Atbalsts, kas palīdz augt. Kārļa Rāceņa stāsts par RSU fondu un vēlmi palīdzēt
RSU fonda vēstnesis Kārlis Rācenis ikdienā apvieno ārsta darbu, zinātni, akadēmisko vidi un universitātes dzīvi. Ciešā saikne ar Rīgas Stradiņa universitāti (RSU) padara šo jauno pienākumu ne tikai par jaunu amatu garajā dažādo uzdevumu ķēdē. Tā ir iespēja atdot atpakaļ savai universitātei studiju laikā saņemto atbalstu un palīdzēt šā laika studentiem saņemt izaugsmes iespējas. Sarunā Kārlis stāsta, kāpēc piekritis kļūt par RSU fonda vēstnesi, kādu jēgu saredz fonda darbā, cik nozīmīgs ir atbalsts profesionālā ceļa sākumā un kā dejošana palīdz saglabāt līdzsvaru.
Kāpēc piekriti kļūt par RSU fonda vēstnesi?
Kad sāku strādāt Medicīnas fakultātē administratīvā amatā un saskāros ar zinātnes attīstības jautājumiem, kļuva skaidrs, cik svarīgi ir, lai ārpus universitātes struktūrvienībām pastāvētu arī atbalsta institūcijas.
Fonds ir struktūra, kura var veicināt izcilību universitātē, pētniecībā, studijās un akadēmiskajā darbā.
Esmu redzējis, kā šādi fondi darbojas citās valstīs, un arī pats savulaik esmu saņēmis to atbalstu stipendiju veidā. Tāpēc man šī ideja šķiet vērtīga. Fonds var palīdzēt tur, kur citkārt atbalstu nodrošināt ir grūtāk. Tas darbojas patstāvīgi, bet vienlaikus ir cieši saistīts ar konkrētu universitāti, ideju vai iniciatīvu. Tāpēc arī piekritu iesaistīties.
Ko līdz šim tev nozīmējis būt par RSU fonda vēstnesi?
Pašreiz mana iesaiste RSU fonda vēstneša darbā vēl ir pašā sākumā, tāpēc konkrēti darbi vēl tikai iezīmējas. Taču pirmā pieredze jau ir bijusi. Esmu uzrunājis vairākus potenciālos fonda atbalstītājus, arī ārvalstīs dzīvojošos latviešus, stāstot par fondu un tā nozīmi. Viņiem šāda ideja ir saprotama, jo viņi labi zina, kādu atbalstu šādi fondi var sniegt un kāpēc tie ir svarīgi.
Man šķiet, ka vēstneša pienākumi jāuztic cilvēkam, kuram ir dots uzticības garants. Cilvēkam, par kuru ir pārliecība, ka viņš rīkosies ar pareiziem motīviem un spēs šo funkciju nest godprātīgi.
Manā gadījumā tas, iespējams, saistīts arī ar pieredzi Jauno ārstu asociācijā un ar pazīstamību, kas radās, piemēram, Covid-19 laikā. Taču es noteikti nedomāju, ka esmu vienīgais, kurš varētu būt šāds vēstnesis. Drīzāk viss izveidojies tā, ka esmu iesaistīts universitātes administratīvajā, zinātniskajā un akadēmiskajā darbā.
Esmu ieguvis šeit četrus diplomus, esmu RSU jau kopš 2009. gada, un arī mana brīvā laika dzīve ir saistīta ar universitāti.
Tāpēc jūtu pienākumu dot RSU atpakaļ un popularizēt fondu.
Tava ikdiena ir ļoti piepildīta. Kā izdodas visu savienot?
Ikdiena ir ļoti aizņemta – daudz darbu un daudz zinātnisko projektu. Tas, kas man palīdz visu turēt kopā, ir strukturēšana. Es mēģinu saprast, kas noteiktā brīdī jādara vairāk un kas mazāk, ko iespējams mainīt, kur nepieciešams pārdalīt slodzi.
Otrs ļoti svarīgs aspekts ir komanda. Esmu sapratis, ka praktiski nekas nav izdarāms vienatnē. Ne fakultātē, ne zinātnē, ne klīniskajā darbā. Visur nepieciešams pienākumu sadalījums, skaidra sistēma un disciplīna. Ja ir struktūra, tad to var izdarīt. Ja tās nav, kļūst ļoti grūti.
Es dienu sāku ar sarakstu, kurā pierakstu galvenos uzdevumus. Tad eju tiem cauri un pakāpeniski svītroju ārā.
Ja pats kaut ko nevaru izdarīt, domāju, kam to deleģēt vai kurš var palīdzēt. Tieši šobrīd pienākumu apjoms ir ļoti liels, un tuvāko pusgadu gribu mazliet mainīt arī to, kā strādāju.
Vai tev ir viegli pateikt “nē”?
Pēdējā laikā arvien biežāk. Tā ir bijusi sava veida apņemšanās jau vairākus gadus, arī šogad. Taču problēma ir tajā, ka daudzas lietas, kuras pienāk klāt, ir saistītas ar attīstību. Ja redzi, ka kaut kas virzās uz priekšu, ļoti grūti to atlaist vai atteikt.
