Pārlekt uz galveno saturu
Atzinība
Darbiniekiem
Studentiem

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Zobārstniecības fakultātes Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas katedras profesoram un sejas, žokļu ķirurgam Andrejam Skaģeram 26. februāra Senāta sēdē tika piešķirts emeritētā profesora goda nosaukums par īpašu ieguldījumu administratīvajā, pedagoģiskajā un zinātniskajā darbā RSU.

Andrejs-Skagers04-lead.jpg

Prof. Andrejs Skaģers RSU Stomatoloģijas institūtā 2011. gada 2. maijā 

Mūsu augstskolā, kas tolaik bija Rīgas Medicīnas institūts (RMI), viņš par Ķirurģiskās stomatoloģijas katedras, kas tagad ir Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas katedra, docentu sāka strādāt pirms 42 gadiem – 1977. gadā, bet 1978. gadā tika ievēlēts par katedras vadītāju. Taču šī ceļa aizsākums nemaz neesot bijis rožains.

Andrejs Skaģers 1964. gadā bija ieguvis ārsta diplomu un strādāja slimnīcā par ķirurgu, kad rektors Vladislavs Korzāns (RMI un Latvijas Medicīnas akadēmijas rektors no 1963. līdz 1992. gadam) viņam piedāvāja mainīt medicīnas nozari un sākt strādāt stomatoloģijā. 
"Sākumā iebildu, jo man nav stomatologa grāda, turklāt nevienu zobu neesmu ekstrahējis. Rektors [Vladislavs Korzāns. – red.] mani mierināja, teikdams, ka mans priekšgājējs profesors I. Bākulis arī bijis ķirurgs, nevienu zobu neesot izrāvis un nav bijis arī katedras vadītājs, tomēr sekmīgi veicis pat Stomatoloģijas fakultātes dekāna darbu," atceras Andrejs Skaģers grāmatā Profesors Vladislavs Korzāns: cilvēks un rektors. Pēc tam Andrejs Skaģers aprunājies ar savu vadītāju Rīgas 2. slimnīcā prof. Vili Purmali, kurš teicis, ka tādas iespējas dzīvē bieži negadoties, un rektora piedāvājumam piekritis.

Ķirurģisko stomatoloģiju Andrejs Skaģers apguvis pašmācības ceļā, un sākumā viņam bijis dikti bail gan no zobu raušanas, gan no lielās atbildības katedras vadītāja amatā, taču ātri vien viss nostājies savā vietā.

Par savu skolotāju stomatoloģijā viņš uzskata docenti Astru Lināri, par kuru viņš pašlaik raksta grāmatu un kura bija RMI Ķirurģiskās stomatoloģijas katedras vadītāja no 1960. līdz 1962. un no 1976. līdz 1978. gadam, kad katedras vadīšana tiek uzticēta Andrejam Skaģeram.

Šajos gados viņš docējis dažādus studiju kursus: Ķirurģisko slimību diagnostika un ārstēšana (vispārējā, sirds un torakālā ķirurģija), Mutes, sejas un žokļu ķirurģija, Mutes, sejas un žokļu ķirurģiskā anatomija un operācijas u. c. Vadījis 13 promocijas darbus, no kuriem deviņas disertācijas jau aizstāvētas, bet četras vēl jāpabeidz vadīt.

Andrejs Skaģers Mutes, sejas un žokļu ķirurģijas katedru vadīja līdz 2014. gadam, un šo laiku viņš uzskata par veiksmīgāko savā mūžā. Pašlaik viņš RSU strādā uz pusslodzi un vada nodarbības Medicīnas fakultātes studentiem par sejas un žokļa ķirurģiju, taču ir nolēmis drīzumā darba gaitas augstskolā pārtraukt.

Andrejs_Skagers-Balto-virsvalku-svetki-lead.jpg

RSU Senāta priekšsēdētājs prof. Andrejs Skaģers (pirmais no kreisās) sarunājas ar Stomatoloģijas (tagad – Zobārstniecības) fakultātes 3. kursa studentiem Balto virsvalku svētkos RSU Stomatoloģijas institūta D. Kalveļa auditorijā 2012. gada 16. janvārī.

Redzot, cik strauji attīstās tehnika, un zinot, ka darba tirgū cilvēkus aizstāj roboti, zobārstniecība laikam būs viena no tām jomām, kur bez cilvēka nevarēs iztikt...

