RSU "Gada docētājs 2018" – Ilze Štrumfa Pārlekt uz galveno saturu
Iepazīstieties!
Darbiniekiem
Absolventiem
Studentiem
Atzinība

Šogad Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Gada balvu nominācijā Gada docētājs medicīnas un veselības aprūpē saņēma Medicīnas fakultātes Patoloģijas katedras profesore Ilze Štrumfa, kura ir viena no iejūtīgākajām un studentu cienītākajām docētājām RSU. Varbūt tas tā ir tāpēc, ka viņa dzīvo pēc Imanta Ziedoņa filozofijas: "Nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu"… Darbs ar studentiem ir Ilzes Štrumfas mīlestība un dzīvesveids.

Pretendentus šai RSU Gada balvas nominācijai izvirza un balvas ieguvēju nosaka Studējošo pašpārvalde, apkopojot elektroniski iesūtītos studentu viedokļus. Šogad šai nominācijai bija izvirzīti neticami daudz pretendentu – 64 RSU docētāji (2017. gadā – 45).

Ilze Štrumfa savulaik Latvijas Medicīnas akadēmiju (tagad – RSU) pabeigusi ar izcilību. Par ārstu patologu viņa nostrādāja 15 gadu. Kopš 2007. gada Ilze Štrumfa veic darba pienākumus RSU. Darbu augstskolā sākusi par vadošo pētnieci, pašlaik viņa ir ne tikai Patoloģijas katedras profesore, bet arī katedras vadītāja (kopš 2009. gada).

Inteliģenta, aizrautīga, godīga, labestīga un ļoti emocionāla docētāja, kura tic, ka "mēs visi spējam vairāk, nekā iztēlojamies". Prof. Ilzei Štrumfai piemīt drosme nebaidīties no negaidītiem studentu jautājumiem, un par to, ka kādam no studentiem viņas pārbaudījumos izdodas nošpikot, viņa nekrīt izmisumā: "Visos laikos, šķiet, studenti mēģinājuši apmuļķot pasniedzējus, un docētāji savukārt viņus ķēruši. Šī jautrā sacensība viltībā savā ziņā ir akadēmiskās dzīves elements. Tomēr medicīnā reiz jāpieliek punkts rotaļām: kolēģiem jāļauj saprast, ka nāve špikot neļaus. Brīdī, kad tev atved pacientu, ir jārīkojas, un reizēm laika ir maz, tāpēc mediķim ir jāstudē nopietni."

Kuru fakultāšu un kuru kursu studentiem jūs lasāt lekcijas? Kurus studiju kursus docējat?

Visvairāk strādāju ar prasīgo un brīnišķīgo Medicīnas fakultāti – lasu lekcijas un vadu nodarbības studiju kursā Patoloģija un biopsija. Tiesa, Patoloģijas katedras saimē mēs cenšamies izvairīties no pasniedzēju specializācijas, lai docētāji saglabātu plašu redzesloku. Esmu mācījusi arī programmas Māszinības studentus, Zobārstniecības fakultātes studentus. Katrai fakultātei sava seja! Bet atšķiras pat vienas un tās pašas studiju programmas grupas: aktīvisti un klusētāji, pragmatiķi un filozofi. Protams, arī katrs students ir citāds. Nāk aizrautīgi kolēģi, kurus vada interese par medicīnu, un viņi cenšas saprast – kā un kāpēc šī slimība attīstās. Tad ir svarīgi radīt patiešām pilnīgu patoģenēzes ainu, atbildot uz visiem "kā" un "kāpēc". Nāk topošie praktiķi, kuri grib dzirdēt darba gaitās vajadzīgo. Arī par tādu studentu var pateikties liktenim – tā ir galoda, uz kuras slīpēt priekšmeta praktisko vērtību. Būtiski ir necelt gaisa pilis: šāds students nebūs zinātnieks, vismaz šobrīd ne, bet viņam ir izcila ārsta dotības. Citi vēlas tikai "izsprukt" cauri bez smadzeņu tulznām, tomēr atlaides minimālajās prasībās medicīnā nav iespējamas – tas jāapzinās skaidri. Vēl citi jaunieši studenta gados cīnās ar nabadzību, strādā, un viņiem ne vienmēr pietiek laika mācībām. Te nepieciešams atbalsts, nevis nosodījums par nepaveikto; dažreiz šie stāsti ir rūgti, bet sirdsskaidras enerģijas pilni. Un ir ģēniji ar Dieva dzirksti.

