Pārlekt uz galveno saturu
Iepazīstieties!
Absolventiem
Atzinība
Darbiniekiem
Studentiem

Šogad Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Gada balvu nominācijā Gada docētājs saņēma RSU Medicīnas fakultātes absolvente un Morfoloģijas katedras lektore Zane Vitenberga, kura ne tikai lieliski spēj izskaidrot sarežģītās studiju tēmas un profesionāli rīkojas e-studiju vidē, bet arī palīdz studentiem ikvienas studiju problēmsituācijas risināšanā.

Zane_Vitenberga_Foto_Rojs_Maizitis-lead.jpg

Foto: Rojs Maizītis

Šogad nominācijai Gada docētājs studenti un universitātes darbinieki, izmantojot elektronisko aptaujas anketu, bija izvirzījuši 19 pretendentus, bet par Gada balvas ieguvēju lēma RSU Studējošo pašpārvalde.

Zane Vitenberga RSU sāka strādāt 2014. gadā par Ķirurģijas katedras speciālisti mācību jautājumos, bet kopš 2015. gada viņa veic pedagoģisko un mācību metodisko darbu Anatomijas un antropoloģijas institūtā jeb anatomikumā. Šajā semestrī viņa lasīja lekcijas un vadīja praktiskās nodarbības Medicīnas, Zobārstniecības un Rehabilitācijas fakultātes studentiem studiju kursos Histoloģija un Histoloģija un funkcionālā embrioloģija, bet vadīja praktiskās nodarbības Medicīnas fakultātes studentiem studiju kursā Embrioloģija.

Viņa ir RSU doktora studiju programma Medicīna doktorante un zinātniskā grāda pretendente. Pašlaik Zane izstrādā un gatavo aizstāvēšanai promocijas darbu par hroniskas obstruktīvas plaušu saslimšanas (HOPS) skartu bronhu audu morfoloģiskajām pārmaiņām, pētot, kā un ar kādām lokālām pārmaiņām šī slimība norit. "Kaut arī par ārsti es nestrādāju, pašreizējo pētniecības un akadēmisko ceļu uzskatu par ļoti augstu sevis realizāciju medicīnā. Ja ir kādas šaubas vai jautājumi, zinātnē var realizēt sevi," intervijā saka Zane.

Dabas zinātnes viņu vienmēr ir interesējušas. Skolas laikā Zanei patika un padevās bioloģija, ķīmija u. c. Pēc medicīnas studijām RSU viņa domāja par karjeras turpinājumu ārzemēs, tomēr palika Latvijā.

Vai nenožēlojat, ka palikāt strādāt un studēt Latvijā?

Nē, nenožēloju! Doktorantūras studiju, ārvalstu konferenču pieredze un publiskajā vidē pieejamā informācija rāda, ka RSU piedāvājums ir konkurējošs ar studiju iespējām citur Eiropā un pasaulē.

Kāpēc izvēlējāties studēt medicīnu?

Manā dzimtā ārstu nav, bet bērnībā man patika ārsta darbs un ļoti interesēja šī profesija. Tā šķita tik īpaša! Vidusskolā gan es vairāk gribēju studēt ķīmiju vai farmāciju, taču galu galā izvēlējos medicīnu… Tāpēc, ka tajā ir vairāk dzīvības un brīnuma.

Vai medicīnas studijas bija grūtas?

Ir grūti tad, ja nav intereses. Mani studijas ļoti aizrāva un interesēja. Patika sajūta, ka esmu izdarījusi visu pēc labākās sirdsapziņas. Laiks, kas tika veltīts studijām, bija vērtīgs. Darīju visu ar gandarījumu.

Kuri ir jūsu dzīves skolotāji?

Protams, tā ir profesore Māra Pilmane, kura mani ievadīja akadēmiskajā un pētnieciskajā darbā. Viņas pamudinājumi, aicinājumi, atbalsts man bija un ir ļoti svarīgs. Tās ir cilvēcīgās īpašības, kas ir neatsveramas darbā ar studentiem, – atvērtība, prasme klausīties un spēja saprast. Tā ir prasme noteiktās situācijās rīkoties neraksturīgi – nogaidīt vai rīkoties strauji. Profesorē apbrīnoju ļoti intuitīvo cilvēka dabas jušanu. Tāda diplomātiska, individuāla un inteliģenta pieeja ikvienam studentam un kolēģim prasa daudzas izcilas personības nianses.

Z-Vitenberga-un-prof-M-Pilmane-rsu-konference-2019-lead.jpg

No kreisās: lekt. Zane Vitenberga un prof. Māra Pilmane. RSU Zinātnes nedēļas starptautiskā konference "Zināšanas praksei" medicīnas un veselības aprūpes nozarē 2019. gada 2. aprīlī

Skolotāji ir visi tie, kuri tādā vai citādā veidā mani ir audzinājuši un mācījuši. Tie ir pamatskolas un vidusskolas skolotāji, augstskolas docētāji, kolēģi. Protams, ģimene un tuvākie cilvēki, kas ir līdzās. Tie ir arī mani studenti.

Ne jau vienā dienā var visu iemācīties. Viss saslēdzas kopā no mazām lietām. Katrs cilvēks, ko esmu sastapusi, ir atstājis ietekmi uz mani. Ir jābūt lielai atvērtībai, lai katru sastapto uztvertu par skolotāju. Visdižākie prāti allaž ir uzsvēruši, ka viņi mācās no visiem. Daudzi līderi un skolotāji ir teikuši, ka mācās arī no saviem padotajiem, mācekļiem un audzēkņiem.

Ko jums nozīmē RSU Gada balva nominācijā Gada docētājs?

Sākot strādāt ar studentiem par speciālisti mācību darbā, kad darbs bija saistīts ar mācību materiālu pārraudzību, es nekad nedomāju, ka pati būšu docētāja.