Nevarēs gan bez cilvēka iztikt! Ir jau provējuši, ka robots plombē zobus. Bijušais RSU profesors un protēzists Pēteris Apse savulaik Toronto (Kanādā) to ir izmēģinājis. Teorētiski robots to var darīt, taču viņa pacients tomēr ir dzīva būtne, viņš varbūt nemaz nesēž tik mierīgi, kā robotam ir ieprogrammēts.

Kāpēc savulaik nolēmāt apgūt ārsta profesiju?

Uz to mani pamudināja Dzelzavas pamatskolas dabaszinību skolotāja Mirdza Ardava, kura pati pēc tam, kā uzzināju vēlāk, izmācījās par ģimenes ārsti. Jāpiebilst gan, ka bija vēl otra skolotāja, kura mani "bīdīja" uz aktieriem, jo es pamatskolā dūšīgi teātri spēlēju. Man tas labi padevās. Pamatskolas izlaidumā viņa pat man uzdāvināja slavenā krievu režisora un psiholoģiskās aktiermākslas pamatlicēja Konstantīna Staņislavska grāmatu par aktiermākslu. Vidusskolā gan teātra spēlēšana gāja mazumā. Vēl bija variants iet pa meža līniju, jo tēvs bija mežsargs… Bet mana mamma stipri slimoja. Tā es beigās aizgāju uz medicīnu. Konkurss 1958. gadā, kad es stājos Ārstniecības fakultātē, bija liels – seši jaunieši uz vienu vietu.

Kāpēc izvēlējāties ķirurģiju?

Sākumā gribēju būt terapeits, tas skaitījās tāds smalkāks. Bet 4. kursā "saslimu" ar ķirurģiju. Mana pirmā skolotāja bija profesore un onkoloģe Veronika Rozenbaha, Paula Stradiņa skolniece. Operējām kopā ar viņu krūšu vēžus, un pirmo pētniecības darbu uzrakstīju viņas vadībā. Labi izdevās. Profesore vadīja tā mierīgi un klusi. Bet 5. gadā mēs pārgājām uz Rīgas 1. slimnīcu. Tad es turpināju strādāt hospitālajā ķirurģijā. Tur bija labs profesors neiroķirurgs Aleksandrs Liepukalns. Tikko viņam 120 gadu palika. Meža kapos svecīti vienmēr viņam nolieku. Bērnu viņam nebija. Viņš atbalstīja studentu pulciņu. Nāca un klausījās pulciņa sēdes, dažreiz lika savai sievai mums tēju uzvārīt. Dzīvoja viņi abi 1. slimnīcas 2. stāvā. Uzrakstīju pie viņa arī zinātnisko darbu.

Andrejs-Skagers-20-gs-70-gadu-beigas-RSUM-arhivs-lead.jpg

20. gs. 70. gadu beigas. Republikas apvienotā stomatoloģijas poliklīnika ar stacionāru Dzirciema ielā 20 (tagad šeit atrodas RSU Stomatoloģijas institūts). No kreisās: Andrejs Skaģers, nodaļas vadītāja Valentīna Kandaūrova, klīniskā ordinatore Rasma Ondzele un nodaļas medicīnas māsa (vārds un uzvārds nav zināms). No RSU muzeja arhīva

Mana praktiskā skolotāja bija Hospitālās ķirurģijas katedras docente Jella Upmane. Toreiz bija ļoti laba sistēma: bija vispārējā ķirurģija, fakultātes un hospitālā. Vispārējā mācīja principus, fakultātē – slimības, bet hospitālajā – darbs ar pacientiem. Tad ikviens students izgāja cauri šiem trim loģiskajiem līmeņiem. Tagad viss ir vienā katedrā, nekas netiek dalīts. Tas, manuprāt, nav īsti labi.

1. slimnīcā es dūšīgi strādāju – kādus 25 apendicītus izoperēju. Jella Upmane mani labi mācīja un deva man strādāt.

Pēc institūta strādāju par ķirurgu Kazahstānā Kimpersai raktuvju slimnīcā Aktjubinskas apgabalā, jo padomju laikā bija tā sauktā vissavienības ārstu sadale, kad norīkoja, kur vajadzēja. Aizbraucu gan vairāk tādēļ, lai mani nepaņemtu armijā uz 25 gadiem. Kimpersai raktuvju slimnīca bija mana pirmā darbavieta. Trīs gadus tur godīgi nostrādāju.

