Covid-19 pandēmija un citas nepārvaramās varas situācijas. RSU jaunā grāmata juristiem un ikvienam līgumu slēdzējam
Autore: Linda Rozenbaha (Sabiedrisko attiecību nodaļa)
Foto: Linda Rozenbaha
Nepārvaramā vara ir fenomens, kas cilvēku skar visu dzīvi kopš dzimšanas brīža, jo pati dzimšana jau ir nepārvarama vara. Šī vara ietekmē daudzus procesus, tajā skaitā juridiskos un valsts pārvaldes, taču ir svarīgi apzināties, ka mēs nevaram izmainīt to, kas bijis, bet varam mainīt to, kas notiks nākotnē.
Gada nogalē Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) izdevniecība laidusi klajā grāmatu Nepārvarama vara civiltiesībās un valsts pārvaldē. Tās autori ir RSU emeritētais profesors Dr. habil. iur. Osvalds Joksts un Daugavpils Universitātes asociētais profesors Dr. iur. Anatolijs Kriviņš, kurš doktora grādu ieguvis RSU. Abi autori ir Latvijas Zinātnes padomes eksperti tiesību zinātnē.
Kopā ar grāmatas autoriem ieskatāmies, ko tajā varam gūt un kas tēmas izpētē pārsteidzis pašus autorus.
"Esmu jaunrades meklētājs"
Profesors Osvalds Joksts specializējas civiltiesībās, tostarp mantiskajās un nemantiskajās. Viņš ir grāmatas idejas autors.
“Vēl strādājot Latvijas Policijas akadēmijā, mums bija ļoti laba saikne ar Francijas vēstniecību un toreizējo Francijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Žannu Debenē (20. gs. 90. gadu beigās – aut.). Mēs lieliski sadarbojāmies. Un jau tobrīd zināju, ka ‘force majeure’ ir franču izcelsmes vārdi,” atceras profesors Osvalds Joksts.
“2017. vai 2018. gadā es izlasīju interesantu publikāciju Jurista Vārdā, kur divas advokātes aprakstīja kādu problēmu saistībā ar strīdus jautājumu starptautiskā kravu pārvadājuma lietā. Līgumā par pārvadājumiem bija izcelta nepārvaramā vara. Ieinteresējos par šo tēmu, jo īpaši tāpēc, ka, aktīvi braukājot pa profesionāļu konferencēm, nekur īsti netika runāts par nepārvaramās varas situācijām.
Un ķēros klāt izpētei, jo esmu jaunrades meklētājs.
Sākumā uzrakstīju divas publikācijas, tad nolēmu tēmu pētīt dziļāk. Pirms dažiem gadiem ķēros klāt grāmatas rakstīšanai. Uzņēmos darbu viens pats, bet meklēju līdzautoru un atradu – bijušo RSU doktorantu, asociēto profesoru Anatoliju Kriviņu, kurš ir kārtīgs un "dziļi rokošs" jauns cilvēks. Viņš uzrakstīja grāmatas nodaļu par nepārvaramās varas ietekmi 21. gadsimtā.”
Profesors atzīst, ka intensīvs darbs ildzis divu gadu garumā un to pārskatījuši nopietni vērtētāji, piemēram, RSU Zinātnes padome. “Un tas ir labi,” viņš teic,
“jo vairāk grāmatu tapšanas gaitā izlasa un aizrāda, ko vēl uzlabot, jo labāks produkts top.
Esmu uzrakstījis gandrīz divus desmitus grāmatu, un šai grāmatai ar RSU Zinātnes padomes lēmumu ir piešķirts zinātniskās monogrāfijas statuss.”
Nepārvaramā vara var būt laba un slikta, skaidro autors un min dažus piemērus. “Piedzimt – tā ir labā nepārvaramā vara. Karš Ukrainā – sliktā nepārvaramā vara. Vai slimības. Tāpat stihijas. Teiksim, Jēkabpilī, kur pašlaik dzīvoju, 2023. gadā plūdu dēļ bijām spiesti evakuēties.”
Protams, grāmata skar civiltiesības un valsts pārvaldi un to, kā nepārvaramā vara tās ietekmē.
Ne tikai dabas stihijas
Pētījums ļāva autoriem pirmo reizi nepārvaramas varas jēdzienu ietērpt definīcijā: “Nepārvarama vara (force majeure) ir dabas procesu ģenēzes pastāvēšanā, funkcionēšanā un tiesiskuma transformācija sabiedrības interesēs; laicīgās varas un ikviena tiesību subjekta mērķtiecīga un atbildīga rīcība radušos tiesisko seku nepieļaušanā un novēršanā.”
