Cilvēki vidusposmā mūsdienās ir aktīvāki nekā agrāk. RSU viesprofesores Aijas Lulles jaunā grāmata un pētījumi
21. gadsimta demogrāfijā redzam vairāk pusmūža cilvēku nekā līdz šim, un tas rada veselu paaudzi, kurai par pienākumu uzliktas rūpes par bērniem un vecākiem, vienlaikus viņiem jābūt aktīviem darba dzīvē – ilgāk nekā jebkad iepriekš! Kādas sekas tas rada? To pētījusi un jaunā grāmatā aprakstījusi socioloģe, migrācijas mobilitātes un sociālās nevienlīdzības pētniece, Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētā viesprofesore, Sociālo zinātņu pētniecības centra vadošā pētnieka p. i., asociētā profesore Austrumsomijas universitātē Aija Lulle. Par to viņa stāsta Latvijas radio raidījumā Zināmais nezinājamajā.
Aijas Lulle jaunās, angļu valodā izdotās grāmatas nosaukums Midlife Geographies: Changing Lifecourses Across Generations, Spaces and Time.
Vai viegli būt pusmūžā? – jautā raidījuma vadītāja Sandra Kropa. “Nav viegli, visticamāk tas ir ļoti grūti, bet arī – ļoti individuāli. Ir kādas noteiktas likumsakarības, īpaši, ja skatāmies no dzimumatšķirību aspekta, sievietēm tajā ir daudz kopīga,” sarunas sākumā iezīmē viesprofesore A. Lulle.
Kas īsti ir grāmatas nosaukumā minētais jēdziens pusmūža ģeogrāfija? “Grāmatās latviski pusmūžu parasti nosauc poētiskāk – viduspāreja vai dzīves vidusposms. Jo vārdam “pusmūžs” ir noskaņa…, kas saistās ar novecošanos.
Mēs bieži vien negribam par to neko zināt, spirināmies un labāk to saucam par dzīves viduspāreju, otro jaunību vai trešo pavasari. Bet sastapšanās ar novecošanos ir svarīga,
ne tikai psiholoģiski, bet arī sabiedrības līmenī,” sarunā iezīmē pētniece. Viņa paskaidro, ka ar pusmūža ģeogrāfiju jāsaprot, ka mēs dzīvojam dažādās vietās un kā tas mūs maina – un to A. Lulle pēta.
“Es esmu daudz pētījusi bērnus un ģimenes kustībā pāri robežām (jeb mobilitāti), joprojām turpinu pētīt novecošanos, proti, kā cilvēki, mainot dzīvesvietu, maina savu dzīvi. Tā es nonācu līdz pusmūža ģeogrāfijas tēmai. Jo mani pamatpētījumi saistīti ar migrāciju. Es jau gadiem draudzējos un cienu cilvēkus, kurus esmu pētījusi gandrīz 20 gadus, un viņi manā acu priekšā ir novecojuši. Un tieši caur viņiem pamanīju, ka praktiski nav zinātnisku instrumentu, kā izskaidrot rīcību pusmūža, to, kā apdzīvojam telpu un laiku. Jo cilvēka ģeogrāfijā ir svarīgi skatīt laiku un telpu kopā.
Tas, kā cilvēki ar maziem bērniem lieto telpu un laiku, ir ļoti atšķirīgs no tā, kā to lieto cilvēki pusmūžā,” norāda viesprofesore.
Viņa min, ka ik pa laikam dzirdam, ka pietrūkst vietu, kur cilvēks var brīvi justies – teiksim, sievietei, kurai ir 40, vai 50–60 gadi [nav īsti vietas], kur viņa varētu aiziet un baudīt dzīvi tā, kā viņas vēlas un kā jūtas visbrīvāk… “Atgriežoties pie migrācijas pētījumiem – [darba gaitā] es nevarēju nepamanīt, ka cilvēkiem, kas tūlīt pēc ES paplašināšanās aizbrauca prom no Latvijas (tie nebija tikai jauni cilvēki, ļoti daudz brauca cilvēki pusmūžā), praktiski neeksistēja integrācijas, migrācijas teorijas vai prakses, kas būtu vērstas uz šo vecumposmu. Bet cilvēki pusmūžā citādāk apdzīvo telpu, citādi lieto laiku, citādi mācās valodu utt.,” teic grāmatas autore.
