Brīvprātīgā dienasgrāmata: strādājām gandrīz bez apstājas
Mani sauc Pāvels. Esmu Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Medicīnas fakultātes otrā kursa students, divus gadus strādāju arī par ārsta palīgu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD). Pēc ārkārtas situācijas izsludināšanas biju viens no pirmajiem, kas pieteicās NMPD rīkotajām apmācībām darbam ar koronovīrusa skartajiem pacientiem.
Tikai pēc šādas īpašas sagatavošanās mani un citus brīvprātīgos norīkoja darbā vienā vai otrā mobilajā analīžu punktā. Ņemot vērā manu pieredzi, tiku sūtīts arī pie cilvēkiem uz mājām. Tomēr, lai kur arī atrastos, visur mans darba uzdevums bija viens: ievākt anamnēzi, pārbaudīt pacientu un paņemt analīzes – uztriepi no deguna un mutes dobuma.
Kopš universitātē nodarbības klātienē tika atceltas, biežāk varu atsaukties NMPD vadošā ārsta lūgumam un doties strādāt uz kādu no punktiem. Pirmkārt, es saprotu, ka tā ir laba pieredze, un, otrkārt, šobrīd ir nepieciešami visi iespējamie spēki, lai ātri identificētu inficētos cilvēkus un apturētu infekcijas izplatību. Tas, protams, neatbrīvo mani no tā darba apjoma, kas jāpaveic universitātē, un mācos ikvienā brīvā brīdī.
Pirmā darba vieta – lidosta
Diena sākas. Mana pirmā darba vieta īpašās COVID-19 komandas sastāvā bija lidostā, pēdējā lidostas darba dienā. Cēlos pulksten 4.00, lai 5.30 būtu NMPD. Šeit mūs gaidīja darba mašīna, ar kuru tikām nogādāti galapunktā. Vai nebija grūti tik agri celties? Nē, laika gaitā šādā darbā pierodi pie jebkādiem apstākļiem. 6.30 sākās mūsu darba diena – instruktāža un pārģērbšanās. 8.00 sagaidījām pasažierus, kas ielidoja no ārvalstīm.
Pirmie pacienti. Mūsu komandas darbs ir sadalīts trijos posmos: pirmie ievāc pamatdatus, otrie pārbauda pacientus un uzklausa sūdzības, bet trešajā posmā, kurā strādāju es, notiek atkārtota informācijas pārbaude un analīžu materiāla ievākšana. Mums nav tiesību kādu piespiest veikt analīzes. Pēc palīdzības vērsās tie, kas paši vēlējās un kuriem bija kādi simptomi: klepus, elpas trūkums, drudzis, galvassāpes u. c. Bija cilvēki, kuri jokoja, arī par mūsu tērpu, tomēr vairumā gadījumu galvenais uztraukums bija par to, cik ātri varēs uzzināt rezultātus.
Mēs strādājām gandrīz bez apstājas, starp reisiem nebija daudz brīva laika. Pirmais lielais pārtraukums – ap plkst. 14.00. Paēdām, nedaudz atpūtāmies un turpinājām strādāt. Nākamais – tikai ap astoņiem vakarā. Visas mūsu sarunas bija par to, kā šī situācija varētu attīstīties. Neviens neanalizēja savas cilvēciskās izjūtas.
Jāatzīstas, ka bailes tomēr piezagās, jo biju kontaktā ar milzīgu skaitu cilvēku – saproti, ka viņu vidū noteikti ir kāds inficētais, bet nezini, kurš. Mēģini atcerēties, vai esi izdarījis visu pareizi no drošības viedokļa, vai kaut kur neesi pieļāvis kļūdu, vai kādā brīdī nepieskāries sejai.
Aizsargekipējums. Mēs gandrīz visu laiku bijām aizsargtērpos, izņemot pusdienas pārtraukumu. Tas ir īpašs aizsargkombinezons ar papildu ķirurģisko halātu, respiratoru, aizsargbrillēm un bahilām. Nav grūti iztēloties, cik karsti tādā var būt, elpot caur respiratoru ir apgrūtinoši un aizsargbrilles mēdza aizsvīst. Bija jāpierod pie noteiktām neērtībām. No otras puses šis ekipējums dod drošības sajūtu – ar šādu aizsardzību ir ļoti maza iespēja inficēties. To es sev atgādināju brīžos, kad atkal uzmācās biedējošās domas.
Līdz gaismas tika izslēgtas. Pēdējais lidojums bija apmēram 3.00 nākamajā rītā. Principā, mēs bijām tie, kas slēdza lidostu. 4.00 darba automašīna aizveda mūs atpakaļ uz NMPD. Mājās biju ap 5.30 no rīta. Nākamās dienas vakarā es atkal devos uz lidostu, un cikls sākās no sākuma. Šī bija ļoti grūta diena, kad tiešām jutos diskomfortā, padsmit stundas no vietas bijām uz kājām. Vienīgais iemesls, kādēļ pēc pāris dienām gribēju pievienoties parastajai NMPD brigādei, bija monotonais darbs. Tomēr laba komanda arī to spēj kompensēt.
Viens pret vienu – izbraukumi uz mājām
Darbs speciālās brigādes sastāvā, kas dodas pie cilvēkiem uz mājām, bija citādāks. Te biju tikai es un NMPD šoferis. Darbs sākās plkst. 8.00. Pārģērbos aizsargtērpā, iekāpu mašīnā un devāmies uz izsaukuma vietu. Izkāpjot izsaukuma vietā, apkārtējie steidzās mani fotografēt. Ko lidostā darīja vairāki cilvēki trīs posmos, šeit es paveicu viens: ievācu anamnēzi, pārbaudīju pacientu un ņēmu analīzes. Iegūtos paraugus ievietoju īpašā traukā, kādā tos var uzglabāt līdz piecām stundām. Mašīnā vadītājs palīdzēja veikt nepieciešamos dezinfekcijas pasākumus un tad zvanīja dispečeram, kas dod tālākas norādes: vai nu jādodas uz nākamo izsaukumu, vai uzreiz braucu uz Latvijas Infektoloģijas centru, lai nogādātu materiālu laboratorijā. Mana darba diena beidzās pulksten 22.00.
Noslēgums. Esmu absolūti mierīgs, nejūtu sevī nekādu paniku, neskrienu pirkt griķus un tualetes papīru, nestaigāju pa dzīvokli ar domām par koronavīrusu. Es vienkārši daru savu darbu un ievēroju elementārus higiēnas un drošības noteikumus. Aicinu arī pārējos tos ievērot un domāt vairāk par citiem, tad arī mums izdosies apturēt vīrusa izplatību.
