Gribam iekustināt lielākus zobratus. RSU studenti Latvijā sāk veikt priekšdarbus mūmiju pētniecībai

Kas paliek pāri no cilvēka dzīves pēc diviem trim gadsimtiem? Ne tikai kauli, bet arī mumificētās cilvēku mirstīgās atliekas var saglabāt pārsteidzoši daudz liecību par cilvēka veselību, slimībām, uzturu, dzīvesveidu, traumām un pat dzīves un nāves apstākļiem. To visu skaidro paleopatoloģija – zinātne, kas pēta pagātnes cilvēku veselību un slimības, izmantojot cilvēku mirstīgajās atliekās saglabājušās liecības. Mūsdienu paleopatoloģijas un attēldiagnostikas metodes ļauj šīs liecības pētīt ar arvien mazāku iejaukšanos pašās mirstīgajās atliekās.

Latvijā paleopatoloģiskie pētījumi līdz šim veikti galvenokārt arheoloģiskajos izrakumos iegūtam skeleta materiālam. Zināms izņēmums ir Rīgas Biržas Senās Ēģiptes mūmija, kurai 2000. gadā veikta rentgenoloģiska, datortomogrāfiska un endoskopiska izpēte. Taču pētījumiem piemērotas mumificētas cilvēku atliekas varētu būt saglabājušās arī Latvijas baznīcu kapenēs un kriptās.

Cik daudz šāda materiāla Latvijā ir, kāds ir tā saglabātības stāvoklis un pieejamība un, pats galvenais, kāds ir tā pētnieciskais potenciāls – to mēģinās noskaidrot Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) medicīnas students Aleksis Ķeviņš kopā ar studiju kolēģiem un mentoriem. Priekšizpētes projekta laikā studenti apzinās potenciālos izpētes objektus, dosies ekspedīcijās un dokumentēs atrastās liecības, lai izvērtētu iespējas nākotnē attīstīt plašāku, starpdisciplināru mumificētu cilvēku mirstīgo atlieku paleopatoloģiskās izpētes virzienu Latvijā. Intervijā Aleksis stāsta, kā radās šī iecere, ko jau izdevies atklāt un kāpēc Latvijas mūmijas var kļūt par vērtīgu avotu arī medicīnas vēstures pētniecībā.

Lūdzu, pastāsti par sevi – par studijām, darbu un interesēm

Jau trešo gadu studēju medicīnu RSU – tas ir gan aizraujoši, gan sarežģīti vienlaikus. Cenšos izmantot arī iespējas ārpus tiešajām studijām – iesaistos pētniecības projektos un studentu zinātniskajos pulciņos. Esmu arī Ģenētikas pulciņa vadītājs.

Strādāju Mārupes Valsts ģimnāzijā par bioloģijas skolotāju, bet brīvajā laikā dejoju Rīgas Tehniskās universitātes deju ansamblī Vektors. Paralēli esmu arī RSU Anatomijas muzeja studentu vēstnesis un vadu ekskursijas skolēniem.

Kā radās ideja pētīt mumificētās cilvēku mirstīgās atliekas Latvijā?

Šā projekta tapšanā nozīmīga loma ir Anatomijas muzejam – tā vadītāja dr. med. Ieva Lībiete ir arī projekta mentore. Muzejs ik gadu 2. februārī rīko pasākumu, kas veltīts pirmās anatomijas lekcijas gadadienai. Pasākumos vienmēr piedalās interesanti vieslektori. Šogad lekciju lasīja itāļu bioarheologs un paleopatologs Dario Piombīno-Maskali (Dario Piombino-Mascali) no Viļņas Universitātes. Viņš mūmiju un mumificēto mirstīgo atlieku izpētei pievērsies jau vairāk nekā desmit gadus. Viņa lekcija uzvedināja mani uz domām par paleopatoloģiju Latvijā. Klausoties par to, ko iespējams uzzināt no mumificētām mirstīgajām atliekām, radās doma, kāpēc gan šādu projektu nevarētu īstenot arī Latvijā? 

