No Ņujorkas uz Rīgu – attālināta emocionālā atbalsta sniegšana studentiem dažādās kultūrās

Jūlija Volonte (Julia Volonts) ir mākslas terapeite no Amerikas Savienotajām Valstīm, kura pēc Fulbraita stipendijas saņemšanas 2019. gadā pārcēlās uz Latviju un pašlaik dzīvo Rīgā. Šajā laikā Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) bijusi kā viņas sadarbības organizācija pētījumu veikšanai. Viņai bija arī iespēja lasīt lekcijas un uzstāties RSU ikgadējā konferencē par veselības un personības attīstību. Stīna Jantke (Stina Jantke) ir RSU Ārvalstu studentu asociācijas (ĀSA) medicīnas zinātnes pārstāvja jeb virziena vadītāja palīdze (Assistant to the Medical Science Director), kur viņa pārrauga pētniecības jautājumus, medicīnas meistarklases un visu, kas nav saistīts ar studiju programmu, bet gan ar studentu izaugsmi.

Jūlija: Ņujorkas Vizuālās mākslas skolas mākslas terapijas programmā ir ietverti īpaši projekti. Tie ir īstermiņa mākslas terapijas notikumi, kurus studenti īsteno sertificēta mākslas terapeita uzraudzībā. Šie projekti sniedz studentiem iespēju strādāt sabiedrībā un nodrošina papildu profesionālo izaugsmi ārpus studijām un pētījumu veikšanas iestādēm, organizācijām u. tml. Kad studēju, piedalījos daudzos īpašos projektos. Atceros sadarbību ar kopienu organizācijām, kas darbojās ar tādām iedzīvotāju grupām kā LGBT (lesbietes, geji, biseksuāļi un transpersonas) jaunieši, bērni, kas dzīvo audžuģimenē, bezpajumtnieki un pieaugušie ar attīstības traucējumiem. 

Pirms pandēmijas Vizuālās mākslas skolas īpašie projekti galvenokārt bija vērsti uz kopienām Ņujorkas teritorijā, taču tagad Iir atvieglojis saziņu starptautiskā mērogā. Šis projekts ar RSU ir kā starpkultūru apmaiņa starp Vizuālas mākslas skolas mākslas terapijas konsultantu komandu un medicīnas studentiem no Latvijas un pasaules, kuri citādi nespētu saņemt šāda veida atbalstu garīgās veselības jomā. 

Man labpatīk mākslas terapiju dēvēt par psihoterapijas veidu, kas apvieno radošo mākslu ar sarunu terapiju, lai veicinātu emocionālo, fizisko un garīgo labsajūtu. Tas ir neverbāls terapijas veids, kas ļauj cilvēkam izteikt savas domas, jūtas un pieredzi, izmantojot attēlus.

Stīna, uz ko šajā projektā bija vērsta tava uzmanība?

Jūlija: Stīna ir lieliski palīdzējusi organizēšanā. Viņa pat izveidoja aptauju, lai izprastu RSU studentu vajadzības un to, kāpēc viņi bija ieinteresēti pievienoties grupai. Atsaucība bija patiesi liela, un tas sniedza vērtīgu informāciju konsultantu komandai, lai apdomātu, kādai vajadzētu būt viņu terapeitiskajai pieejai. Mēs piedāvājām tikai 15 vietas grupā, un, ja noapaļojam, tad pirmo divu dienu laikā pēc paziņošanas aptuveni 30 studenti teica, ka vēlas piedalīties.

Jūlij, tātad tu esi kā starpniece starp Ņujorkas Vizuālās mākslas skolu un RSU...

Jūlija: Jā! Tā kā piedalījos daudzos šādos projektos savos studiju gados, iespēja sadarboties ar Vizuālās mākslas skolu īpašā projektā ir kā apļa noslēgums – es atgriežos tur, kur sāku, un spēju sniegt Vizuālās mākslas skolas konsultantu komandai atbalstu, lai palīdzētu šai grupai. Es darbojos kā pārraugs, pārliecinoties, ka viss norit gludi, un koordinējot darbu starp Stīnu, RSU un Vizuālās mākslas skolu. Es patiešām vēlos, lai visi gūst vērtīgu pieredzi emocionālā atbalsta un savstarpējās iesaistes nodrošināšanā. 