Vai iesiet uz RSU zinātnisko konferenci aprīlī, kas šogad pirmo reizi notiks starptautiskā līmenī?

Konferencē uzstāšos ar referātu par biomateriālu pētniecību Stomatoloģijas institūtā. Tas ir mākslīgais materiāls, ko izaudzē laboratorijā un pēc tam izmanto cilvēku ārstniecībā, piemēram, kad jāaizvieto bojātais žoklis. Pētniecība šajā jomā Stomatoloģijas institūtā ilgusi vairāk nekā 20 gadus. Par šo tēmu ir aizstāvētas kādas 20 disertācijas.

Kas, jūsuprāt, būtu jāmaina vai jāuzlabo studiju procesā RSU?

Domāju, nav labi, ka lekcijām mūsdienās ir brīvais apmeklējums. Varbūt varētu saukt tās nevis par lekcijām, bet par semināriem, lai studenti nāktu. Citreiz ierodas pie manis uz lekciju vai visi studenti, bet tad atkal ir tikai divi trīs. Vajag meklēt jaunus veidus, kā ieinteresēt viņus nākt un apgūt konkrēto tēmu dziļāk un pamatīgāk. Nodarbību vadīšana ir mans darbs, un es to daru, savukārt studijas ir studentu darbs, tāpēc es nesaprotu, kā viņi var nenākt uz darbu?!

Dažreiz esmu darījis tā, ka lieku studentiem izlasīt konkrēto lekciju e-studijās, pirms viņi nāk pie manis uz nodarbību, un tad, kad tiekamies klātienē, viņi var uzdot jautājumus un mēs diskutējam. Esmu ievērojis, ka teorētisko vielu viņi iemācās īsā laikā, taču pietrūkst zināšanu, kā to izmantot praktiski. Ja es eksāmenā pajautāju kaut ko ārpus e-studijām, tie, kuri nav nākuši uz nodarbībām, nezina atbildi. Žēl!

Andrejs_Skagers-prof-Zeidura-gramatas-atversana-lead.jpg

"Profesora Žeidura simtgades grāmatas" atvēršanas svētki RSU bibliotēkā 2018. gada 25. janvārī

Ko darīsiet tad, kad vairs nebūs uz universitāti jānāk?

Darbu ir daudz! Piemēram, jāpabeidz vadīt četras disertācijas… Rakstu grāmatu par profesoriem Astru un Jevgēņiju Lināriem.

Mūsu ģimenei ir lauku mājiņa pie Usmas ezera. Turpat blakus ir mežs. Man patīk sēņot un strādāt dārzā – ierīkot dobes, sēt, stādīt, ābeles aprūpēt. Tur 40 gadus jau vasarās dzīvoju.

Par ko, atskatoties uz paveikto savā dzīvē, jums ir vislielākais gandarījums?

Vissvarīgākais ir ģimene. Tas, ka bērni izskoloti un mazbērni jau studē. Darbā viss man ir labi gājis. Vienmēr ar visiem rektoriem bijušas labas attiecības, visi vienmēr ir atbalstījuši, man tikai vajadzēja strādāt.

Daži fakti par prof. Andreju Skaģeru

  • 1964. – iegūts ārsta diploms Rīgas Medicīnas institūtā
  • 1986. – aizstāvēta disertāciju Asinsvadu reģenerācijas komplekss un tā optimizācijas iespējas sejas žokļu rajona bojājumu gadījumos
  • Kopš 1986. – RSU profesors
  • Kopš 2009. – RSU Profesoru padomes loceklis
  • Kopš 1998. – Eiropas Galvas, sejas un žokļu ķirurģijas asociācijas biedrs
  • No 2008. līdz 2014. RSU Senāta priekšsēdētājs
  • Saņēmis vairākus apbalvojumus: Triju Zvaigžņu ordeņa V šķiru (2008.), Paula Stradiņa balvu (2006.) u. c.
  • 260 publikāciju autors un līdzautors
  • Vairāku grāmatu un patentu līdzautors
  • Klīniskā darba prioritātes ir stomatoloģiskā implantoloģija un biomateriālu izmantojums, plastikas ķirurģija, krākšanas un obstruktīvās miega apnojas ķirurģiska ārstēšana
  • Pētniecība pamatā par kaulaudus aizvietojošo biomateriālu integrāciju audos, asinsrites un reģenerācijas problēmām, obstruktīvo miega apnoju