Pārlekt uz galveno saturu
Video
100 sekundes ārpolitikas fokusā

Arkādija Babčenko inscenētā nāve un augšāmcelšanās – notikumi, ka norisinājās 2018. gada 29. un 30. maijā – šķietami atkārtoti pievērsuši starptautisko mediju uzmanību Krievijas režīma noziegumiem. Projektā 100 sekundes ārpolitikas fokusā tos komentē Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes absolvente Elizabete Vizgunova.

Zīmīgi, ka "specoperācija", kas saistīta ar žurnālistu un disidentu A. Babčenko, pārklājās arī ar ieslodzījumā esošā ukraiņu kinorežisora Oļega Sencova badastreiku, kam 1. jūnijā rit jau 19. diena. O. Sencovam 2015. gadā tika piespriesti 20 gadi cietumā par atbalsta sniegšanu teroristiskām organizācijām, kuras it kā vērsušās pret Krievijas varas institūcijām Krimas teritorijā, kas izveidotas pēc 2014. gada martā noritējušās aneksijas. Žurnālistu disidentu (īpaši Novaya Gazeta strādājušo), šķiet, vairs nav jaunums. Pēdējos 20 gados noslepkavoti Anna Politkovskaja, Anastasia Baburova, Viktors Popkovs un Igors Domnikovs. Jāpiemin arī citi pētnieki un aktīvisti, kas atklāti iestājās pret Krievijas varas vertikāles nostiprināšanos, piemēram, Natālija Estimirova, kā arī Boriss Ņemcovs.

Taču situācija liek domāt arī par pavisam citiem jautājumiem. Pirmkārt, Ukrainas valdībai šī ir lieliska iespēja uzlabot savu ārējo tēlu. Kaut arī Ukrainas drošības dienests (plašāk pazīstams kā SBU) šajā situācijā izglābis A. Babčenko dzīvību, reformas, kas panāktu tā piemērotību ES standartiem, joprojām nav ieviestas; dienests iesaistīts arī vairākos cilvēktiesību pārkāpumu un korupcijas skandālos.

Otrkārt, tikpat svarīgi norādīt, ka šī nav pirmā žurnālistu slepkavība, kas norisinās Kijevā. 2015. gadā tika noslepkavots žurnālists Pāvels Šermets, kas ļoti kritiski izteicās arī par pēc-Maidana Ukrainas varas autoritātēm. Pētnieciskās žurnālistikas centieni (piemēram, dokumentālajā filmā Killing Pavel, kuru veidoja Organized Crime and Corruption Reporting Project) atklājuši arī, ka Ukrainas varas iestāžu oficiālajā versijā par notikušo ar Pāvelu pastāv vairākas nekonsekvences.

Treškārt, svarīgi uzdot jautājumu par to, kā Krievijas mediju propaganda postpatiesības pasaulē turpmāk izmantos A. Babčenko inscenētās nāves scenāriju, lai diskreditētu ziņas par turpmākām disidentu slepkavībām vai cilvēktiesību pārkāpumiem. Gandrīz vai ciniskā izturēšanās pret cilvēka dzīvības cenu, kas atklājusies šo notikumu rezultātā, norāda, ka visi līdzekļi ir labi, lai palielinātu savas iespējas uzvarēt ideju un vērtību karā, kas norisinās Eiropas teritorijā.