Kādam, jūsuprāt, jābūt docētājam, lai par viņu varētu teikt – augstas raudzes?

Darītāju raksturo paveiktais, vai ne? Pasniedzēja vērtību izsver izskolotais students. Raugoties no mana skatu punkta… Docētājam jācenšas strādāt tā, lai students aizietu tālākā dzīves ceļā gudrāks, nekā viņš ienāca pa mūsu Alma mater durvīm. Gudrība ir plašs jēdziens – tas vispirms ietver zināšanas un izpratni, kas medicīnā veido vienotu tīklu, bet ar to nepietiek. Mums vajadzētu studentā iešķilt arī meklētāja prieku, apjausmu, ka tieši viņa paaudze atrisinās tās problēmas, kuras pašlaik pasaules medicīnā ir aktuālas. Un dzīvesprieku: humors ir visspēcīgākā garšviela eksistences dzīrēs. Mūsu studentiem priekšā garš mūžs, kurā vajadzēs daudz spēka, tādēļ viņiem jāprot ne tikai pārvarēt grūtības, bet arī pasmaidīt par tām. Man patīk savās lekcijās reizēm studentus sasmīdināt.

Ja gribam, lai students kļūtu gudrāks, jāiegulda daudz darba, un katram vitrāžas elementam jābūt savā vietā: tēma–mācību materiāls–diskusija–atmosfēra. Tēmai jābūt aktuālai un interesantai: tā, lai rastos azarts mācīties, bet arī, lai gūtās zināšanas noderētu vēlāk klīniskajos studiju kursos kā etioloģijas un patoģenēzes pamats, uz kura būvēt simptomu un terapijas ēku. Jāveido sakārtoti mācību materiāli, kuros informācijas nebūtu ne par maz, ne par daudz; tieši pēdējais ir grūtākais. Docētājam vispirms pašam informācija jāizklāsta loģiski, lai varētu gaidīt loģiskus spriedumus arī no studenta. Nepietiek zināšanas iedot, vien "iekaļot" failu vai grāmatu, jo tad fakti paliek galvā kā mēms ķieģelis. Tāpēc nodarbībās jāizvērš diskusija, ko var aizsākt ar testu, pārrunājot atbildes; situācijas uzdevumu; interaktīvu digitālu attēlu vai nešpetnu jautājumu, ko uzdod vai nu pasniedzējs, vai students, – svarīgi ir panākt veselīgu prāta vētru. Pārrunājot tēmu, tā kļūst dzīva, izkristalizējas agrāk nemanītie jautājumi, veidojas saikne ar agrāk mācīto, un tad arī zināšanas paliek atmiņā.

Ja studentu māca, viņš iemācās, tikai docētājam jāspēj sniegt daudz laika, enerģijas un veselā saprāta. Medicīnas pedagoģijai jābūt dzīvesveidam. Un mīlestībai.

Ilze_Strumfa_foto-Vidzeme-lead.jpg

Ilzes Štrumfas fotogrāfijas un montāža. Vidzeme. "Ceļošana ir viens no maniem hobijiem," saka prof. Ilze Štrumfa 

Kuri ir jūsu dzīves skolotāji?

Alberta Šveicera princips "cieņa pret dzīvību" apvienojumā ar viņa lielisko pragmatismu. Lai ārstētu slimniekus Lambarenē, Āfrikas nekurienes vidū Gabonas džungļos, vajag ne tikai izsmalcinātu filozofiju, bet vēsu galvu, prasmīgas rokas un neatlaidīgu sīkstumu.

Māte Terēze: ne vien viņas nesavtīgā mīlestība, bet arī zobgalīgi praktiskais čaklums un izturība: "Vakardiena ir pagājusi. Rītdiena vēl nav atnākusi. Mums pieder tikai šodiena. Sāksim tagad!"

Imanta Ziedoņa spicais, sirdsgudrais dzīvesprieks: no taureņa viegluma, krāču steigas un sveces gaismas līdz Latvijas ozoliem, kurus varam atbrīvot tikai mēs paši, un Tutepatās, līdz "Nebrist ziedā, nekāpt cita dvēselē, bet iet tuvu līdzās, apiet apkārt, palikt tuvu".

