Nefroloģe Ieva Ziediņa ārstē nieru slimniekus un pacientus pirms un pēc nieres transplantācijas

Šogad Latvijas Zinātņu akadēmijas, akciju sabiedrības Latvijas Gāze un RTU Attīstības fonda balvu par sasniegumiem dzīvu donoru ziedoto nieru transplantācijā saņēma Rīgas Stradiņa universitātes Transplantoloģijas laboratorijas vadošā pētniece un Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras docente Ieva Ziediņa, kuras pamatdarbs ir Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Transplantācijas centrā.

​

Foto no Ievas Ziediņas privātā arhīva

"Esmu tāds kā krustpunkts, kur satiekas transplantologi, koordinatori, aprūpes personāls, pacienti un viņu dzīvie donori. Es savedu viņus kopā un organizēju, lai process notiktu. Ar manu palīdzību dzīvie donori var palīdzēt saviem radiniekiem," intervijas sākumā stāsta Ieva Ziediņa un piebilst, ka pirmā nieru transplantācija Latvijā tika veikta 1973. gadā, kad kāds tēvs savu nieri atvēlēja meitai.

Ieva Ziediņa savas profesionālās zināšanas regulāri papildina konferencēs ārvalstīs. Tas ļauj mācīties no kolēģu pieredzes un izvairīties no ārvalstīs pieļautajām kļūdām nieru transplantācijā. Pēdējā nozīmīgākā konference, kurā viņa piedalījās, bija Eiropas Orgānu transplantācijas biedrības kongress Barselonā, Spānijā. Tāds kongress notiek reizi divos gados, kur satiekas transplantoloģijas speciālisti, galvenokārt no Eiropas. Jau vairāk nekā desmit gadus Latvijas Transplantācijas centra speciālisti, tai skaitā Ieva Ziediņa, šajās konferencēs uzstājas ar prezentācijām.

Paralēli darbam slimnīcā viņa RSU vada nodarbības Medicīnas fakultātes 4. un 6. kursa studentiem. Tā kā Ieva Ziediņa labi zina angļu valodu, viņa pārsvarā strādā ar ārvalstu studentiem. "Es katru gadu lūdzu, lai man iedod arī kādu latviešu studentu grupu, jo tieši viņi, iespējams, būs mani nākamie kolēģi, jo ārzemnieki aizbrauc prom. Studentiem jau studiju laikā ir jāparāda un jāpastāsta, kā notiek darbs Latvijas Transplantācijas centrā, lai viņi gribētu šeit strādāt."

Pastāstiet, lūdzu, par nieru transplantāciju Latvijā no dzīvajiem donoriem!

Pirmās veiksmīgās nieru transplantācijas pasaulē un arī Latvijā tika veiktas no dzīvajiem donoriem – radiniekiem. Pēc tam, kad saprata, ka orgānus var iegūt arī no mirušajiem donoriem, interese par dzīvajiem donoriem pasaulē un Latvijā mazinājās.

Līdz ekonomiskajai krīzei Latvijā mirušo donoru bija gandrīz pietiekami, taču pēc tam daudzi mūsu valsts iedzīvotāji aizbrauca, līdz ar to palika arī mazāk potenciālo donoru. Sākās problēma, kāda ir citās valstīs, ka to cilvēku, kam ir vajadzīga nieres transplantācija, ir daudz vairāk nekā donoru.

Dzīvu donoru izmantošana nieru transplantācijā atsākās pēc RSU profesora Rafaila Rozentāla iniciatīvas. Viņš, daudzus gadus būdams Transplantoloģijas centra vadītājs, uzskatīja, ka nevar turpināt strādāt pa vecam un transplantoloģijā ir jāievieš kas jauns. Sākot ar 2007. gadu, Stradiņa slimnīcā sākām skaidrot pacientiem un sabiedrībai, ka ir iespēja nieri pārstādīt ne tikai no miruša, bet arī no dzīva donora. Viss sākās ar vienu donoru gadā, tad bija trīs donori gadā, pēc tam septiņi, kas ir labs skaits.

