Kā samazināt savu ogļskābās gāzes nospiedumu. RSU pētniece piedalās diskusijā par vides ilgtspējīgu attīstību

Avots: elektrum.lv (teksts rediģēts)

Lai gan par klimata pārmaiņām un vides ietekmi tiek runāts arvien vairāk, joprojām sabiedrībā trūkst skaidrības par tādiem jēdzieniem kā CO₂ pēda un katra cilvēka individuālo lomu šajos procesos. Jau 28 gadus Elektrum organizē izglītojošus pasākumus par energoefektivitāti un ilgtspēju, un viens no tiem ir nesen Elektrum Enerģijas centrā notikusī diskusija Vai manai CO₂ pēdai ir nozīme? Tajā eksperti no dažādām jomām meklēja atbildes uz jautājumu, cik būtiska ir katra indivīda ietekme uz vidi, kā sabiedrība izprot klimata pārmaiņas un ko praktiski var darīt, lai dzīvotu videi draudzīgāk. Diskusija izgaismoja arī dažādus mītus par Latvijas zaļumu un uzsvēra, ka pārmaiņas sākas ar katra cilvēka apzinātu izvēli ikdienā.

Sarunā piedalījās Latvijas Bankas ilgtspējas projektu vadītāja Laura Treimane, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes lektore, pētniece, rektora pārvaldības biroja eksperte ilgtspējas jautājumos Kristīne Blumfelde-Rutka un Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālā administrācijas Administratīvās daļas vadītājs Artūrs Jansons. Diskusiju moderēja Elektrum Enerģijas centra eksperts Toms Lācis.

Vai patiesi esam viena no zaļākajām valstīm pasaulē

Pirms sākt šo diskusiju, ir svarīgi saprast, ko mēs īsti saprotam ar CO₂ pēdu? A. Jansons skaidro, ka CO₂ pēda ir universāls mērrīks, kas atspoguļo mūsu darbību uz zemes, jo jebkura mūsu darbība rada emisijas, un CO₂ pēda ir veids, kā varam salīdzināt dažādas ietekmes. Citiem vārdiem, mēs šo procesu nemērām, piemēram, izzudušos ziloņos, bet izmantojam šo universālo mērrīku – CO₂ pēdu. Tā ir kā sava veida universāla valūta, ar kuru iespējams mērīt ietekmi. L. Treimane papildina: līdzīgi kā tas ir maksājumos, arī šeit eksistē nosacīts CO₂ budžets, kuru nevajadzētu pārsniegt. Mēs ikviens katru dienu pieņemam tūkstošiem lēmumu, un katrs no tiem rezultējas ar kādu ietekmi uz vidi. Sākot ar to, ar kādu zobu pastu mēs tīrām zobus no rīta un beidzot ar to, ko mēs darām vakarā, izmantojam ChatGPT vai skatāmies Netflix. Katrs no mūsu lēmumiem rada emisijas, piesārņojumu.

Eksistē daudz un dažādu kalkulatoru, ar kuriem ikvienam iespējams izmērīt savu CO₂ pēdu – tajā jāievada informācija par to, kā mēs ikdienā dzīvojam, kādu transportu izmantojam, kādu pārtiku pērkam, kādi ir mūsu paradumi, un šis kalkulators palīdz to izrēķināt. Šis aprēķins iedod vidējo skaitli, kas var palīdzēt apjaust, kāda ir situācija. Īpaši vērtīgi šo aprēķinu veikt vēlreiz, ja notikusi paradumu maiņas, lai saprastu, vai un kas ir mainījies.

K. Blumfelde-Rutka skaidro, ka Rīgas Stradiņa universitātes pētījumā atklāts, ka saistībā ar šīs problēmas uztveri sabiedrībā dominē divi virzieni. Viens – daudzi uzskata, ka Latvija ir ļoti zaļa valsts, mums šai jomā viss ir kārtībā. Un otrs – tā kā Latvija ir maza valsts, mūsu ietekme ir maza vai pat nenozīmīga, salīdzinot ar lielākām ekonomikām, un tādēļ klimata pārmaiņas sabiedrībā nav TOP temats. Galvenie ir ekonomiskie jautājumi, pēc Ukrainas kara sākuma – drošības jautājumi. Atkarībā no cilvēka vecuma, izglītības un citiem aspektiem klimata pārmaiņu problēmas ierindojas trešajā, ceturtajā vai pat piektajā vietā. Taču ir interesanta nianse, par kuru daudzi nezina – Latvija nebūt nav tik zaļa valsts, kā sabiedrībā pieņemts uzskatīt.

