RSU docentes Silvas Seņkānes Ziemassvētku sirdsdarbs

"Pirmie, kas atsaucās manam aicinājumam sarūpēt Ziemassvētku dāvanas Rīgas psihoneiroloģiskā pansionāta Atsaucība iemītniekiem, bija mani kolēģi no Statistikas mācību laboratorijas," par sava labdarības projekta aizsākumu stāsta RSU docente un socioloģijas doktore Silva Seņkāne. Ikdienā viņa jau trešo gadu individuāli konsultē studentus par dažādu statistikas metožu izmantošanu pētniecībā un docē studiju kursu Analītiskās statistikas metodes psiholoģijas pētījumos, bet nu jau otros Ziemassvētkus Silvas sirdsdarbs bija sarūpēt dāvanas saviem cilvēkiem – 282 pansionāta iemītniekiem.

Atnākot uz interviju, Silva parādīja dāvanu sarakstu ar pansionāta iemītnieku vēlmēm, kas pārsvarā ir visai pieticīgas, – viņi no Ziemassvētku vecīša gaidīja saldumus, siltas zeķes, tēju, kafiju, dažādus sadzīves priekšmetus un apģērbu. "Visvairāk gan šiem cilvēkiem trūkst cilvēciskas saskarsmes un uzmanības, jo pārsvarā viņi jūtas vientuļi un atstāti," piebilst Silva un uzsver, ka labdarībai nav jābūt sezonāla rakstura.
 
Lai iepriecinātu pansionāta iemītniekus Ziemassvētkos, arī šogad Silva Seņkāne gādāja dāvanas un gaidīja tās no citiem līdz 21. decembrim Rīgas Lutera draudzes centrā.

Pastāstiet, lūdzu, par savu darbu Rīgas Stradiņa universitātē!

Iepriekš, strādājot Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā, man ir bijusi pieredze darbā ar studentu grupām, docējot studiju kursus par statistikas metodēm, bet tad RSU Statistikas mācību laboratorijas vadītājs Andrejs Ivanovs piedāvāja man arī individuāli konsultēt studentus. Šis priekšlikums mani uzrunāja, un nu jau trešo gadu es strādāju RSU un konsultēju studentus par statistikas metožu izmantošanu pētnieciskajā darbā. Iepriekš esmu strādājusi ar sociālo zinātņu studentiem – topošajiem sociologiem, politologiem, bibliotēkas zinātņu un komunikācijas speciālistiem. RSU bija jāpārorientējas uz medicīnas studentu vajadzībām, jo medicīnas pētījumi atšķiras gan pēc dizaina, gan izmantotajām metodēm, piemēram, te ir ļoti daudz kvantitatīvo rādītāju. Tas man bija gan interesanti, gan profesionāli noderīgi.

Kā jūs nonācāt līdz domai par labdarību?

Pagājušajā gadā pēc Lutera draudzes iedrošinājuma sāku apciemot Rīgas psihoneiroloģisko pansionātu Atsaucība Telts ielā 1, kur pāris reižu mēnesī darbojos ar pansionāta iemītniekiem – kopā zīmējām, krāsojām, runājāmies, dzērām tēju un kafiju.

Pansionātā mīt cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem, un viņiem šādas vienkāršas nodarbes, arī cilvēciska saskarsme, komunikācija ar cilvēkiem no ārpasaules, ir ļoti interesanta un vērtīga. Ja uz pansionātu atnāk kāds svešs cilvēks, tas jau ir liels notikums. Es bieži vien atvedu kādu gardumu vai viņiem neierastāku ēdienu, piemēram, kvasu, maizi ar smērsieru un mazās kafijas paciņas, tad mēs kopīgi gatavojam sev uzkodas, darbojamies un runājamies, kā kuram klājas. Daudziem šiem cilvēkiem ir neparasti, grāmatas vērti dzīvesstāsti un pieredze.