Vispār tas ir nepārtraukts komandas darbs – stāstīt pacientiem par šo iespēju transplantēt nieri no dzīva donora. Piemēram, šogad Latvijā ir veiktas 40 transplantācijas, no kurām 12 bija no dzīviem donoriem.

Pašlaik Latvijā ļoti pietrūkst nieru donoru. Pacientam, kuram ir nepieciešama nieres transplantācija, ir ļoti ilgi jāgaida. 2005. gadā – pirms ekonomiskās krīzes – Vācijā bija jāgaida astoņi deviņi gadi, bet mums tikai gads, taču tagad arī Latvijā jāgaida trīs līdz pieci gadi. Gados vecajiem pacientiem donori vēl atrodas, bet problēmas ir ar gados jaunajiem, jo donoru 20 – 30 gadu vecumā ir labi ja viens gadā vai viens divos gados.

Jaunākais pacients, kuram pēdējos gados Latvijā ir transplantēta niere, bija sešus gadus vecs bērns, un ir bijušas ļoti žiperīgas tantes 80 gadu vecumā, kuras grib donora nieri, nevis "mākslīgo nieri", jo tad nav jāiet trīs reizes nedēļā uz slimnīcu četras stundas pieslēgties pie aparāta, lai attīrītu organismu. Turklāt transplantācijas rezultāti no dzīvā donora ir ievērojami labāki nekā no mirušā, tā liecina arī Nīderlandes pieredze, kur savulaik turpināja nieru transplantācijas no dzīviem donoriem un kur pašlaik divreiz vairāk nieru transplantāciju notiek no dzīviem donoriem nekā mirušiem.

Starp citu, transplantētās nieres kalpošanas laiks ir no desmit līdz divdesmit gadiem, pēc tam atkal ir vajadzīga jauna niere no donora vai mākslīgā niere – dialīze.

Kādi vēl ir jūsu pienākumi šajā dzīvu donoru ziedoto nieru transplantācijas procesā?

Nav jau tā, ka atnāk donors un recipients, ķirurgi izoperē un pacients aiziet mājās. Vispirms paiet laiks, kamēr pacientu un donoru izmeklē, pārbauda saderības, tad saskaņo laiku, kas ir pieņemams potenciālam donoram un recipientam, kad uz vietas ir ķirurgi, anesteziologi un medmāsas, kas, starp citu, pašlaik ir galvenā problēma Paulas Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Nieres transplantācija no dzīva donora ir plānveida operācija. Tad es sagatavoju pacientu līdz aizvešanai uz operāciju zāli un uzraugu pēc operācijas, kā arī ārstēju daudzus gadus pēc tam, lai transplantētā niere funkcionētu.

Kopš pirmās nieru transplantācijas ir pagājuši vairāk nekā 40 gadi. Vai Latvijā joprojām ir ko mācīties par nieru transplantāciju?

Noteikti ir ko mācīties! Piemēram, Latvijā pašlaik nepietiek tehnoloģiskās varēšanas. Mēs zinām, kādas analīzes vajadzētu taisīt, lai piemeklētu vēl labāku saderību, taču laboratorijās nav iekārtu un cilvēku, kas ar tām strādā. Ja laboratorija varētu iedot datus, ko man no viņiem vajag, es pacientam varētu pateikt, ar kuru no potenciālajiem donoriem viņam ir labāka saderība un kā piemeklēt imūnsupresīvo medikamentu devas tā, lai nodrošinātu vēl ilgāku transplantāta un pacienta, kuram ir transplantēta niere, dzīvildzi.

Kad šī situācija ar tehnoloģisko nodrošinājumu slimnīcā varētu uzlaboties?

Par to stāstām atbildīgajiem valsts naudas dalītājiem daudzus gadus, bet viņi to negrib dzirdēt.

Bet kādas ir problēmas nieru transplantoloģijā pasaulē?

Kaut arī viņiem, iespējams, ir visas vajadzīgās iekārtas, kā jau visur zinātnē, arī nieru transplantoloģijā, ir tā – kad ir atbilde uz vienu jautājumu, rodas nākamie citi jautājumi. Tagad, piemēram, aktuāls jautājums ir par to, ka varbūt jāmeklē saderība nevis pēc pilniem gēniem, kā notiek pašlaik, bet gan pēc gēnu sīkākajiem komponentiem.

