Attālinātais darbs kolektīvā. Kas jāņem vērā

Pandēmijas laiks ir mainījis ieradumus, kā mēs komunicējam kolektīvā. Darbs pārsvarā notiek attālināti, tāpēc jāmeklē jaunas sadarbības formas. Kā visefektīvāk strādāt darba kolektīvā jaunajā pandēmijas realitātē, stāsta Rīgas Stradiņa universitātes profesionālās maģistra studiju programmas Supervīzija vadītāja Baiba Pumpiņa.

“Pirmkārt, liela loma kolēģu veiksmīgā sadarbībā ir vadītājam, kuram jābūt prasmēm gan sasniegt mērķi un vadīt, gan emocionāli atbalstīt darbiniekus. Pamatā ir interese un rūpes par saviem darbiniekiem. Mūsdienu tendences rāda, ka organizācija kļūst kā sava veida ģimene,” uzskata B. Pumpiņa.

Sadarbības formas atkarīgas no katra indivīda, kas strādā kolektīvā. Svarīgi ir darīt citiem zināmas savas vajadzības, spēt sadzirdēt un uzklausīt kolēģus, kā arī kopīgi apzināt kolektīva iekšējos un ārējos resursus. Te galvenie atslēgas vārdi ir līdzdalība un radošums.

Pandēmijas laika raksturīga iezīme ir nepieciešamība un vienlaikus arī iespēja daudz mācīties. Mācības var vienot komandu, ja spējam atbalstīt viens otru un dalīties pieredzē par mācīšanās procesu, izaicinājumiem, grūtībām un veiksmēm. Mācību tēmām vajadzētu būt saskaņotām ar darbinieku vajadzībām, kā arī balstītām organizācijas sasniedzamajos mērķos un saskaņotām ar sabiedrībā notiekošām aktualitātēm.”

B. Pumpiņa uzsver, ka šajā laikā visvairāk pietrūkst neformālā komunikācija. Efektīva komunikācija nodrošina darba ražīgumu. Tas nozīmē, ka jārada iespēja to nodrošināt, piemēram, Zoom tiešsaiste no rīta pirms darba, kur vingrojam ārā, tematiskās ballītes, kur dalīties ar to, kas parasti paliek aiz kadra sapulcēs – mājdzīvnieki vai hobiji. Tāpat vienot var arī sporta aktivitātes – individuālo un komandas rezultātu kopīgošana un uzvaru svinēšana, dalīšanās ar to, kā katrs jūtās.  

Darba ikdienā ir daudz virtuālo kontaktu, ir izplūdusi robeža starp personīgo un darba dzīvi. Par to ir jārunā: jāaktualizē sadarbības noteikumi jeb iekšējā darba etiķete, piemēram, jācenšas nepārslogot ar informācijas plūsmu, sūtot e-pastus tiem kolēģiem, kam tie nav saistoši, kā arī respektēt darba laiku.

“Arī tāda atbalsta forma kā supervīzija ir ļoti efektīva. Tā ir iespēja reflektēt par aktuālajiem profesionālajiem jautājumiem, izreaģēt sakrājušās emocijas, gūt atbalstu, kopīgi meklēt sarežģītu darba situāciju risinājumus, stiprināt komandas sadarbību, savstarpēji mācīties pārdzīvot krīzes situācijas,” stāsta B. Pumpiņa. “Pēdējo divu gadu pētījumi parāda, ka vajadzība pēc savstarpējā atbalsta un komunikācijas kolektīvos ir ļoti palielinājusies. Svarīgi ir sadzirdēt vienam otru, saprast, ka mēs izjūtam palielinātu stresu un dzīvojam nedrošībā. Saņemtais atbalsts nozīmē to, ka neesam vieni šajos pārdzīvojumos.”