībai, es viņu uzrunāju – vai iespēja joprojām ir spēkā. Un tā es sāku pētniecību Zviedrijā.

Ar šo stāstu gribu atgādināt, ka jūsu uzrunātais kandidāts varbūt šajā mirklī nav gatavs – vienkārši nav īstais laiks.”

Savukārt prof. M. Dambrova uzsvēra, ka ieinteresētam kandidātam jādod laiks izvērtēt, vai viņš patiešām grib sākt doktorantūras studijas.

Dalīšanās pieredzē, jo īpaši doktorantūras sākumā, ir ļoti svarīga. Kolēģi ir vienisprātis – tas, kas var šķist pašsaprotami promocijas darba vadītājam, var būt nezināms topošajam vai jaunajam doktorantam. Tāpēc ir svarīgi ierādīt ceļu – ar ko sākt, kādi soļi tālāk jāsper.

Vienlaikus jau promocijas darba tēmas pieteikuma sagatavošanas posmā svarīgi vienoties par robežu starp vadītāja sniegto atbalstu un doktoranta patstāvīgo darbu. Ja vadītājs jau sākumā paveic pārāk lielu daļu darba doktoranta vietā, doktorants līdzīgu iesaisti var sagaidīt arī turpmāk.

Tāpat tēmas izvēlē svarīgi ir domāt vairākus soļus uz priekšu. “Jābūt reālistiem – jāraugās, ko varēsim paveikt. Jāpiedāvā doktorantiem jēgpilna tēma, kas noderēs sabiedrībai. Un pēc tam jāpārskata, vai pasaules kontekstā tā būs interesanta un publicējama,” iesaka prof. E. Rancāns.

Asoc. prof. Anda Ķīvīte-Urtāne piebilst, ka reizēm jau doktorantūras laikā ir jāpieņem sāpīgi lēmumi, kas ilgtermiņā nāk par labu doktorantam:

“Reizēm ir jāizvēlas nekavēt laiku un neveltīt doktorantūrai septiņus gadus [lai īstenotu ieceri] – reizēm tas prasa darba vadītājam “sapakot sapni” un turpināt darbu racionāli.

Ieceres var turpināt arī pēc doktorantūras.” Taču tad tā būs pabeigta, nevis “mūžīga” doktorantūra.

Vienam jāpalīdz ik uz soļa, cits – jāliek mierā

Sarunā vairākkārt izskanēja atziņa, ka nav vienas receptes veiksmīgai promocijas darba vadīšanai. Doktorantiem atšķiras iepriekšējā pieredze, motivācija un nepieciešamā atbalsta apjoms.

Prof. M. Dambrova uzsvēra savstarpējas komunikācijas nozīmi. Pēc viņas pieredzes, jau sadarbības sākumā svarīgi noskaidrot, kādu atbalstu doktorants sagaida un cik bieži vēlas saņemt atgādinājumus par paveicamo.

Dažiem regulāra saziņa ar vadītāju palīdz saglabāt darba ritmu, savukārt citiem tā var šķist traucējoša.

Tāpēc vadītājam jāspēj ne tikai skaidri formulēt savas gaidas, bet arī uzklausīt doktorantu.

Savukārt asoc. prof. Ķīvīte-Urtāne dalījās ar praktisku risinājumu, kas būtiski uzlabojis viņas sadarbību ar doktorantiem. Sākotnēji viņa izmantojusi pieeju, kurā doktorantam dota liela patstāvība, taču ar laiku sapratusi, ka nepieciešamas regulāras tikšanās. Tagad viņa ar katru doktorantu ieplāno vismaz vienu tikšanos mēnesī. Tas palīdz abām pusēm sekot darba gaitai, savlaicīgi pamanīt sarežģījumus un uzturēt pētniecības tempu.

Prof. M. Dambrova ieteica mudināt savus doktorantus apmeklēt citu promocijas darbu aizstāvēšanas. Tā iespējams iepazīt aizstāvēšanas norisi un pakāpeniski sagatavoties brīdim, kad pašam būs jāaizstāv savs promocijas darbs.

Viņa arī uzsvēra, ka vadītājam jārada doktorantā drošības sajūta – pārliecība, ka ir cilvēks, kurš atbalstīs, palīdzēs un ar kuru varēs pārrunāt neskaidros jautājumus.

Vienlaikus diskusijas dalībnieki piekrita, ka var būt situācijas, kuras vadītājs nevar ietekmēt. Piemēram, doktoranta ilgstoša slimošana.

Kā vienu no pozitīvajām pārmaiņām promocijas darbu vadītāji izcēla patlaban doktorantiem pieejamās plašākās finansiālā atbalsta iespējas. Tās ļauj vairāk laika un resursu veltīt studijām un pētniecībai.