Grāmatas?

Aksela Muntes Stāsts par Sanmikelu: no kolīta kā ārsta skarbi ironiskā humora kvintesences līdz saules caurstrāvotam gaisam un aiziešanai, kas ir tik viegla. Tu vari izturēt visu, ieskaitot holeras epidēmiju, ja neaizmirsti dzīvot, aprunāties ar rūķi, brīnīties par dzīvi un redzēt tās skaistumu. Fārlija Mouata Pelēkie viļņi lejā, baltie vēji augšā par Ziemeļatlantijas okeāna velkoņa Franklin Foundation komandu, Alfreda Lānsinga Izturība par Šekltona ekspedīciju uz Antarktīdu un vētrainā Dreika šauruma (Dienvidu okeāns!) šķērsošanu laivās – šīs abas grāmatas lasu kā liecību par cilvēka gara spēka bezgalību, kas apliecināta darbos. Mēs visi spējam vairāk, nekā iztēlojamies. Un – nav grāmatas, kas būtu gudrāka par Bībeli.

Vai docētājam ir jāzina viss? Vai jums nav bail no tā, ka nezināsiet, ko studentam atbildēt?

Jo vairāk zini, jo plašāk saskaries ar nezināmo un asāk aptver savu zināšanu robežu. Docētājs nekad nevar zināt visu, un tas viņam pašam jāsaprot – jo ātrāk, jo labāk, lai nesarūgsti uzpūtībā. Jaunībā no šīs vienkāršās patiesības baidās – patiešām, ko es darīšu, ja students pajautās kaut ko TĀDU, ai-ai-ai? Vecumā šos jautājumus uztver kā svētību. Un viņi prasa! Medicīnas students uz slimību patoģenēzi raugās citādi nekā klīnicists – students taču pat vienkāršu apendicītu vai krūts vēzi ierauga pirmo reizi. Studentu jautājumi ir daudz teorētiskāki, dziļāki un plašāki nekā praktiķa ikdienas skatījums.

Patoloģijas katedrā izaugusi jauna docētāju skola – brīnišķīgi, zinoši, attapīgi, inteliģenti, atbildīgi jaunieši, mūsu absolventi. Tā ir atkal jauna atbildības nasta: prast dalīties ar drosmi nebaidīties no negaidītiem jautājumiem, priecāties par tiem.

Vai jūs esat prasīga docētāja?

Cenšos vispirms būt prasīga pret sevi. RSU Pedagoģijas izaugsmes centra rīkotajā Ziemas skolā vieslektors Matyas Szabo (Centrāleiropas Universitāte) minēja interesantu aspektu, proti, paralēli dokumentētai studiju programmai ņipri dzīvo t. s. invisible curriculum – tas, ko mēs iemācām studentiem paši ar savas dzīves piemēru.

Taču testi un kolokviji Patoloģijas katedrā ir neatņemama nodarbību sastāvdaļa. Tas disciplinē un likvidē bailes. Nevar taču baidīties no ierastas lietas! Semestra izskaņā, kad studenti pieraduši pie zināšanu pārbaudes, grupas nereti lūdz atcelt vērtēšanu ar atzīmi tajās dienās, kad citā studiju kursā iekrīt kolokvijs, bet iedot uzrakstīt testu, lai viņi varētu sevi pārbaudīt un nezaudētu iespēju diskutēt par testa jautājumiem. Tā arī darām.

Manuprāt, studentam kā ikvienam cilvēkam gribas izbaudīt paveikta darba, nopietna sasnieguma, grūtas uzvaras garšu. To nevajag liegt!

Ilze_Strumfa_foto-Kostarika02-lead.jpg

Ilzes Štrumfas fotogrāfija un montāža. Kostarika. "Ir skaisti redzēt, ka zeme patiešām ir apaļa!" atzīst prof. Ilze Štrumfa

Kādas, jūsuprāt, ir svarīgākās cilvēka īpašības?

Godīgums, gudrība, gara spēks.

Kāda ir jūsu attieksme pret špikošanu?