Viņu interesē paskatīties dziļāk, kas notiek pusmūžā, neignorēt šo posmu.
“Mana interese sākās ar to, ka latvieši, ko pazinu daudzus gadus, kuri bija emigrējuši uz Lielbritāniju, sāka brīvi intervijās pieminēt vārdu menopauze – ne tikai sievietes, bet arī vīrieši. Sāku pētīt, kāpēc vienā valstī par to runā, citā – ne, vienā šķiras grupā runā, citā ne. Menopauze var būt arī ļoti atšķirīga pieredze sievietēm, bet ir izteikta viena līnija – nerunāt par to, jo nav jau tik grūti, ir grūtākas lietas! Un tam es atkal nevaru piekrist, jo dažādība ir bagātība.
Jo vairāk zināsim, ka cilvēks līdzās varam justies atšķirīgi, mēs paši būsim bagātāki,” vērtē A. Lulle.
Bet kas vidusposmā ir mainījies tieši šobrīd? “Vienmēr pusmūžā ir bijušas rūpes par bērniem un vecākiem, bet tas, kas ir atšķirīgi šobrīd – Latvijas vai Eiropas mērogā novecošanās [apjoms] ir bezprecedenta, pasaule nekad nav bijusi tik veca. Palielinās dzīves ilgums (te gan ir satraucoša tendence par ASV, kur dzīves ilgums samazinās, tas saistīts ar nevienlīdzīgu veselības aprūpi), bērni dzimst vēlāk, cilvēki dzīvo ilgāk. Ārkārtīgi svarīgs faktors – visos posmos var būt grūti, jo ir pašlimitējošas, paša, kultūras uzliktas bažas, priekšstats, ka mums viss ir jāvar. Latvijas un postpadomju pusmūžā cilvēki ir īpaši ar to, ka vieni pabeidza izglītību vēl padomju laikā, cits sāka jaunu karjeru šobrīd… Parādās nevienlīdzība, liels sociālais stress, jo dzīves vidusposms ir atskaites punkts dažādās jomās,” skaidro socioloģe.
Viņa atsaucas arī uz datiem, ka neizbēgami Latvijā pusmūža cilvēkiem ir ļoti slikta veselība: “Jau pēc 50 gadu vecuma ātri beidzas veselīgie gadi, daudziem ir hroniskas slimības, un sastapšanās ar slimībām ir ļoti nopietns jautājums. Visi faktori sanāk vienkopus – ir vēl mazi bērni vai pusaudži, ir [aprūpējami] vecāki – un neoliberālā ideoloģija prasa, ka man viss ir jāvar. Vienlaikus ir diezgan “caurumainains” sociālais atbalsts, un visa kā var būt par daudz,” atzīmē A. Lulle.
Protams, viņa kā pētniece vēlas palīdzēt, tādēļ atgādina: “Ir labi nevarēt, ir labi nepārstrādāties, ir labi necelties no rīta sešos, ja nav noteikti jāceļas un ja tas nerada prieku. Tas, ko es šķetinu un kas, manuprāt, ir svarīgi un atvieglotu dzīves daudziem… Mēs ļoti nekritiski pieņemam, piemēram, neoliberālo ideoloģiju – “man viss jāvar, es skrienu, lai gan man riebjas, man ir trīs darbavietas, es varu dzīvē kaut ko saņemt tikai tad, ja esmu pārstrādājusies”. Es gribu šķetināt, cik ļoti tas mūs iztukšo, nodeldē!”
Radio raidījuma ieraksts