Pasaulē ir kvantitatīvs pētījums, ko veic Jēlas universitāte – par valstu ilgtspējas indeksu. Tie ir faktos un aprēķinos balstīti rezultāti par to, kurā vietā katra valsts atrodas pēc saviem rādītājiem. Pirms daudziem gadiem Latvijai paveicās - mēs tiešām tikām ierindoti šā pētījuma ranga otrajā vietā. Taču togad tas bija nevis tādēļ, ka mēs saskaņā ar rezultātiem atrastos šajā otrajā vietā, bet gan tādēļ, ka par mūsu valsti tajā gadā nebija pieejami visi dati. Tad, kad šie dati kļuva pieejami, mēs nokritām uz astoto vietu, tad – zemāk par piecdesmito, pašlaik šajā pētījumā esam ceturtajā desmitā citu valstu vidū. Tā ka par to zaļumu varētu ļoti pastrīdēties. Vienlaikus šis jaukais mīts, ka Latvija ir viena no zaļākajām valstīm pasaulē, strauji izplatījās, un arī pašreiz tas bremzē jebkādu domu par ilgtspēju, jo mēs jau esam zaļākie, kādēļ vispār kaut kas jādara.

Ekonomiskie stimuli, izglītība, atbildība

L. Treimane uzsver, ka saskaņā ar aptauju datiem klimata pārmaiņu jautājumu aktualitāte Latvijā, Lietuvā, Igaunijā ir vienā no pēdējām vietām Eiropā. Rezultāti atšķiras dažādās sabiedrības grupās, jo šeit svarīgs ir jautājums par izglītību. Tad kas ir motivatori citās valstīs? Un šeit ir vairāki aspekti. Viens – cilvēka rīcības ekonomiskās barjeras. Ja redzam ekonomisko izdevīgumu, ir stimuls kaut ko darīt. Tāpat svarīgs aspekts, kāda ir cilvēka apziņa. Pasaules līmenī dažādos reģionos situācija ir ļoti atšķirīga, un ir daudzi veidi, kā stimulēt rīcību, taču būtisks uzsvars ir izglītībai. Latvijas skolās pārsvarā klimata pārmaiņu un ilgtspējas jautājumi tiek apskatīti fragmentāri. Tikmēr starptautiski pētījumi rāda – jo ātrāk sabiedrība sāk runāt par šo tematu, jo rezultāti ir labāki. Tā rodas ieradumi gan gaismas izslēgšanā, izejot no telpas, gan atkritumu šķirošanā, ekonomiskā ūdens lietošanā, un tā tālāk. Šīs lietas var sākt apgūt jau ļoti agrā bērnībā, turklāt vēlams to darīt ar ļoti praktiskiem piemēriem. Lieliski, ja katram studentam augstskolā būtu iespēja pabeigt vismaz vienu kursu par ilgtspējību. Tikpat svarīga ir arī pilsoniskā izglītība: ja es, piemēram, nesaprotu, kāpēc ir svarīgi piedalīties vēlēšanās, tad, visticamāk, es arī nesaprotu, kādēļ ir īstenot videi draudzīgus paradumus, jo es tos neizprotu.

Pasaules dabas fonds ir pētījis, kādi ilgtspējas un vides jautājumi tiek iekļauti skolu programmās, un rezultāti liecina: ja pašam skolotājam šie jautājumi ir aktuāli, viņš ir motivētāks to iekļaut savās stundās.

Uzņēmumus, savukārt, motivē rīkoties tirgus un regulējums, turklāt klimata pārmaiņas, bioloģiskās daudzveidības samazināšanas, vides piesārņojums tiešā veidā ietekmē biznesu, jo tie visi ir riski. Ja uzņēmējs savlaicīgi nepielāgo biznesa aktivitātes, tad nākotnē var rēķināties ar ekonomiskiem zaudējumiem. Īpaši tas raksturīgs oglekļa intensīvām nozarēm jeb nozarēm, kur daudz tiek izmantota enerģija. Mūsdienu situāciju savā ziņā var salīdzināt ar tvaika dzinēju vai elektrības parādīšanos ekonomikā – tās ir milzīgas pārmaiņas, kurās zirgu kučieri vai tvaika mašīnu operatori pazūd no ekonomikas. Runa ir par to, ka pašlaik notiek milzīgs tehnoloģisks lēciens, un tie, kas spēs ielēkt jaunajā domāšanā, arī būs vinnētāji. Interesanti, ka Ķīna, lai arī ir viena no lielākajām piesārņotājām pasaulē, pašlaik zaļajās tehnoloģijās iegulda daudz vairāk nekā Eiropa un iet uz priekšu ar vēl straujākiem soļiem. Šī valsts ļoti strauji mainās. Savukārt, ja runājam par argumentu, ka Latvija ir maza valsts, jāsaprot, ka, piemēram, arī tik milzīgā valstī kā Ķīna katrs atsevišķais iedzīvotājs, iespējams, domā tieši tāpat – nu ko es viens varu izdarīt... Līdzīgi šī individuālā atbildība labi sasaucas arī ar aktualitāti par ēku renovāciju, bilst T. Lācis. Piemēram, daudzdzīvokļu namā visiem jāvienojas par ēkas renovāciju. Jābūt izpratnei, ka tas ir ne tikai mans dzīvoklis, bet tas ir visu mūsu kopējais nams, tātad mūsu kopēja atbildība.