Visos laikos, šķiet, studenti mēģinājuši apmuļķot pasniedzējus, un docētāji savukārt viņus ķēruši. Šī jautrā sacensība viltībā savā ziņā ir akadēmiskās dzīves elements, tāpēc nekrītu izmisumā, ja mani apved ap stūri. Tomēr medicīnā reiz jāpieliek punkts rotaļām: kolēģiem jāļauj saprast, ka nāve špikot neļaus. Brīdī, kad tev atved pacientu, ir jārīkojas, un reizēm laika ir maz, tāpēc mediķim IR jāstudē nopietni – tā, lai zinātu un izprastu pēc būtības, nevis tikai eksāmenam vien. Ja studentam šo dzīves nopietnību tā labi izstāsta, kolēģi saprot un mācās. Tad špikošana tiešām kļūst par joku.

Mēs, protams, esam izstrādājuši noteikumus un metodes, kā akadēmisko dzīvi padarīt godīgāku. Citādi nevar – visatļautība un vienaldzība mudinātu studentus meklēt vieglāko ceļu. Tas ir cilvēka dabā.

Raksturojiet, lūdzu, kāds ir RSU students?

Elite. Pasniedzējam ir milzu atbildība strādāt ar šiem jauniešiem, jo viņu potenciāls ir tik augsts – gan smadzeņu kapacitātes, gan ētiskā ziņā.

Kas ir svarīgākais darbā ar jauniešiem?

Palikt jaunam arī tad, kad esi sirms kā pelēkais akmens, t. i., saglabāt jauneklīgi veiklu domāšanu, godīgumu un labestību. Mani allaž sajūsmina studentu sirdsskaidrība. Neskatoties uz mazajiem niķiem un stiķiem, mūsu jaunieši pamatā ir ļoti godīgi un pozitīvi. Cenšos šo attieksmi saglabāt un pārņemt no viņiem.

Ko jūs sagaidāt studiju darbā no studenta?

Interesi un loģisku, dzīvu domu gaitu. Faktus var iemācīt, ja vien students patiešām vēlas zināt un saprast.

Ilze_Strumfa_foto-Jaunzelande-lead.jpg

Ilzes Štrumfas fotogrāfijas un montāža. Jaunzēlande

Kādas ir jūsu atmiņas no studiju laika Latvijas Medicīnas akadēmijā?

Pārsteiguma sajūta pēc katras pavasara sesijas: ahā, pasaule tomēr vēl eksistē? Un tā jau ir zaļa? Un liepas smaržo kā vasaras Augstā dziesma? Wow

Mācījāmies tāpat kā tagadējie studenti, galvai kūpot. Daži priekšmeti bija loģiskāki, citi – grūtāki. Bija profesori, kurus gluži vai pielūdzām. Atmiņā palikušas ļoti strukturētās lekcijas kardioloģijā, ko izcili lasīja Jūlijs Anšelevičs. Profesors Jānis Gardovskis bija dieva vietā – lekcijas, operācijas... Diez vai mēs zinājām pietiekami, lai īsti izprastu vienas vai otras operācijas būtību, bet bija svarīgi redzēt leģendu. Arī tas ir invisible curriculum – personības starojums. Strādājām slimnīcās par sanitāriem un māsām; toreiz birokrātiskais slogs bija mazāks. Man palaimējās ar izcilu, piesātinātu un lietišķu praksi Smiltenes slimnīcā.

Rezidentūras laikā paveicās vēlreiz – jau sākumā ieguvu profesora Kristapa Keggi stipendiju vairāku mēnešu studijām ASV. Šķiet, daži mēneši nav daudz, taču domāšanas veids, ko tur ieguvu, lika pamatus visai tālākajai profesionālajai dzīvei. Mājās atbraucu ar trim čemodāniem kserokopiju (toreiz internets Latvijā nebija vispārpieejams, un šeit vēl dominēja padomju laika medicīnas literatūra). Dabiski, robežsargi pievērsa uzmanību skuķim, kurš velk trīs redzami smagas somas, un sāka kratīt. Jau pārbaudot otro somu, viņi bija dziļi vīlušies – tikai papīri? Nu jā… Pasmējāmies kopā; puiši bija ļoti laipni un korekti.

Kas tagad universitātē ir citādāk nekā jūsu studiju laikā, bet kas nemainās?