Divi vadītāji vai vadītājs un mentors

Diskusiju raisīja arī jautājums, vai doktorantam būtu nepieciešami divi promocijas darba vadītāji vai vadītājs un mentors. Dalībnieki atzina, ka šādā modelī abu speciālistu lomas var viena otru papildināt gan zināšanu un pieredzes, gan atbalsta pieejas ziņā. Viens var būt prasīgāks, savukārt otrs – vairāk atbalstīt un iedrošināt doktorantu.

Diskusijā iesaistījās arī RSU rektors profesors Aigars Pētersons, kurš pats vada promocijas darbus. Viņš norādīja, ka divu vadītāju iesaiste ir mūsdienīga pieeja, kas var palīdzēt doktorantam labāk sagatavoties sava darba aizstāvēšanai.

Rektors uzsvēra, ka doktorantūras laikā var būt brīži, kad mazinās motivācija un ar viena vadītāja atbalstu var nepietikt. Kā īpaši veiksmīgu piemēru viņš minēja profesori Māru Pilmani, raksturojot viņu kā “talantīgu slīcēju glābēju, kura spēj atgriezt zinātnē”.

Vienlaikus svarīgi atcerēties, ka ikvienam doktorantam var būt savi mērķi un motivācija. To spilgti ilustrēja vēl viens RSU rektora stāsts.

Viņš pastāstīja par savu doktorantu, kurš doktorantūras studijas sāka 73 gadu vecumā.

Pieredzējušais bērnu intensīvās terapijas speciālists iepriekš nebija nodarbojies ar zinātnisko pētniecību, taču bija apņēmības pilns izstrādāt promocijas darbu. Divarpus gadu laikā tapa trīs starptautiskas zinātniskās publikācijas, un ārsts veiksmīgi aizstāvēja promocijas darbu.

Kad darba vadītājs pēc tam sāka runāt par iespējām turpināt akadēmisko karjeru, nesen doktora grādu ieguvušais ārsts atbildēja, ka iecerēto jau ir paveicis, un devās pensijā.

Šis piemērs labi parāda, ka ne visi doktoranti pēc grāda iegūšanas plāno turpināt akadēmisko karjeru un promocijas darba vadītājam ir svarīgi izprast katra doktoranta individuālos mērķus.

Praktiski paņēmieni veiksmīgākai sadarbībai

Kolēģi stāstīja arī par pētniecības komandām, kurās kopā strādā doktoranti, rezidenti un dažādu studiju gadu studenti. Jaunie pētnieki mācās no pieredzes bagātākiem kolēģiem un ar laiku paši kļūst par atbalstu jaunākajiem studentiem.

Izskanēja priekšlikumi pilnveidot informācijas apriti starp doktorantiem un vadītājiem un turpināt pieredzes apmaiņu. Dalībnieki dalījās arī konkrētos paņēmienos.

Piemēram, tenūrprofesors Egils Stalidzāns ieteica, ka svarīgi ir pierakstīt idejas un izrunāto pēc katras reizes – tas palīdz saglabāt konsekvenci sadarbībā, lai nākamajā tikšanās reizē doktorantam nerastos sajūta, ka viņš satiekas “ar citu promocijas darba vadītāju”, kurš nebalstās iepriekš pārrunātajā.

Savukārt Psihiatrijas un narkoloģijas katedras docents Ņikita Bezborodovs aicināja mācīties no pieredzes Helsinku Universitātē, kur doktorantiem dod lielāku elastību, piemēram, studiju kursu izvēlē un zinātnisko rakstu plānošanas grafikā.

Prof. M. Dambrova uzsvēra vēl kādu būtisku aspektu –

doktorantam jādod iespēja apgūt ne tikai sava pētījuma zinātnisko saturu, bet arī prasmes, kas būs vajadzīgas turpmākajā akadēmiskajā karjerā.

Tās ietver zinātnisko publikāciju sagatavošanu un iesniegšanu, projektu pieteikumu veidošanu un sadarbību ar citiem pētniekiem.

Lai neviens nepaliktu viens ar saviem izaicinājumiem

Viens no būtiskākajiem pasākuma ieguvumiem bija pati iespēja satikties.

Doktoranti mēdz atzīt, ka reizēm jūtas vieni ar savu pētījumu un tā radītajiem izaicinājumiem. Tāpēc viņi ir laipni aicināti apmeklēt RSU Doktorantūras skolu, kura rīko Doktorantu pēcpusdienas, kurās var tikties klātienē ar citiem doktorantiem un mācīties praktiskas lietas, kas noder pētniecības procesā. Tāpat viņi var iestāties Latvijas Jauno zinātnieku apvienībā.

Taču līdzīgu vientulību mēdz piedzīvot promocijas darbu vadītāji. Tāpēc savstarpēja pieredzes apmaiņa ir īpaši vērtīga – tā palīdz pārliecināties, ka ar līdzīgām grūtībām sastopas arī citi, un kopīgi meklēt risinājumus.