No tā izriet, ka
nepārvarama vara kā dabas parādība var radīt un saturēt virkni svarīgu elementu, kuri dabas tiesību izpausmi nodod laicīgās varas pārstāvjiem, kuriem ir jāmeklē pieejas dabas pārdabisko spēku radīto tiesisko seku novēršanai.
Tas nozīmē, ka tā var izraisīt daudzveidīgus tiesību aizskārumus – mantisko vai īpašuma tiesību jomā, personiskajā nemantiskajā jomā, indivīda morāla rakstura tiesību jomā, kā arī komerciāla un saimnieciska rakstura darbību ierobežošanā tirgus apstākļos.
Apzinoties, ka nepārvarama vara nav apveltīta ar šķietamu tiesībsubjektību, tā ir vērtējama kā pamats neprognozējamu notikumu un parādību rašanās gadījumiem, kas rada ievērojamas tiesiskas sekas.
Profesors Osvalds Joksts paskaidro: “Tas nozīmē, ka force majeure "izprovocē" likumdevēju ne tikai pieņemt noteiktus normatīvos aktus, lai cīnītos ar dabas katastrofām, bet arī izdot "pareizos" tiesību aktus, kuri orientēti uz valsts un visas sabiedrības drošības izaicinājumu novēršanu.
Vienlaicīgi nedrīkst aizmirst, ka nepārvaramas varas domas nesējs un reālais izpildītājs ir cilvēks, kuru – tāpat kā daudz ko citu – garīgajā un materiālajā pasaulē ir radījusi daba.”
Zinātnieks piebilst, ka ne vienmēr līdzīgi atklājumi nonāk līdz izpratnei par valsts un sabiedrības pārvaldīšanas kardinālām, uz labklājību tendētām rīcībām no lēmējvaru un izpildvaru struktūru puses. Bieži “augstākās līgas” amatpersonas nesaprot nepārvaramas varas piedāvājumus, dažkārt neredzot un aizmirstot citus, kuri ir tādi paši, bet, iespējams, nedaudz “apdalīti”.
“Daba jeb nepārvaramā vara liek mums visiem būt vienādiem, un nedrīkst būt atraidīto – ja tādi ir, tad paši vien esam vainīgi,” teic profesors Osvalds Joksts.
Mūsdienu izaicinājumi
Kas bez dabas stihijām un kara var būt nepārvarama vara mūsdienās? Skaidro otrs grāmatas autors – asoc. prof. Anatolijs Kriviņš: “Juridiskajā izpratnē nepārvarama vara (force majeure) nav piesaistīta tikai dabas katastrofām vai karam. Galvenais ir nevis notikuma izcelsme, bet kritēriju kopums: tas ir ārējs attiecībā pret līguma pusi, neparedzams līguma slēgšanas brīdī un objektīvi neatvairāms, padarot saistību izpildi neiespējamu (nevis tikai apgrūtinātu vai dārgāku).
Papildus dabas apstākļiem un bruņotiem konfliktiem par nepārvaramu varu līgumu izpildes kontekstā var tikt uzskatīti arī šādi juridiski nozīmīgi notikumi:
- valsts rīcība vai publiskās varas akti;
- kritiski infrastruktūras sabrukumi;
- sabiedrības veselības krīzes;
- ekonomiski un finanšu satricinājumi;
- klimata pārmaiņu izraisīti notikumi;
- kiberdrošības incidenti un sistēmiskas tehnoloģiskas avārijas u. tml.
Attiecīgi – nepārvaramā vara līgumu tiesībās aptver ne tikai "klasiskās" katastrofas, bet arī mūsdienu sarežģīto globālo risku spektru, kur juridiski nozīmīgs kļūst jautājums par robežu starp paredzamu komercdarbības risku un patiesi neatvairāmu, ārēju notikumu.
Tieši šī robeža visbiežāk ir strīdu centrā un nosaka, vai līguma puse tiek atbrīvota no atbildības par saistību neizpildi.”
Lai arī force majeure institūts ir nostabilizējies ilgā attīstībā no Senās Romas līdz pat 20. gadsimtā panāktajiem būtiskajiem risinājumiem, tomēr arī 21. gadsimtā tas turpina attīstīties. Joprojām tiek identificēti problēmjautājumi un formulētas jaunas atziņas.
