Pēc EASA tiešsaistes konferences
Šis bloga ieraksts top dažas dienas pēc European Association of Social Anthropologists (EASA) konferences, kas notiek reizi divos gados un ir lielākā un gaidītākā kopā sanākšana Eiropas antropologu profesionālajā dzīvē. Šogad konference notika no 20.līdz 24. jūlijam, un tā, kā noprotams, norisinājās tiešsaistē Shindig platformā, nevis Lisabonā, kā tika plānots jau vairākus gadus.
Lai gan lēmums konferenci neatcelt un pārcelt to tiešsaistē var šķist pašsaprotams, tā gluži nebija. E-pasti un nelielas aptaujas, ko izsūtīja organizācijas valde, kā arī individuāli valdes locekļi atsevišķās vēstkopās, liecināja, ka asociācijas valde ilgi un aktīvi meklēja risinājumus, apverot dažādas iespējas, ieskaitot arī konferences atcelšanu un pārcelšanu. Kad tika nonākts pie gala varianta, konferences dalībnieki un EASA biedri (un arī daži valdes locekļi) lēmumu par konferences organizēšanu tiešsaistē netvēra ar nedalītu sajūsmu.
Kā viens no argumentiem pret tiešsaistes konferenci tika minēts fakts, ka konferenču braucieni ir kaut kas pozitīvs, ko pētnieki tiešām gaida, jo tie dod iespēju ne tikai prezentēt un apspriest padarīto darbu un jaunas idejas, bet arī satikt kolēģus un draugus, ko citos apstākļos nemaz tik viegli neizdodas sastapt. Strādājot katram savā Eiropas malā vai pat ārpus Eiropas,tikšanās tiešām var būt retums, un konferences piedāvā iespēju satikties, aprunāties, tīkloties, radīt idejas jaunām sadarbības iespējām un projektiem atmosfērā, kas it kā ir ārpus ikdienas rūpēm un raizēm. Konferences nogurdina (un noteikti nav “ārpus” mūsu katra pienākumiem), taču tajā pašā laikā iedvesmo un iespējo jaunu tīklu un kopdarbu rašanos. EASA tiešsaistes konferencē arī bija “kafijas pauzes” un virtuālās telpas, lai sanāktu kopā un aprunātos, taču nešķiet, ka tās tika plaši izmantotas. Galu galā, sēžot mājās vai ofisā pie datora un ik pa brīdim pārbaudot darba e-pastu, diez ko nerodas sajūta par atrašanos “ārpus” ikdienas.
Vēl kāds pretarguments tiešsaistes konferencei izskanēja kādā no mazākajām vēstkopām, kur tika apspriesti dažādi konferences norises risinājumi. Kā minēja kāds no sarakstes dalībniekiem, tiešsaistes konference paver durvis jautājumam par to, kam tad tiek dota piekļuve konferences prezentācijām, tajās minētajiem datiem un interpretācijām. Šis jautājums īpaši aktuāls kļūst tad, kad konferences prezentācijas tiek ierakstītas (kas arī tika apcerēts). Jāatceras, ka antropologi bieži strādā ar viegli ievainojamām sabiedrības grupām un reizēm arī paši ir pakļauti briesmām pētāmo jautājumu un populāciju dēļ. (Tā, piemēram, antropoloģe Fariba Abdelkhah jau vairāk kā gadu atrodas apcietinājumā Irānā, un uiguru pētniece Rahile Dawut jau kopš 2017. gada ir pazudusi Ķīnā – domājams, ka viņa, līdzīgi kā daudzi uiguru intelektuāļi, ir ieslodzīta koncentrācijas nometnē.) Iespējams, ka informācija, kas tiek apspriesta konferencē kā etnogrāfisks piemērs vai teorētisks jautājums, var tieši ietekmēt daudzus cilvēkus, ja tā nonāk ārpus antropologu prakses kopienas un tiek “salīmēta” ar konkrētiem vārdiem un darbiem. EASA tiešsaistes konferences gadījumā beigās gan ierakstītas tika tikai atsevišķas konferences sesijas, plenārsēdes un konferences galvenā uzruna, ko sniedza plaši zināmā britu antropoloģe Marilyn Strathern. (Uzruna, tāpat kā plenārsēžu ieraksti, pieejami arī konferences rīkotāju Youtube kanālā.)
Apspriežot EASA konferences risinājums, tika minēti arī vairāki faktori “par” tiešsaistes norisei, no kuriem šeit minēšu tikai dažus. Pirmkārt, liela cilvēku komanda jau ilgu laiku tika ieguldījusi milzīgu darbu, lai konference notiktu. Konferences atcelšana vai pārcelšana nozīmētu šo resursu izšķiešanu. Otrkārt, kā norādīja EASA valde savā komunikācijā, jāpatur prātā arī fakts, ka daudziem pētniekiem, īpaši jaunajiem antropologiem, dalība konferencēs ir svarīgs elements viņu karjeras novērtējumā. Tā kā EASA biennālā konference Eiropas līmenī tiešām ir antropologiem svarīgākā iespēja prezentēt savu darbu, konferences atcelšana nozīmētu to, ka daļai jauno pētnieku tiktu atņemta šī pieredze viņiem svarīgā izaugsmes punktā. Treškārt, tiešsaistes konference padarītu iespējamāku un vieglāku dalību pasākumā tiem pētniekiem, kuriem klātienes konferenču apmeklējums viena vai otra iemesla dēļ sagādātu grūtības. Tādi būtu antropologi, kas ir finansiāli ievainojamā pozīcijā (jo, piemēram, nesaņem atbalstu konferenču apmeklējumam no savām darbavietām), vai cilvēki ar kustību traucējumiem, kuriem tiešsaistes konference daudz vienkāršāk ļauj iesaistīties aktivitātēs, kuras klātienes pasākumos būtu apgrūtinātas.
Kopumā jāsaka, ka man pašai dalība EASA tiešsaistes konferencē sanāca diezgan saraustīta. Lai arī katru dienu “apmeklēju” vairākas konferences sesijas, kā arī, protams, prezentēju savu materiālu, tomēr tā arī neizdevās rast sajūtu, ka esmu ārpus ikdienas un varu iedziļināties idejās un sarunās tik ļoti, lai piemirstu dažādus pienākumus. Nesanāca arī pavadīt laiku sarunās ar paneļa organizatoriem un citiem dalībniekiem. Tāpat arī gribējās skumji nopūsties brīžos, kad tehniskie risinājumi konferences dalībniekus pievīla un neizdevās bez aizķeršanās noklausīties kādu plenārsēdi.
Tajā pašā laikā ir labi apzināties iespējas, ko tiešsaistes konferences paver. EASA konferences pieredzes iedvesmota, esmu jau pieteikusies arī Society for Social Studiesof Science (4S) ikgadējās konferences apmeklējumam šī gada augustā. Kad notika sākotnējā tēžu iesūtīšanai dalībai šajā konferencē, nolēmu nepieteikties, jo šķita, ka augusta otrā puse nebūs tas labākais laiks doties uz Prāgu. Tagad savukārt nav īsti iemeslu nepieslēgties un nesekot jaunākajām idejām zinātnes un tehnoloģiju studiju jomā, un tiešsaistes konference to nudien padara iespējamu. Jādomā, ka nākamajā bloga ierakstā tad piedāvāšu nelielu ieskatu 4S konferences norisē.