Līdz šim Latvijā neviens sistemātiski nav interesējies par mumificētajiem apbedījumiem, pagaidām nav apzināts un izmantots tāds potenciāli unikāls resurss kā mumificētās atliekas.

Pēc tam vienojos ar I. Lībieti un D. Piombīno-Maskali, ka viņi būs projekta mentori. Kopā ar maniem medicīnas studiju biedriem Līvu Eglīti, Madaru Uzulu, Elizabeti Laizāni un Vladislavu Petrovu uzrakstījām projektu Mumificēto cilvēku mirstīgo atlieku bioarheoloģiskās un paleopatoloģiskās izpētes potenciāls Latvijā: priekšizpētes posms jaunam pētniecības virzienam, iesniedzām to RSU Absolventu asociācijas Studentu pētniecības un inovāciju grantam un tikām atbalstīti.

Kāds ir projekta galvenais mērķis un ko vēlaties noskaidrot?

Galvenā ideja ir izveidot pamatu tieši mumificēto atlieku izmantošanai paleopatoloģisko pētījumu veikšanai. Vēlamies izveidot sākotnēju datubāzi, identificēt zinātniski un ētiski piemērotākos izpētes un metodoloģiskos principus turpmākai starpdisciplinārai paleopatoloģijas pētījumu attīstībai.
Projektu īstenojam RSU Medicīnas vēstures institūtā sadarbībā ar RSU Ģenētikas studentu zinātnisko pulciņu un Viļņas Universitāti, apvienojot medicīnas vēstures, bioarheoloģijas un paleopatoloģijas metodes.

Plānojam apzināt aptuveni 250–300 gadus vecas cilvēku mirstīgās atliekas no XVII–XIX gadsimta – ne tikai kaulus, bet arī mumificējušās audu daļas. Tas parasti notiek, ja apbedījuma telpā ir labvēlīgi apstākļi, kas ļauj mirstīgajām atliekām nevis satrūdēt, bet izžūt. Pēc tam no tām ar dažādām metodēm var iegūt informāciju par tolaik dzīvojošo cilvēku veselības stāvokli, uzturu, slimībām un gūtajām traumām.

Mēs esam entuziastu grupa – studenti, kuriem šī tēma šķiet interesanta un nozīmīga. Ceram iekustināt lielo ratu, lai pēc mums šajā jomā turpinātos arī citi pētījumi. Pirmajā posmā gribam noskaidrot, kur Latvijā vispār ir sastopamas mumificētas cilvēku mirstīgās atliekas. Mērķis ir 12 mēnešu laikā izveidot dokumentāciju un pārskatu – iespējams, arī karti – par šiem apbedījumiem, to stāvokli un potenciālu tālākiem paleopatoloģiskiem pētījumiem.

Kādas vietas jūs pētīsiet?

Mēs neveicam arheoloģiskos izrakumus, bet apzinām vietas, kurās apbedījumi ir fiziski pieejam - koncentrējamies uz dažādu Latvijas konfesiju baznīcu apbedījumiem kriptās, velvēs un citās telpās, kā arī bijušās Kurzemes un Zemgales hercogistes muižās. Baznīcu kriptas ir pazemes telpas vai lieli pagrabi, kas parasti atrodas zem baznīcas grīdas un visbiežāk tieši zem altārdaļas. Vēsturiski tās kalpojušas gan kā kapenes īpaši svarīgām personām, gan kā nelielas pazemes kapličas.

Apbedīšana baznīcu iekštelpās un pie tām Latvijā bija izplatīta līdz XVIII gadsimta otrajai pusei, īpaši turīgāko un sabiedrībā nozīmīgāko personu vidū. Rīgā kapavietas baznīcu velvēs un pagrabos bija pieejamas līdz 1773. gadam, savukārt Kurzemes un Zemgales hercogistē turpmāku apbedīšanu baznīcās aizliedza 1780. gadā. Tradīciju pārtrauca galvenokārt sanitāru apsvērumu dēļ – pārpildītās kapsētas, applūstošās velves un bažas par infekciju, tostarp mēra, izplatību veicināja pāreju uz kapsētām ārpus pilsētu apbūves.