Tehnoloģijas. Man studējot, lekcijas vēl pierakstīja kladēs un mikroskopa attēlus zīmēja ar roku. Tagad e-studijas, digitālā patoloģija, anotētas izdrukas ļoti atvieglo un paātrina darbu. Zīmējumus jau sen aizstājām ar attēlu mikrofotogrāfijām, ietaupot milzumu laika… un krāsaino zīmuļu. Taču ceļš vienmēr ved tālāk. Pirms nedaudziem gadiem Patoloģijas katedra kļuva par celmlauzi digitālajā patoloģijā Latvijā – kopā ar mūsu katedras asistentu Ervīnu Vasko izstrādājām pirmos šādus failus, sadarbojoties ar ārvalstu kolēģiem un RSU IT speciālistiem. Tehnoloģiskā izaugsme ir aizraujoša gan sasniegtā ziņā, gan kā progresa elpa, kas stimulē tālākai darbībai.

Instrumentiem un tehnoloģijām augot, būtība saglabājas. Man liekas, cilvēks pats nemaz nemainās tik ātri, un mēs – gan es, gan mani studenti – esam tie paši jaunieši, kas iemīlējušies medicīnā.

Svarīgi neaizmirst, ka kopš Hipokrāta un Avicennas laikiem nav mainījusies pati medicīnas jēga un būtība – palīdzēt slimajam cilvēkam. Palīdzēt. Izārstēt vai atvieglot stāvokli, bet tik un tā palīdzēt, nevis iztikt ar formāli likumīgu saltumu.

Analogs Mazā prinča motīvs ir arī saprātīgas sabiedrības pamatā: "Ir tikai viena patiesa greznība: cilvēcisku attiecību krāšņums". Cieņa pret cilvēku, cilvēks kā RSU galvenā vērtība, ko Rector Magnificus profesors Aigars Pētersons izvirzījis par RSU dzīves pamatnostāju, nav skanīgi vārdi – tas ir ikdienā realizējams princips, attīstot studentiem un docētājiem patīkamu vidi, lai atraisītu cilvēku spēju izpaust savu labāko variantu. "Katorga nevar būt tur, kur strādā ar kapli. Katorga ir tur, kur kapļa cirtieniem nav jēgas; kur darbs nevieno strādnieku ar visu pasauli." Verga, cietumnieka darbs nav produktīvs, tādēļ ir ne tikai ētiski, bet arī praktiski veidot cilvēcisku, sirsnīgu, atraisītu, radošu vidi. Tieši to mēs Patoloģijas katedrā cenšamies radīt un uzturēt.

Ilze_Strumfa_foto-Kostarika-lead.jpg

Ilzes Štrumfas fotogrāfija un montāža. Kostarika

Ko jums nozīmē šī studentu atzinība – balva Gada docētājs?

Mūža piepildījumu. Un tas nav pārspīlēti teikts. Redziet, es allaž esmu mīlējusi mūsu Rīgas Stradiņa universitāti, lielisko Patoloģijas katedras kolektīvu un savu darbu – interesanto meklētāja ceļu. Taču studentu vārds ir vainagojis šo mīlestībā veikto darbu ar padarītā jēgu.

Kopsavilkums no elektroniskajām studentu anketām par prof. Ilzi Štrumfu

Nezūdošs entuziasms darbā ar studentiem, ieinteresētība jaunās paaudzes izglītošanā, lielas darba un empātijas spējas. Studiju kurss ir organizēts, moderns, kā arī nemitīgi tiek papildināts ar jaunāko informāciju un datiem. Studentu nepamanīta nepaliek arī docētājas spēja ar humoru veidot kolokvija jautājumus, novēlējumi un ziedi katras lekcijas noslēgumā. 

RSU Gada balva tiek piešķirta tiem, kuri sasnieguši teicamus panākumus studijās, administratīvajā vai zinātniski pētnieciskajā darbā, kā arī devuši ieguldījumu RSU tēla popularizēšanā. 2018. gada 24. martā RSU Akadēmiskajā ballē, kas notika Rīgas Latviešu biedrības namā, tika pasniegta RSU Gada balva astoņās nominācijās. Balvas Gada docētājs piešķiršanas kritēriji: pierādījis savu profesionalitāti studiju darbā un ir populārs studējošo vidū. Šogad pirmo reizi balvu nominācijā Gada docētājs, kuru izvirzīja un noteica RSU studenti, saņēma divi docētāji: sociālajās zinātnēs – Eiropas studiju fakultātes lektore Kristīne Blumfelde-Rutka, medicīnas un veselības aprūpē – Medicīnas fakultātes profesore Ilze Štrumfa.