Protams, ir labi zināms, ka šajos procesos liela nozīme ir ne tikai izpratnei, bet arī katra indivīda ekonomiskajai situācijai. Ja cilvēks dzīvo no algas līdz algai, tad vienīgais, kas viņu uztrauc, ir jautājums, kā izdosies samaksāt rēķinus, iegādāties pārtiku, izskolot bērnus. Un vides aizsardzība šajā sarakstā pilnīgi noteikti neatrodas prioritāšu augšgalā. Tādēļ valstī nepieciešams spēcināt ģimenes ar bērniem, nodrošināt sociālo atbalstu, un tad šī iedzīvotāju grupa spēs vairāk domāt par vides aizsardzību. Interesanti, ka valstīs ar augstāku demokrātiju un augstāku iedzīvotāju līdzdalību vides jautājumi ir aktuālāki, iedzīvotāji tos vairāk risina. Tādēļ ir jautājums ne tikai par to, kā mēs aizsargājam vidi, bet arī par to, cik demokrātiskā valstī mēs dzīvojam, cik esam sociāli aizsargāti.

Vai laukos dzīvojam zaļāk

Ir vēl kāds interesants diskusiju objekts. Ļoti bieži cilvēki uzskata, ka, dzīvojot laukos, CO₂ pēda ir mazāka. Taču jāatceras, ka tas pirmkārt un galvenokārt ir atkarīgs no dzīvesveida. Ja lauku iedzīvotājs katru dienu viens pats automašīnā brauc uz darbu pilsētā, 100 km dienā, tad par zaļumu runāt grūti. Tas pirmkārt ir dzīvesveida jautājums – kādā mājā jūs dzīvojat, kādu pārtiku jūs pērkat, kur jūs pērkat ikdienas preces, un lauki galu galā ir visai nosacīts jēdziens. Turklāt, ja skatāmies vajadzību piramīdu, tad laukos ļoti bieži cilvēki dzīvo mājās, kas būvētas kaut kad. Lai šīs ēkas padarītu energoefektīvas, līdzekļu nav, līdz ar to šajās mājās kurina gaisu. Uz vietas darba nav, tātad katru dienu jābrauc uz pilsētu, katru dienu savus 50 kilometrus turpu šurpu, kopā pat simts kilometru, jo tev ir vienkārši jāizdzīvo. Turklāt tas brauciens notiek ar desmit- piecpadsmit gadu vecu dīzeli, rezultātā CO₂ pēda ir būtiski lielāka nekā vienam otram pilsētniekam.

No otras puses, nedrīkst aizmirst par jau ieminēto ekonomisko faktoru – nevar nosodīt cilvēkus par to, ka viņiem nav iespēju braukt ar jaunu Teslu. Tādēļ svarīgākais ir nevis skaitīt CO₂ tonnas, bet dzīvot, pārdomājot savas rīcības, un iekļaut savā lēmumu pieņemšanā CO₂ emisijas – vai es šodien braukšu ar personīgo transportu, vai izmantošu vilcienu. Runa ir par ļoti vienkāršām, ikdienišķām izvēlēm, ko izdarām ik uz soļa, tas nenozīmē, ka obligāti jāpērk elektroauto un jāpērk jauna māja. Jādzīvo pārdomātāk, un tas būs ļoti daudz. Kāds pārdomu vērts ieteikums šai saistībā. Lietojot ChatGPT, cilvēki par saņemto atbildi mēdz pateikt paldies, un mākslīgā intelekta sistēma laipni atbild. Taču izrādās, ka šāda pieklājība rada milzīgu papildu enerģijas patēriņu, jo modelim jārada tikpat laipna atbilde, iedarbinot apjomīgus resursus.