Kam jūsu darbā, kas saistīts ar nieru transplantoloģiju, ir lielāka nozīme – jūsu pētnieciskajam darbam vai ārsta zināšanām un pieredzei?

Vairāk, protams, ir manas ārsta zināšanas un pieredze, bet noteikti jāveic arī pētnieciskais darbs. Ja neapkopo savus datus un nenodarbojas ar pētniecību, nevar saprast, ko tu dari pareizi, bet ko – nepareizi. Manuprāt, ikviens pacients būtu jāiesaista kādā no pētījumiem, kaut vai kādā vietējā novērošanas pētījumā, lai varētu izdarīt secinājumus.

​

Foto no Ievas Ziediņas privātā arhīva

Vai bieži braucat komandējumos?

Ja nebrauc uz konferencēm un nezini, kas notiek pasaulē, tu "vāries savā sulā". Visas inovācijas, ko pēdējos gados esam ieviesuši Latvijā, tai skaitā transplantācijas, pārvarot asins grupu barjeras un cilvēka leikocītu antigēnu (HLA) antivielu barjeru, ir ieguvums no konferencēs uzzinātā.

Nereti sabiedrībā ir negatīva attieksme un nepareizs priekšstats par to, ka ārsti brauc uz konferencēm, kur tikai pieēdas, atpūšas un dodas ekskursijās, bet īstenībā es tajā konferencē sēžu no rīta līdz vakaram un uzmanīgi visu klausos, jo tik lielu informācijas apjomu, ko uzzinu dažu dienu laikā, ikdienā, strādājot pilnas slodzes darbā, es nespētu izlasīt. Turklāt tas ir informācijas apkopojums kopā ar pieredzi, ko ieguvuši ārsti citās valstīs. Tieši konferencēs, klausoties uzstāšanos un uzdodot jautājumus, uzzinu dažādus mana darba mazos knifus, ko ņemt vērā, strādājot Latvijā.

Kāpēc izvēlējāties studēt medicīnu?

Stāsts īstenībā ir skumjš. Mana mamma ļoti slimoja un daudz laika pavadīja Stradiņa slimnīcā…

Tālākos rados man ir nefrologs Uldis Brūvers. Bērnībā, kad docents ciemojās manu vecvecāku mājās, viņš stāstīja par nieru nodaļu, un vēlāk, kad es pati, būdama studente, apmeklēju nieru nodaļu, domāju, tur visiem attīstās nieru mazspēja un pacienti nomirst, tikai ne "nieres". Taču viss dzīvē tā iegrozījās, ka tomēr esmu nefroloģe. Un, strādājot Transplantācijas centrā, esmu sapratusi, ka tieši šeit ir tā cerība un gaišums, kad cilvēkam ir iespēja tikt pie jaunas nieres un viņš desmit gadus, dzerot zāles, var dzīvot bez lielām raizēm.

Kādas ir atmiņas par studiju laiku RSU?

Ļoti labas! Man patika studēt. Toreiz tā bija Latvijas Medicīnas akadēmija. Ļoti daudz mācījāmies. Manā grupā, sākot ar pirmo kursu, visi strādājām dežūrās naktīs un nedēļas nogalēs, veicām brīvprātīgo darbu, lai tiktu pēc tam strādāt tur, kur gribētu. Bet paralēli visam mēs arī intensīvi atpūtāmies.

Kurš docētājs no tiem laikiem ir palicis prātā?

Docents Jānis Raibarts. Viņš bija ļoti stingrs, toties iemācīja. Tie, kuri nav stingri, neko neiemāca, un tos aizmirst. Tāpēc esmu prasīga arī pret saviem studentiem un katru rītu, tāpat kā pie docenta Jāņa Raibarta, viņiem ir kontroldarbs, jo tad students zina, ka viņam ir jāmācās.

Vai kādreiz ir bijusi doma braukt prom no Latvijas un turpināt strādāt ārzemēs?

