Dzejniece Ārija Elksne – arī mūsējā Pārlekt uz galveno saturu
Darbiniekiem
Studentiem
Jubilejas

7. februāris ir dzejnieces Ārijas Elksnes dzimšanas diena. Šodien viņai būtu 90. Viņas literārais mantojums ir nozīmīga Latvijas kultūras daļa, bet reti kurš zina par dzejnieces saistību ar Rīgas Medicīnas institūtu.

RSU_muzejs_Arija_Elksne-lead.jpg

Studentes Bioloģijas katedrā asistentes Ārijas Demidovas vadībā pēta zīmējumus ar upes vēža uzbūvi. 26.03.1962. Nr. 12 (102) "Padomju Mediķa" raksts "Ja anatomikums prastu runāt...". No RSU muzeja arhīva.

Ārija Demidova absolvējusi Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultāti 1953. gadā. Viņas kursabiedri bija tādi vēlāk slaveni ārsti un arī mūsu augstskolas docētāji kā Jūlijs Anšelēvičs, Baldurs Apinis, Miermīlis Akers, Modris Melzobs, Gundaris Vētra, Uldis Bērziņš, Haralds Voskis u. c. No 1956. līdz 1965. gadam viņa bijusi asistente Bioloģijas un mikrobioloģijas katedrā.

Uzvārds Elksne bija dzejnieces pseidonīms, ko ieteicis rakstnieks Jūlijs Vanags.

RSU muzeja krājumā glabājam interesantu priekšmetu, ko 2015. gadā ieguvām no profesora Modra Melzoba ģimenes. Tā ir anketa, ko uz absolventu salidojumu 10 gadus pēc augstskolas pabeigšanas ar asprātīgām atbildēm aizpildījusi Ārija Demidova (skat. anketu foto galerijā raksta sākumā).

Ārija Elksne no dzīves aizgājusi jau 1984. gadā, bet viņas paustās domas dzīvo, ir mūsdienīgas, un cilvēki ar tām joprojām dalās. Lūk, nesen sociālajos tīklos publicētas dzejnieces rindas:

"Cik maz mums pieder mūsu laiks!

Vēl gribas pagulēt, bet pulkstens zvana. Vēl gribas pasēdēt, bet darbs liek celties. Vēl gribas ciemoties – bet vilciens aiziet…

Vien šūpulī un agrās bērnu dienās mēs varbūt varam laiku saukt par savu. Bet, jo mēs tālāk aizejam no vietas, kur mācījāmies pirmos soļus spert, jo retāk drīkstam teikt: – Šī diena mana! Es rīkošos ar to pēc sava prāta! –

Un vēl laiks pieder ļoti veciem ļaudīm, pavisam nevarīgiem sirmgalvjiem.

Bet pusceļā starp šūpuli un kapu mums laika nav, mums laika vietā – dzīve (šis dažkārt haotiskais maisījums, ko veido pienākumi šķietamie un īstie un godkāre, un skaudība, un dusma, ka otram treknāks kumoss gadījies…).

Mums laika nav, mums laika vietā – dzīve.

Tikšķ pulkstenis uz rokas, tikšķ pulkstenis pie gultas un uz galda – un saule tikšķ pie debesīm…"