Asoc. prof. Anatolijs Kriviņš turpina: “Analizējot 21. gadsimta kontekstu, jāņem vērā, ka force majeure institūtu pēc būtības raksturo tā pārtapšana no šaura lokāla institūta Senajā Romā par globālu institūtu. Vienlaikus šo procesu iespaido reģionālo tradīciju daudzveidība un sarežģīta mijiedarbība ar nacionālo tiesisko regulējumu, kas kā daļa no globālās sistēmas joprojām saglabā savu oriģinalitāti. Nacionāli tiesiskā polifonija galvenokārt ir saistīta ar to, ka pasaule nav vienota, centralizēta, tai nav vienota kultūras centra. Tāpēc policentrisms joprojām ir svarīga force majeure iezīme.”
Mūsdienās un tuvākajā nākotnē nepārvaramas varas (force majeure) jēdziens arvien biežāk iegūst jaunus, juridiski sarežģītus aspektus, kas var tieši ietekmēt gan valstis un uzņēmumus, gan indivīdus.
Piemēram, starptautiskajās tiesībās arvien aktuālāks kļūst jautājums par valstu atbildību situācijās, kad starptautisko saistību neizpilde rodas apstākļu dēļ, ko valsts objektīvi nespēj kontrolēt, – neatvairāma spēka vai neparedzētu notikumu dēļ, kas padara saistību izpildi materiāli neiespējamu.
Paralēli tam ražošanas sektorā force majeure jēdziens tiek plaši diskutēts saistībā ar valūtas kursu krasām svārstībām, strauju tirgus cenu pieaugumu, paredzamu rūpnīcu slēgšanu vai ierasto piegādes ķēžu sabrukumu, kas rada jautājumus par to, vai šādi ekonomiski satricinājumi vēl ir uzskatāmi par neparedzamiem.
Ne mazāk būtiska ir nepārvaramas varas ietekme uz neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmu, kur masveida cietušo uzņemšanas gadījumos (piemēram, dabas katastrofu vai militāru apdraudējumu laikā) ir nepieciešami iepriekš izstrādāti, juridiski un organizatoriski skaidri algoritmi kvalitatīvas palīdzības sniegšanai.
Līgumu tiesībās šādas situācijas aktualizē detalizētu force majeure klauzulu analīzi, risku un saistību identificēšanu, notikumu kvalificēšanas īpatnības, kā arī šķīrējtiesu piedāvātos risinājumus un iespējamos ieguvumus, savlaicīgi paziņojot par nepārvaramas varas iestāšanos.
Vienlaikus pilsētbūvniecībā tiek meklēti jauni risinājumi, kā juridiski un praktiski mazināt force majeure seku ietekmi, izmantojot analītiskās hierarhijas procesu, savstarpējās ietekmes analīzi un citas puskvantitatīvas metodes, lai prognozētu un novērstu, piemēram, zemestrīču vai plašu pilsētas ugunsgrēku riskus.
Īpaši aktuāls ir jautājums par klimata pārmaiņām – vai tās jūras vides tiesībās var tikt kvalificētas kā neparedzams, neatvairāms un ārējs faktors, proti, force majeure.
Visbeidzot – bruņotu konfliktu kvalificēšana kā nepārvarama vara starptautiskajās investīciju tiesībās parāda, cik cieši mūsdienu globālie drošības, vides un ekonomiskie izaicinājumi ir savijušies ar force majeure jēdziena attīstību, padarot to par īpaši nozīmīgu gan teorētiskā, gan praktiskā juridiskā analīzē.
Jautāts, kas pašam likās pārsteidzošākais vai interesantākais no juridiskajām situācijām, kuras ietekmējusi nepārvaramā vara, asoc. prof. Anatolijs Kriviņš atbild: “Man vispārsteidzošākais un vienlaikus arī visinteresantākais nepārvaramās varas piemērs ir tas, cik strauji un daudzslāņaini šis jēdziens pēdējos gados ir "izkāpis" no teorijas un kļuvis par ļoti reālu, taustāmu juridisku instrumentu.
Īpaši spilgti to parādīja Covid-19 pandēmija – notikums, kas vienlaikus ietekmēja gandrīz visas tiesību nozares.
Pēkšņi nepārvarama vara vairs nebija abstrakts līguma punkts, bet gan arguments, ar kuru tika pamatota robežu slēgšana, līgumu nepildīšana, būvdarbu apstāšanās, pasākumu atcelšana un pat valstu atbildības robežas.