Cik Vizuālās mākslas skolas studentu piedalās šajās grupās jeb apmaiņā?

Jūlija: Es sadarbojos ar profesoru, kurš vada īpašo projektu programmu un tika iepazīstināts ar aptuveni pieciem konsultantu komandas studentiem. Viņi katru nedēļu pārmaiņus vada grupu. 

Kā grupa ir veidota?

Jūlija: Vizuālās mākslas skolas studenti ir lieliski pastrādājuši, izveidojot ērtu grupas struktūru. Viņi palīdz dažādos posmos, piemēram, viens komandas dalībnieks sākumā vada elpošanas vingrinājumu, pēc tam otrs iepazīstina ar mākslas aktivitāti, tad ir radītā mākslas darba analīze un noslēgums.

Kuru kursu RSU studenti piedalās?

Stīna: Es teiktu, ka vairākums dalībnieku ir 1. vai 4. kursa studenti. Tikpat kā nav 2. kursa studentu, bet tas ir galvenokārt tāpēc, ka 3. un 4. semestris ir ļoti grūts. Gandrīz katru nedēļu ir kolokviji un eksāmeni, tāpēc viņiem vienkārši nav laika. Viņiem pat neatliek laika ciešanām! Runājot par studijām 4. kursā – man vienmēr šķiet, ka tik lielas spriedzes apstākļos ķermenis vienkārši darbojas autopilotā. Nezinu, kā, bet, kad spriedze ir pazudusi un tu beidzot atslābinies, tikai tad tu saproti, ka tas bija milzīgs stress, ka vajag palīdzību, jo vairs netiec galā. Vajag ilgtermiņa risinājumu, lai saprastu, kā rīkoties stresa situācijās un kā tās pārvarēt. Nezinu, vai tā ir visiem, bet es to tā uztveru.

Kādi bija galvenie iemesli, kāpēc studenti gribēja piedalīties?

Stīna: Vairākums 1. kursa studentu nesen ieradušies citā valstī, viss ir jauns un nebijis, un viņi reti tiekas ar cilvēkiem, jo nav daudz lekciju klātienē. Būtībā viņi pazīst tikai cilvēkus, ar kuriem kopā dzīvo, un savus grupas biedrus. Grupā ir 12 studentu. 

Jūlija: Citi iemesli, kāpēc RSU studenti gribēja piedalīties un ko viņi pieminēja, bija vēlme kontaktēties ar citiem studentiem, parūpēties par sevi, tikt galā ar trauksmi vai nošķirtības sajūtu, aprast ar pārcelšanos uz citu valsti, nomākt neziņu, ko rada Covid-19, un vientulību, ko izraisa būšana prom no dzimtenes. Daudziem arī interesēja mākslas terapijas process.

Stīna: Manuprāt, daudziem 4. kursa studentiem Covid-19 ir papildu stresa avots. Tu beidzot aptver, ka šis ir pēdējais gads. Viss ir tikpat kā galā. Tu netiecies ar pacientiem. Tev tikpat kā nav kontakta ar citiem cilvēkiem, un nošķirtība rada papildu spriedzi. Agrāk varēja bieži ceļot. Jo īpaši studenti no Eiropas varēja nedēļas nogalē doties mājās, ja viņiem bija problēmas, ja ilgojās pēc mājām, ja kādam no vecākiem bija dzimšanas diena vai jāapmeklē bēres, bet tagad Covid-19 dēļ ir sajūta, ka mājas ir vēl tālāk, jo nav pārliecības, ka jebkurā laikā vari atgriezties mājās, un tu nezini, kad varēsi. Tas varētu būt tikai janvārī, jo varbūt nedrīkstēs doties mājās Ziemassvētkos.