Vai zaļāk vienmēr ir zaļāk

Tai brīdī, kad kļuva populāras digitālās grāmatas, radās jautājums, kas tad ir zaļāk – lasīt vecās labā papīra grāmatas vai izmantot digitālos lasītājus. Šķistu, ka atbilde taču ir vienkārša un saprotama. Taču aprēķins rādīja – lai atsvērtu digitālā lasītāja ražošanas pēdu plus katras grāmatas digitalizāciju, ar šo rīku gadā būtu jāizlasa vismaz 40 grāmatu, tikai tad CO₂ pēda šim lasītājam ir līdzvērtīga grāmatai, kas nodrukāta uz papīra. Līdz šim brīdim mēs īsti nezinām, ko resursu ziņā nozīmē darbināt ChatGPT. Tā ir šīs CO₂ pēdas neredzamā puse. Jo virspusēji varētu šķist, ka tādas CO₂ pēdas nemaz nav – papīru neizmantojam, cilvēks sēž mājās, nekur nebrauc. Taču ar viedtelefonu tiek darbināti milzīgas jaudas rīki, kas atrodas kaut kur pasaulē. Attīstoties tehnoloģijām, rodas labs jautājums par to, kā mēs turpinām radīt digitālo piesārņojumu.

Līdzīgi ar vienkāršu jautājumu, kas ir videi draudzīgāk – braukt ar parastu vai elektrovelosipēdu. A. Jansons stāsta, ka ikdienā pārvietojas ar elektrovelosipēdu, jo ar parasto attālums līdz darbam ir par tālu, ik dienu tie būtu ap 60 km. Literatūrā minēts, ka tad, ja cilvēks, kas brauc ar parasto velosipēdu, savas enerģijas nodrošināšanai ēd 60 kg sarkanās gaļas gadā, viņš ir videi daudz nedraudzīgāks nekā vegāns, kas brauc ar elektrisko velosipēdu. Latvijā viens iedzīvotājs vidēji apēd 62–65 kg sarkanās gaļas gadā. Ārsti saka, ka sarkanās gaļas ēšana izraisa sirds un asinsvadu slimības. Rezumējot: no gaļas nav jāatsakās, taču tā jāēd krietni mazāk. Ja domājat par savas sirds veselību, tad gadā tie būtu ne vairāk kā 15 kg.

Ar ko sākt

Lai kļūtu zaļāki savā ikdienā, bieži vien pietiek pat ar nelielām izmaiņām. K. Blumfelde-Rutka atgādina ES zaļā kursa principu iegādāties pārtiku pēc iespējas tuvāk mājām, pie vietējiem ražotājiem, iegādāties sezonas produktus. Protams, ir svarīgi, kā vietējā pārtika ir audzēta un apstrādāta, vai ievēroti vides ilgtspējas principi.

Mēs ikviens balsojam ar savu naudasmaku. Pērkot kādu preci, mēs veicinām pieprasījumu. Tādēļ jāatceras, ka tā mēs varam balsot par trim TOP lietām: pārtiku, mobilitāti, mājokli un enerģiju.

Ikviens savā mājsaimniecībā var veikt situācijas auditu – gan par transportu, gan par dzīvesvietu. Tas ļauj izvēlēties, ko es šobrīd daru, kas ir tie mazie soļi, ko es varu pamainīt jau šodien vai tuvākajā nākotnē.

Ja patiesi vēlamies pārmaiņas, vispirms jāatmet dažādi priekšstati, kas ir un kas nav stilīgi – piemēram, ka noteiktā vecumā jābūt lielai mājai un divām automašīnām ģimenē. Ja mēs paši tos stereotipus nelauzīsim, nekas nemainīsies – tik vienkārši.

Kur meklēt informāciju

Zaļā brīvība.lv. Zaļais ceļvedis – mazā rokasgrāmata par to, kā savus paradumus izveidot videi draudzīgākus.
ANO Ilgtspējīgas attīstības mērķi – uzskatāms un saprotams materiāls, kas ļauj saprast, kādi šie mērķi ir, cik to ir, kādas ir jomas, ko šie mērķi nosedz. Tas palīdz cilvēkam saprast, ko mēs jau darām, ko vēl varētu darīt.
Juvāla Noasa Harari Sapiens – pārdomu literatūra par to, kādēļ šajā punktā mēs esam tieši tādi, kādi esam, labs skatījums par to, kas notiek pasaulē. Joprojām Latvijā nopērkama, iztulkota latviešu valodā.
Keitas Ravortas Virtuļa ekonomika – lieliska grāmata par to, kā būvēt ekonomiku, lai tā kalpotu gan cilvēkiem, gan nekaitētu videi.
EsmuEfektivs.lv – Elektrum Enerģijas centra mājaslapa, kur var atrast padomus, kā saimniekot gudrāk un efektīvāk, un uzzināt par elektroierīču izvēli, efektīvu izmantošanu.