Piemēram, pirms šīs sarunas man bija tikšanās ar jaunu kolēģi, kurš grib attīstīt zinātni savā nozarē. Tajā brīdī pateikt “nē” būtu muļķīgi, jo tas ir kaut kas lielāks par vienu atsevišķu sarunu. Šādi mazie darbi sakrājas un noslogo, bet reizē tie ir arī ļoti būtiski un rada gandarījumu.
Cik svarīgs tavā paša dzīvē ir bijis atbalsts?
Ļoti svarīgs.
Man dzīvē ir bijuši cilvēki, kuri dažādos brīžos ir palīdzējuši ar padomu, iedrošinājumu vai savu pieredzi.
Reizēm tas ir viens vērtīgs ieteikums, reizēm cilvēks, kurš patiešām palīdz atrast virzienu.
Arī mans ceļš universitātē, visticamāk, būtu citāds, ja nebūtu sācis strādāt pie profesores Jutas Kroičas. Darbs katedrā man ļoti palīdzēja pa īstam ieaugt universitātes vidē. Ja tas nebūtu noticis, iespējams, mana saikne ar RSU nebūtu tik cieša.
Manuprāt, atbalsts un mentorings ir svarīgs ikvienam. Tas nenozīmē, ka kādam vienmēr jābūt līdzās. Dažkārt pietiek satikt cilvēku reizi pāris mēnešos, izrunāties un saņemt skaidru, godīgu skatījumu no malas. Arī tas var dot ļoti daudz.
Nozīmīgu ieguldījumu devušas arī dažādas izaugsmes iespējas, tostarp Erasmus programma. Tās palīdz paplašināt redzesloku, ieraudzīt citas pieejas un labāk saprast, kā lietas var darīt citādi un labāk.
Ko RSU fonds var paveikt patiesi būtisku?
Es redzu vairākus ļoti svarīgus virzienus. Pirmkārt, fonds var atbalstīt iniciatīvas, kuras līdz šim universitāte kādu iemeslu dēļ nav spējusi atbalstīt. Tās var būt īpašas apmācību programmas vai kādi unikāli projekti, kas līdz šim nav bijuši iespējami.
Otrkārt, fonds var atbalstīt ļoti spējīgus un izcilus studentus, kuriem ir finansiālas grūtības. Mēs bieži neredzam, cik izšķirīgs ir atbalsts starta pozīcijā. Varbūt pēc desmit vai divdesmit gadiem tas šķiet mazs, bet sākumā tas var būt izšķirīgs.
Treškārt, fonds var palīdzēt arī tajās jomās, kuras nav tieši saistītas ar studiju procesu, bet ir universitātes vizītkarte. Tās var būt sporta aktivitātes, deju un koru kustība, dažādi pasākumi par zinātni vai veselību. Tās ir lietas, kas veido universitātes prestižu, garu un identitāti. Arī tām ir vajadzīgs atbalsts.
Sarunas noslēgumā gribu parunāt par deju. Kā tas viss sākās?
Sākumā es nemaz nedomāju par dejošanu. Mani uzaicināja sieva, kad vēl nebijām precējušies. Pirmajā kursā mēs mācījāmies vienā grupā. Viņa mani pamudināja aiziet, es gribēju patikt, un tā viss sākās. Godīgi sakot, sākumā pat domāju, ka iešu uz kori, nevis uz deju kolektīvu. Pēc pirmā mēģinājuma šķita, ka dejot neturpināšu, taču aizgāju vēlreiz, un pamazām deja kļuva par svarīgu manas dzīves daļu.
Dejot sāku pirmajā studiju gadā, 2009. gadā, un tas turpinās joprojām.
Tie ir jau daudzi gadi. Dejošana man nozīmē ne tikai kustību un kopā būšanu, bet arī piederības sajūtu. Tā ļauj sajust gan savu latvisko identitāti, gan ciešo saikni ar RSU.
Kad beidzu dejot jauniešu deju grupā, universitātē vēl nebija vidējās paaudzes kolektīva. Man negribējās iet dejot citur, zem citas emblēmas un citā kolektīvā, jo jutu, ka gribu palikt šeit. Tāpēc beigās izveidojām savu vidējās paaudzes deju kolektīvu un turpinājām dejot RSU.
Ko dejošana tev dod šodien?
Kad ieeju mēģinājumu zālē, man jākoncentrējas uz mūziku, ritmu un to, kas jādara. Tajā brīdī ikdienas rūpes paliek ārpusē. Tās trīs stundas nav papildu pienākums. Tā ir reāla atpūta.
Tu nespēj vienlaikus domāt par darbu un dejot. Ja mēģināsi to darīt, deja nesanāks. Tāpēc tā ir ļoti laba nodarbe. Tur ir fiziska aktivitāte, domāšana līdzi, ritms, mūzika, citas maņas. Tā ir pilnīga pārslēgšanās.
Man šķiet, ka nodarbes maiņa ir vislabākā atpūta. Nevis pasīva gulēšana dīvānā, bet kaut kas pavisam cits, kur iesaistās gan ķermenis, gan prāts.
Dejošana šajā ziņā man ir ļoti vērtīga.
