Barikāžu laiks: prof. Ilzes Akotas atmiņu stāsts
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesore, Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas katedras vadītāja Ilze Akota 1991. gada janvārī bija Latvijas Medicīnas akadēmijas (LMA) Ķirurģiskās stomatoloģijas katedras (tagad – RSU Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas katedra) vecākā laborante. Ārstniecisko darbu viņa veica toreizējā LMA Stomatoloģijas klīnikas ar poliklīniku stacionārā.
"Atsaucoties aicinājumam, pirmajā dienā kopā ar citiem mūsu kolēģiem devos uz Anglikāņu baznīcu, kur notika medpunkta iekārtošana. Pirmo dienu pavadīju "gaidīšanas" režīmā, ja būtu nepieciešams iesaistīties medicīniskās palīdzības sniegšanā. Tomēr bijām bez īstas skaidrības par konkrētiem uzdevumiem.
Anglikāņu baznīcā 1991. gada janvārī. No kreisās 1. rindā Ilze Akota, Ina Freimane, aizmugurē Juris Sproģis un citi kolēģi no LMA Stomatoloģijas klīnikas ar poliklīniku. Foto no Ilzes Akotas privātā arhīva
Anglikāņu baznīcā 1991.gada janvārī. No kreisās: Ina Freimane, Dace Ošleja. Foto no Ilzes Akotas privātā arhīva
Vēlāk darbība kļuva labāk koordinēta. Mūsu iestādes kolēģi turpināja dežūras divos punktos: Anglikāņu baznīcā un uz kuģīša – zvejnieku kutera pie televīzijas ēkas Zaķusalā. Dežūru saraksta koordinēšana un visa nepieciešamā pirmās palīdzības sniegšanai sagādāšana notika ar toreizējā LMA Stomatoloģijas klīnikas ar poliklīniku direktora Anda Paeglīša iniciatīvu un vadību.
Es biju starp tiem kolēģiem, kuri nodrošināja nepārtrauktas dežūras uz kuģīša, kā savā starpā mēs to saucām. Tas bija zvejnieku kuteris no zvejnieku kolhoza Auda [Informācija no RSU muzeja vadītājas Daigas Dupates. – red.). Atceros kapteiņa vārdu – Oskars, uzvārdu gan nezinu. Man "iekrita" divas vai trīs dežūras.
Kuteris stāvēja Daugavā iepretim televīzijas ēkai. Sākoties militārajam uzbrukumam, kuterim būtu jāpeld uz Daugavas vidu, lai to nesašautu vai, piemēram, bēgošu cilvēku pūlis neapgāztu. Pēc militārās darbības pārtraukšanas jāatgriežas krastā, jāsavāc ievainotie un jātransportē pāri Daugavai uz pretējo krastu.
Krastmalā Iekšrīgā gaidīja vesela rinda ar ātrās palīdzības mašīnām, kas tālāk transportētu ievainotos uz slimnīcu. Transportēšanas laikā uz kutera bija paredzēts sniegt pirmo palīdzību.
Otrs uzdevums, ko veica kuģa kapteinis, bija krasta un upes novērošana, lai nevarētu notikt nepamanīts uzbrukums televīzijas ēkai no Daugavas. Par laimi, dežūras uz kutera visiem kolēģiem noritēja mierīgi, tomēr pastāvīgas spriedzes apstākļos.
Mans galvenais uztraukums bija par to, vai spēšu sniegt adekvātu palīdzību cietušajiem. Tolaik man bija 26 gadi, un mana klīniskā darba pieredze bija nepilni divi gadi.
Kuģīša dežurantu sarakstos bija mani toreizējie kolēģi Ina Freimane, Arnis Kalniņš, Andis Paeglītis, Baiba Kļučāne, Jānis Sokolovskis, studenti Artūrs Rātfelders un Gints Selga, arī daudzas medmāsas. Noteikti kādu dalībnieku neesmu nosaukusi nezināšanas dēļ. Laiks bija ļoti saspringts, kolēģus pat nesatikām, jo paralēli noritēja darbs stacionārā.
Atceros, ka pacientu uzdāvinātos ziedus barikāžu laikā katru dienu es un mana kolēģe Ina Freimane nesām un nolikām pie Brīvības pieminekļa. Bija sajūta, ka vienīgi pieminekļa pakājē ir to vieta.
Apšaudes laikā 20. janvārī atrados mājās – dzīvoklī Čaka ielā. Televīzijā skatījāmies “Panorāmu”, logs Brīvības ielas virzienā bija atvērts. Pēkšņi izdzirdējām šāvienu troksni. Nesapratām, kas notiek, nevar būt, jo TV neko neziņo! Tomēr drīz pārraide tika pārtraukta, un ziņotais apstiprināja dzirdēto."
Docētāja, Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas un mutes medicīnas katedra
rsu [pts] lv