Kas ir paveikts līdz šim?

Esam izskatījuši arhīvu dokumentus un literatūru un jau identificējuši aptuveni 70 potenciālos objektus – baznīcas un muižas. No tiem ekspedīcijās varētu doties uz aptuveni desmit objektiem, kuros ir iespējams piekļūt mumificētajiem apbedījumiem.

Ir daudz apbedījumu, kuri fiziski nav pieejami, turklāt daļa kriptu Latvijā padomju laikā un agrāk ir izlaupītas. Tāpēc mūsu mērķis nav aptvert visu, bet gan izveidot pārskatu ar vietām, kas ir fiziski pieejamas un kurās glabājas mumificētas atliekas, un tad izvērtēt šo teorētiski izmantojamo materiālu zinātnisko potenciālu tālākiem paleopatoloģiskiem pētījumiem.

Kas ir nākamie soļi?

Tagad ir sākusies, manuprāt, interesantākā projekta daļa – saldais ēdiens jeb ekspedīcijas. Braucam pa Latviju ar aprīkojumu un dokumentēsim atrastos objektus. 

Smejamies, ka mums būs sajūtas kā filmās par Indianu Džonsu – tās bija mums mīļas bērnības filmas, un tagad būs iespēja pašiem doties vietās, kur ikdienā netiekam, un atklāt ko jaunu.

Ekspedīcijām ir arī plašāka pievienotā vērtība. Tā ir iespēja apbraukāt Latviju, novērtēt situāciju reģionos, satikt vietējos cilvēkus un iepazīt vietējo kultūru.

Pēc ekspedīcijām apkoposim iegūtos datus, veiksim 3D modelēšanu un kopā ar mentoriem izvērtēsim, kuri objekti un mirstīgās atliekas būtu perspektīvākie tālākiem pētījumiem. Projekta laika rāmis ir no šā gada maija līdz 2027. gada maijam, un pašlaik gatavojamies ekspedīcijām.

Šajā etapā veiksim tikai dokumentāciju, nekādas invazīvas manipulācijas nav plānotas. Par tālākām izpētes iespējam jau pēc mūsdienīgu pētniecības metožu (piemēram datortomogrāfijas) izmantošanas  mēs spriedīsim tikai pēc šā apzināšanas projekta noslēguma.

Ko nākotnē būtu iespējams uzzināt no mumificētām mirstīgajām atliekām, izmantojot mūsdienu tehnoloģijas?

Šī ir viena no aizraujošākajām projekta perspektīvām. Nākamajā pētījuma fāzē būtu iespējams izmantot datortomogrāfiju, iegūt 3D modeļus un analizēt dažādas ķermeņa struktūras un audus. Tāpat perspektīvas ir antropoloģiskajai izpētei, ģenētiskajām un mikrobioloģiskajām metodēm.

Tehnoloģiju attīstība ļauj ar minimālu iejaukšanos iegūt daudz vairāk informācijas nekā pirms 30 vai 40 gadiem. Piemēram, 3D skenēšana ļauj vienreiz iegūt digitālu materiālu, ko pēc tam var analizēt un apstrādāt dažādos veidos.

Kāpēc mūmiju materiāls ir īpašs? No skeletu pētniecības var uzzināt daudz, bet tikai dažas no slimībām, ar ko cilvēki slimo, atstāj nospiedumus kaulos, kā, piemēram, tuberkuloze vai sifiliss. Taču ir virkne slimību un stāvokļu par kurām mēs varām uzzināt tikai, ja ir saglabājušies mīkstie audi, un tāpēc mūmijas ir unikāls avots. Piemēram, paleopatoloģiskajā izpētē iespējams konstatēt arī aterosklerozes pazīmes, tādējādi iegūstot priekšstatu par kardiovaskulāro slimību izplatību pagātnē.