Mani pārsteidza, cik atšķirīgi tiesas un šķīrējtiesas vērtēja pandēmiju, – nevis kā automātisku attaisnojumu, bet kā situāciju, kurā bija rūpīgi jāvērtē konkrētā ietekme uz katru saistību. Ne mazāk interesanti šķita gadījumi, kuros kiberuzbrukumi tika analizēti kā potenciāla nepārvaramā vara. Tas raisīja zināmu emocionālo disonansi – mēs esam pieraduši force majeure saistīt ar dabas katastrofām vai karu, bet te pēkšņi viens neredzams uzbrukums spēj paralizēt banku sistēmas, loģistiku vai pat valsts pārvaldi.
Šādos gadījumos tiek aktualizēts jautājums, cik liela nozīme ir tam, vai risks ir pareizi sadalīts starp pusēm jau līguma slēgšanas brīdī. Tieši pareiza riska sadale force majeure gadījumos man šķita īpaši būtiska atziņa.
Daudzos strīdos izšķirošais nebija pats notikums, bet tas, vai līgumā bija pietiekami precīzi paredzēts, kurš uzņemas sekas un kādā apmērā. Tas liecina, ka līguma noteikumi par nepārvaramu varu nav tikai "glābšanas riņķis", bet arī pārdomātas juridiskās plānošanas rezultāts – vai nu tā pasargā, vai atklāj līguma vājās vietas.
Īpaši spēcīgu iespaidu atstāja nepārvaramās varas piemērošana starptautiskajā ieguldījumu šķīrējtiesā. Šeit force majeure vairs neskāra tikai atsevišķu līgumu, bet valsts rīcību kopumā – piemēram, krīzes laikā pieņemtus lēmumus, kas ietekmēja ārvalstu investorus. Bija tiešām interesanti, cik smalks ir līdzsvars starp valsts tiesībām rīkoties ārkārtas apstākļos un investoru aizsardzību un cik rūpīgi šķīrējtiesas analizē, vai valsts patiešām nav varējusi rīkoties citādi.
Visbeidzot, ļoti interesanta likās saikne starp nepārvaramu varu un jaunām pieejām bankrota iespējamības līmeņa novērtēšanai. Krīzes situācijās kļuva skaidrs, ka tradicionālie finanšu rādītāji ne vienmēr spēj atspoguļot uzņēmuma patieso stāvokli, ja tā maksātnespēja izriet no ārējiem, nekontrolējamiem notikumiem. Šeit nepārvarama vara kļūst par būtisku faktoru, kas maina skatījumu uz uzņēmuma dzīvotspēju, atbildību un atveseļošanās potenciālu.
Kopumā tieši manu pētniecisko virzienu visvairāk ietekmēja tas, cik daudzveidīga un "dzīva" ir nepārvaramās varas piemērošana 21. gadsimta tiesībās – no pandēmijām un kiberuzbrukumiem līdz investīciju strīdiem un bankrota riska analīzei. Tā nav tikai teorētiska konstrukcija, bet gan spēcīgs instruments, kas atklāj, cik cieši tiesības ir saistītas ar globālajiem satricinājumiem un cilvēka nespēju visu kontrolēt.”
Grāmata – ne tikai juristiem
Lai arī grāmata ir par juridiskām situācijām, tajā jūtams arī filozofisks pieskāriens. Anatolijs Kriviņš to skaidro šādi: “Lai arī ir dažādi formāti, kā runāt par zinātni, tomēr tradicionāli tas notiek akadēmiskajā telpā, kurai ir savi noteikumi. Laiki mainās, un tas motivē mūs pievērsties juridisko problēmu risināšanai ar daudz plašāku skatījumu. Izzinot likumsakarības un kopsakarības, neizbēgami tiek skarts ne tikai juridiskais aspekts, bet arī citi – vēsturiskais un ekonomiskais, politiskais un sociālais, psiholoģiskais un filozofiskais. Tieši šāda pieeja ļauj daudzpusīgi izzināt sarežģītus konceptus.”
Profesors Osvalds Joksts iesaka grāmatu ne tikai juristiem, bet arī uzņēmējiem un ikvienam, kurš slēdz līgumus. “Es mācu topošajiem un esošajiem juristiem, lai viņi līgumā ieraksta divus vārdus – "nepārvarama vara" –, jo ar to var daudz izteikt,” uzsver profesors Osvalds Joksts. “Uzvarēt tiesā strīdus situācijā, kur iesaistīta nepārvaramā vara, var viena vai otra puse – daudz ko noteiks līgums, tostarp gudri iestrādātas atrunas par nepārvaramo varu."
Grāmata tikko nākusi klajā, bet profesors Osvalds Joksts ķēries klāt jau nākamās grāmatas rakstīšanai, kas būs veltīta vairāk tiesību filozofiskajam kontekstam.