Reizi pusgadā man ir tāda doma. Jo ir skumji, ka tu strādā un centies no visas sirds, bet to materiāli nenovērtē. Redzu, ka cilvēks, kurš tirgo mantas, saviem bērniem var nodrošināt to, ko nevaru es ar savu doktora grādu medicīnā un darbu universitātes slimnīcā. Tomēr, pateicoties manam vīram, kurš negrib braukt prom, mēs neesam aizbraukuši. Saviem bērniem gan ļoti mudinu studēt ārzemēs, jo tur var iegūt plašāku redzesloku.

Vai ir lietas, kas RSU būtu jāuzlabo savā ikdienā?

Man pašai vislielākais klupšanas akmens ir tad, kad jāuzraksta kāda atskaite vai dokuments. Tad es zvanu kolēģiem no Personāla daļas vai projektu cilvēkiem, lai saprastu, kur atrast vajadzīgo veidlapu, bet viņi saka, lai es meklēju intranetā, tur taču viss esot. Bet es taču ikdienā tajā intranetā nestrādāju, un vajadzīgo dokumentu nevaru atrast, ja jau prasu. Vai tiešām ir tik grūti palīdzēt atrast vajadzīgo veidlapu un pastāstīt, kura ailīte man jāaizpilda?! Kad jūs atnākat pie manis uz konsultāciju kā pacients, es taču jums nestāstu, kur internetā var atrast informāciju par nieru slimībām, bet gan pati visu paskaidroju.

Universitātē man patīk kursi, ko piedāvā Pedagoģiskās izaugsmes centrs. Esmu noklausījusies vairākus kursus.

Lieliski, ka universitāte piedāvā papildināt savas angļu valodas zināšanas, tikai ieteiktu pamainīt kursu norises dienu, jo vairākus gadus pēc kārtas manu angļu valodas zināšanu līmenim domātie kursi tiek ielikti tikai tajā nedēļas dienā, kad man poliklīnikā ir pieņemšana.

Vai jūs ticat, ka nākotnē zinātnieki nieres varēs izaudzēt laboratorijā?

Ņemot vērā to, ko esmu pēdējā laikā dzirdējusi konferencēs, izskatās, ka tas ir ticami. Nieres gan laikam nebūs pirmais orgāns, ko izaudzēs laboratorijā. Tā droši vien būs sirds, jo sirdij nav tik sarežģīta struktūra kā nierēm, tai ir vienveidīgākas šūnas. Nierēm ir vajadzīgas vismaz 26 dažādas šūnas. Pašlaik zinātnieki, kuri ir izaudzējuši mazās nierītes (ap 1 cm lielas), tiek līdz četrām, sešām un pat divpadsmit dažādām šūnām, taču nevar tikt tālāk, lai no cilmes šūnām diferencētos tik daudz šūnu, cik nierēm ir vajadzīgs. Šajos eksperimentos vistālāk ir tikusi Amerika un Japāna.

Daži fakti par Ievu Ziediņu

• 1999. gada RSU absolvente
• Kopš 2017. gada RSU Medicīnas fakultātes Iekšķīgo slimību katedras docente
• Kopš 2005. gada Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas nefroloģe
• Kopš 2012. gada RSU Transplantoloģijas laboratorijas vadošā pētniece
• Kopš 2012. gada Valsts zāļu aģentūras ārštata eksperte
• 2011. gadā RSU ieguvusi medicīnas zinātņu doktora grādu. Promocijas darbs Poliomas BK vīrusa infekcija pacientiem ar nieres transplantātu
• 1999.–2002. rezidentūra iekšķīgo slimību ārsta specialitātē
• 2002.–2005. rezidentūra nefroloģijā
• Viena no brošūras Rekomendācijas nieru transplantācijā autorēm
• Pētnieciskās intereses: nieru transplantācija no dzīvajiem donoriem, antivielu vadīta atgrūšanas reakcija pēc orgānu transplantācijas, vīrusu nozīme un ietekme nefroloģijā, anēmija hroniskiem nieru slimniekiem
• RSU docētie studiju kursi: Gastroenteroloģijas, nefroloģijas aktuālie jautājumi, Iekšķīgās slimības I (gastroenteroloģija, nefroloģija, endokrinoloģija), Iekšķīgo slimību diferenciāldiagnostika un ārstēšanas novitātes
• Līdz šim vadījusi trīs studentu zinātniski pētnieciskos darbus