Šis ir starpdisciplinārs pētījums, kas savieno vēsturi un medicīnu. Tas varētu dot jaunu materiālu pētījumiem par Latvijas iedzīvotāju dzīvesveidu, uzturu, veselību, epidēmijām un slimību spektru. 

Kāpēc pašreiz šāds projekts Latvijai ir aktuāls?

Redzam, ka mūsu kaimiņiem Lietuvā mumificēto atlieku pētīšana ir daudz vairāk attīstīta, tāpēc mēs vēlamies attīstīt šo jomu arī Latvijā.

Manuprāt, mums pietrūkst fundamentālu pētījumu, kuriem varbūt nav tūlītēja praktiska ieguvuma, bet kuri rada vidi zinātnes attīstībai un ļauj pētniekiem ilgtermiņā pievērsties nozīmīgām tēmām.

Daudzas baznīcas, kurās atrodas mumificētie apbedījumi, ir sliktā stāvoklī. Aktualizējot šo tēmu, iespējams pievērst lielāku uzmanību arī šo apbedījumu un pašu baznīcu saglabāšanai. Tas nākotnē varētu dot ieguldījumu arī reģionu tūrisma attīstībā.

Vai Latvija šajā jomā sadarbojas ar ārvalstu pētniekiem?

Jā, mūsu tiešais projekta sadarbības partneris ir Viļņas Universitāte. Augusta beigās kopā ar komandu dosimies uz Lietuvu pie paleopatologa D. Piombīno-Maskali, lai piedalītos meistarklasēs un praktiski iepazītu, kā viņi strādā šajā jomā.

Starptautiskā pieredze mums ir ļoti svarīga, jo Eiropā mūmiju pētniecība kopumā ir daudz attīstītāka nekā Latvijā. Īpaši nozīmīga šajā jomā ir Itālija, kur mūmiju pētniecībai ir senas tradīcijas. Mūsu projekta mentors itāļu paleopatologs D. Piombīno-Maskali savu pieredzi ir uzkrājis arī Lietuvas mūmiju pētniecības projektā (Lithuanian Mummy Project). Es teiktu, ka Dario ir pētījuma trumpis, kas piešķir šim pētījumam galveno spēku. Viņš strādājis gan slavenajās Palermo kapucīnu mūku katakombās, gan pētījis Eiropas augstmaņu dzimtu pārstāvjus (tostarp slavenās Mediči dzimtas locekļus), kā arī atsevišķas purva mūmijas un vairākas Senās Ēģiptes mūmijas.

Kā cilvēki var palīdzēt jūsu pētījumam?

Aicinām cilvēkus, kuru rīcībā ir informācija par iespējamiem mumificētiem apbedījumiem Latvijā, sazināties ar mums pa e-pastu aleksis[pnkts]kevinsrsu[pnkts]edu[pnkts]lv. Noderēs arī šķietami neliela informācija – nostāsti, leģendas vai teikas par šādiem apbedījumiem.

Ļoti priecāsimies par jebkuru informācijas mazumiņu, kas var palīdzēt atrast jaunus potenciālos izpētes objektus, vai arī papildināt ziņas par jau esošajiem.

Kādu jūs redzat šā projekta nākotni?

Ceram turpināt šo projektu arī nākamajās fāzēs, piesaistot jaunu finansējumu. Tad jau būtu iespējams veikt pašu paleopatoloģisko izpēti, izmantojot datortomogrāfiju, ģenētiskās un mikrobioloģiskās metodes.

Pašreiz mūsu uzdevums ir izveidot stabilu pamatu – apzināt, dokumentēt un saprast, kas Latvijā vispār ir pieejams. Šis ir pirmais solis. Cerams, ka tas iekustinās lielākus zobratus Latvijas arheoloģijas, medicīnas vēstures, antropoloģijas un citās pētniecības jomās.