Šķiet, koronavīrusa pandēmija liek cilvēkiem pievērst uzmanību garīgajai veselībai vairāk nekā agrāk. Jūlij, vai tā ir?

Jūlija: Jā, domāju, ka patlaban ir lielāks uzsvars uz garīgo veselību. Strādājot ar klientiem, es redzu, ka, esot vienatnē ilgāk nekā parasti vai ilgāk pievēršoties sev un savām domām, var pazust motivācija vai rasties negatīvie domāšanas modeļi. Šis ir arī lielas neskaidrības laiks, un, dzīvojot neskaidrībā, var rasties trauksme, jo īpaši tad, ja jau agrāk ir bijuši garīgās veselības traucējumi vai ir nosliece uz stresu.

Es uzskatu, ka rūpes par savu garīgo veselību ir tikpat svarīgas kā par fizisko, un šī veselība ir jāuztur. Pozitīva ietekme ir pat tam, ja tu otram, uzklausot viņa pieredzes stāstu, pasaki, ka tā jūtas ne tikai viņš vien.

Ieguvums no pašreizējā stāvokļa un terapijas pakalpojumu pārcelšanas tiešsaistē ir tas, ka ir iespējama sadarbība ar citām augstskolām, šajā gadījumā – ar Vizuālās mākslas skolu. Ar Zoom starpniecību varam sasniegt vairāk cilvēku. Kopš dzīvoju Rīgā, esmu sapratusi, ka ārvalstu studentiem nebija pieejami garīgās veselības aprūpes pakalpojumi, tāpēc iedomājos, ka Vizuālās mākslas skola vēlētos īstenot projektu Latvijā, jo šī būtu darbam lieliski piemērota iedzīvotāju grupa. Tas RSU studentiem sniedz īstermiņa dalību mākslas terapijas grupā, šajā semestrī palīdzot tikt galā ar studijām tiešsaistē un papildu stresu.

Terapija un īpaši mākslas terapija izklausās pēc kaut kā personiska un tāda, kam jānotiek klātienē – ir vajadzīgi mākslas piederumi un cieša sadarbība ar terapeitu. Un tad vēl ir grupa, jo jāierodas uz grupas seansu, lai pārējie būtu rokas stiepiena attālumā. Kā to visu var paveikt tiešsaistē?

Stīna: Manuprāt, īpaši tad, kad jārada mākslas darbs, t. i., jāzīmē vai jāglezno, cilvēki varbūt jūtas brīvāk tiešsaistē, jo neviens no malas neskatās un neprasa, ko viņi zīmē.

Vari darboties netraucēti, un tas cilvēkiem palīdz zīmēt to, ko viņi jūt patiesībā. Tiešsaistē arī vieglāk sēdēt un klausīties, ko saka pārējie. Kad tas notiek klātienē un uz tevi skatās, tu zināmā mērā izjūti tādu kā pozitīvu spiedienu, kas liek izteikties. Man tā ir prakses nodarbībās. Ja sēžu lekcijā un docētājs skatās uz mani, ir lielāka iespēja, ka es gribēšu atbildēt uz viņa jautājumiem, nekā tas būtu Zoom platformā. 

Kāda ir programmas struktūra? Cik seansi ir plānoti, un kas notiks pēc tam?

Jūlija: Kopā ir astoņi seansi. Pašlaik esam pusē, tātad īpašais projekts beigsies decembra sākumā. Pēc tam mēs ar Stīnu novērtēsim atsauksmes un paskatīsimies, vai ir kādas citas garīgās veselības atbalsta iniciatīvas, ko varētu plānot nākamajam gadam.

Mūsu mērķis ir panākt, lai šai RSU studentu grupai pēc šīs mākslas terapijas pieredzes būtu radusies zināma kopienas sajūta, lai viņi būtu ieguvuši papildu prasmes – vai nu saistībā ar mākslas radīšanu, vai kaut ko, kas apgūts pašmācības ceļā un kas palīdz tikt galā ar situāciju, kuras dēļ viņi sākotnēji izvēlējās pievienoties grupai.