Pagājušajā gadā neilgi pirms Ziemassvētkiem, uzlūkojot feisbuka jautājumu "Kas tev šodien prātā, Silva?", iedomājos, ka varu sameklēt dāvanas un iepriecināt pansionāta iemītniekus. Uzrakstīju aicinājumu, un pirmie atsaucās mani kolēģi no Statistikas laboratorijas, arī citi augstskolas darbinieki un pavisam sveši cilvēki.
 
Aicināju cilvēkus sagatavot Ziemassvētku dāvanas pansionāta iemītniekiem – kastes, kurās ielikt saldumu un vēl kādu dāvaniņu. Tika sanests iespaidīga lieluma kalns gan ar kastēm, gan ar saldumiem, krāsojamām grāmatām, zīmuļiem un pašdarinātām lietām, kas pietika visiem gandrīz 300 pansionāta iemītniekiem.

Vai šogad arī gatavojāt un gādājāt dāvanas?

Šogad es atkal feisbukā ieliku aicinājumu ziedot dāvanas, bet par to man ir divējādas izjūtas – cilvēki daudz spiež like un share, bet nezinu, vai tas pārvēršas reālās dāvanās. Es nevaru iet uz pansionātu un teikt: "Jums ir uzdāvināti tūkstoš laiki Ziemassvētkos!". Šogad meklēju dāvanas atbilstoši dāvanu sarakstam, bet, protams, biju priecīga par visu, ar ko cilvēki bija gatavi dalīties.
 
21. decembrī Torņakalna baznīcā visu dienu saiņojām dāvanas. Šogad dāvanas likām maisiņos, kā arī dažādojām dāvanu klāstu, jo pansionātā dzīvo dažādi cilvēki – gan ar ar intelektuālu atpalicību, gan ar dažādām psihiskām slimībām, tāpēc dāvanām noder ne tikai zīmuļi, krāsojamās grāmatas vai citi materiāli radošiem un izglītojošiem mērķiem, bet arī visdažādākie sadzīves priekšmeti un apģērbi: tējkannas, austiņas, nelieli radio, cimdi, siltas zeķes, smaržas, auskari, pildspalvas, šampūni, krūzītes. Dažiem pansionāta iemītniekiem nebija nekādu vēlmju – tas ir skumji, ka cilvēkiem ir izdzisis dzīvesprieks, un to veicina gan nomācošā apkārtējā vide, gan institucionalizētā aprūpes sistēma.
 
Esmu sapratusi, ka labdarībā vislabāk ir darboties komandā, jo bieži vien cilvēkiem vairāk vajag radošu darbošanos, komunikāciju un socializāciju. Domāju, ka gan RSU studentu, gan mācībspēku un ekspertu komandā būtu cilvēki, kas gribētu dalīties ar savām profesionālajām zināšanām, prasmēm un laiku – tas būtu ļoti vērtīgi. Atzīstu, ka bieži vien ar labdarību tiek dzēsts ugunsgrēks, bet būtu svarīgi salabot un uzturēt visu sistēmu.

Kāpēc jūs nodarbojaties ar labdarību?

Es to vēl neesmu sev līdz galam noformulējusi. Esmu ticīgs cilvēks, un ticības vērtību sistēmā svarīga ir nesavtīgā došana, kad devējs negaida sev nekādu labumu. Sabiedrības vērtību sistēmā, protams, devējs arī ir ieguvējs, jo došana bieži vien sniedz lielāku prieku nekā ņemšana. 
 
Domāju, visi atzītu, ka labdarība – tas ir labi. Bet cilvēki ir dažādi – ir tādi, kuriem ir ar ko dalīties, un ir tādi, kuriem nav un nekad nepietiek. Man šķiet, lai cilvēks būtu labdarīgs, svarīga ir saņemtās mīlestības pieredze. Man tādas mīlestības ir bijis tik daudz, ka varu dot arī citiem, kam tās pietrūkst.