Foto no privātā arhīva

Ko par projektu domā Vizuālās mākslas skolas studenti?

Jūlija: Manuprāt, Vizuālās mākslas skolas terapijas studentiem šī ir bijusi vērtīga pieredze, jo viņiem bija iespēja strādāt ar cilvēkiem no Šrilankas, Vācijas, Zviedrijas un Latvijas.

Viņiem ir interesanti vērot, kā atšķirīgas izcelsmes studenti mijiedarbojas ar mākslu un kā viņi par to runā.

Stīna, kas, tavuprāt, notiks pēc šīs programmas beigām? Vai tev ir kādas idejas sadarbības turpināšanai?

Stīna: Mēs par to vēl neesam runājuši, bet visi ir vienisprātis, ka šī ir lieliska programma. Redzot, cik daudzi gribēja piedalīties šajā projektā, mēs noteikti realizēsim ko līdzīgu arī nākotnē. Varbūt nosūtīsim RSU e-pastu vai tml., lai parādītu, ka studentiem to vajag un ka mēs to varētu īstenot, ja universitāte mūs mazliet atbalstītu.

Jūlij, vai vari ko ieteikt studentiem, kuri nevarēja piedalīties vai kuriem nav pieejams garīgās veselības atbalsts? Vai tev ir kāds ieteikums, ko darīt, ja viņi jūt trauksmi vai stresu?

Jūlija: Katram ir atšķirīgi apstākļi un situācija, tāpēc nevaru ieteikt to, kas derētu visiem, taču cilvēkiem, kuriem ir grūti un kuri nevar atļauties vai kuriem nav pieejami garīgās veselības aprūpes pakalpojumi, es ieteiktu atrast atbalsta tīklu. 

Ko var darīt paša spēkiem? Man palīdz dienasgrāmatas rakstīšana – domu un raižu apkopošanai. Arī vizuālā formātā, ja runājam par mākslas terapiju. Man patīk vizuālās dienasgrāmatas veidošana, jo tādējādi tiek radīta māksla grāmatā. Tā var būt zīmēšana, rakstīšana vai kolāžas veidošana. Tev ir vieta, kur izlikt visas emocijas. Palīdz arī meditācija – elpošana, atslēgšanās no sociālajiem tīkliem, pietiekami ilgs miegs. 

Arī rūpes par sevi. Cilvēki bieži par to runā, bet ko tas īsti nozīmē?

Manuprāt, izrādīt cieņu pret sevi un saprast, ka tu dari labāko, ko konkrētajos apstākļos ir iespējams izdarīt. Tas nozīmē mainīt ierasto domāšanas veidu un saudzēt sevi. Protams, arī apzināties, ka drīksti lūgt palīdzību un ka tas nav nekas slikts.

Salīdzinājumā ar manu pieredzi, dzīvojot Amerikā, man šķiet, ka Eiropas austrumu un ziemeļu daļas kultūrām piederīgie nejūtas tik brīvi, lūdzot palīdzību vai meklējot terapijas iespējas. Ir svarīgi apzināties savas sajūtas un saprast, kurā brīdī vadzis lūzīs.

Kā ir citās universitātēs, proti, kā cilvēki tiek galā citur? Vai RSU kaut kādā veidā atšķiras?

Stīna: Manuprāt, situācija RSU ir visai atšķirīga, jo vairākums studentu, kurus es pazīstu, studē savā dzimtenē vai tuvu savai dzimtajai vietai. Lielākā daļa nedēļas nogalē var doties mājās, ja nav lekciju.

Te visi ir tālu no mājām, tāpēc ārvalstu studentu kopiena ir ļoti, ļoti noderīga, jo visi zina, kā jūtas pārējie.

Nevienam nav nevainojamas atbalsta sistēmas, un visi ir svešā valstī un ar atšķirīgu kultūru.