Kad sāku vadīt nodarbības pirms četriem gadiem, studenti teica, ka viņiem patīk, kā es mācu. Sākumā domāju, ka viņiem visdrīzāk patīk komunikācija, jo biju jauna docētāja, taču studenti arvien izteica to, ka viņus uzrunā veids, kā es stāstu, runāju un skaidroju. Pedagoģiskais darbs mani ir aizrāvis. Kaut arī nejauši, šķiet, ka liktenīgi esmu nonākusi docētāja amatā.

Esot pašā ceļa sākumā, man šāds apbalvojums šķiet kaut kas grandiozs un reizē aizkustinošs. Es vēl mācos un pilnveidojos, tāpēc šo apbalvojumu uztveru kā aicinājumu un pamudinājumu akadēmiskajā virzienā.

Zane_Vitenberga_Akad_balle_2019-lead.jpg

RSU Studējošo pašpārvaldes vadītājs Māris Lapšovs un lekt. Zane Vitenberga pēc RSU Gada balvas saņemšanas 2019. gada 6. aprīlī Rīgas Latviešu biedrības namā

Vai docētājam ir jāzina viss? Vai jums nav bail no tā, ka nezināsiet, ko studentam atbildēt?

Studenti uzdod ļoti dažādus jautājumus. Par to, ko esmu lasījusi vai pētījusi, es droši atbildu. Par to, ko nezinu, un bieži vien tas ir tāpēc, ka jautājums nav par manu pētniecības vai darbības jomu, es studentiem godīgi pasaku, ka nezinu. Ja esmu par konkrēto tēmu kaut ko mazliet lasījusi, pastāstu to, ko zinu, taču neslēpju to, ko nezinu. Bieži vien kopā ar studentu meklējam atbildi uz viņa jautājumu.
Docētājs visu laiku ir pilnveides procesā. Jo vairāk uzzinu, jo vairāk jautājumu man rodas.

Raksturojiet, lūdzu, kāds ir RSU students!

Pie mums nāk studēt labākie – tie, kas sevi jau ir pierādījuši kādā no jomām. RSU studenti ir ļoti motivēti, ieinteresēti, spējīgi, mērķtiecīgi un aizrautīgi. Un tas universitātē veido ļoti izcilu vidi, kas ir spēcīgs darbalauks, kur arī pašam docētājam pilnveidoties.

Ko jūs sagaidāt studiju darbā no studenta?

Lai studenti nodarbībās un lekcijās ir klātesoši un lai izmanto savu laiku lietderīgi, nevis tikai izprintē lekcijas prezentāciju, bet seko līdzi docētāja stāstījumam, pieraksta savas atziņas un idejas. Tas palīdz studentam mācīties, ja viņš ir aktīvs studiju procesa līdzdalībnieks, kad viņam ir viedoklis, savs individuālais skatījums.

Vai mūsdienu studenti atšķiras no tā laika jauniešiem, kad jūs studējāt?

Atšķiras laiks un ierīces, nevis paši cilvēki. Šī ir digitālā paaudze. Studiju laikā pirmajos kursos pierakstījām visu ar roku kladēs un kopējām studiju biedru pierakstus kopētavā. Mums papīrs bija galvenais mācību instruments, savukārt tagad jauniešiem pieejamas dažādas viedierīces, taču tas nekādā ziņā nepadara vienu vai otru mācīšanās veidu par sliktāku – tie vienkārši atšķiras pēc izpildes formas. Katram ir savs veids, kā viņš mācās. Galvenais, lai students apgūst zināšanas, prasmes un kompetences, ko docētāji no viņa sagaida un kas ir prasīts studiju kursā. Studentam mūsdienās ir jābūt gudram un veiklam, lai prastu plašo informācijas klāstu izmantot prasmīgi. Nedrīkst apmulst visā tajā, kas ir pieejams informācijas telpā.

Kāda ir jūsu attieksme pret špikošanu?

Domāju, ka studenti pie manis nešpiko, jo es pret to vēršos ļoti stingri. Pirms katra kolokvija vai eksāmena studentiem ne tikai atgādinu RSU nostāju par godīgu akadēmisko vidi, bet arī paskaidroju tā jēgu.

Es pati neesmu špikojusi, jo špikojot apmuļķotu un apkrāptu tikai pati sevi. Vai ir nozīme špikot tikai tādēļ, lai saņemtu labāku vērtējumu? Personības attīstībai labāk ir godīgi atzīt, ka nezini, vai arī pieļaut kļūdas un pēc tam tās labot.

Zane-Vitenberga-anatomikuma-lead.jpg

Lekt. Zane Vitenberga vada nodarbību RSU anatomikumā

Kas ir visgrūtākais docētāja darbā?

Grūtākais ir enerģijas atdeve un pēc tam tās atgūšana. Mācīt un būt visu dienu aktīvam un atvērtam, mācot studentus, ir ļoti grūti. Vadīt lekcijas un nodarbības aktraktīvi un interesanti, lai arī man pašai par padarīto būtu gandarījums un studenti būtu apmierināti. Mainīt intonāciju, organizēt laiku, kad jāpaspēj viss iecerētais izstāstīt, ir grūti gan fiziski, gan emocionāli.

Studenti ir prasīgi, un man ir svarīga sajūta, ka esmu visu pastāstījusi saprotamā veidā un aizraujoši. Cenšos konkrētās tēmas skaidrojumu pasniegt dažādos veidos, jo viens students labāk uztver vizuālo materiālu, citam vajag praktiskos piemērus kopā ar teoriju.

Katrai nodarbībai nopietni gatavojos. Regulāri pārlasu teorijas grāmatas. Lai būtu tā pārliecība, ka esmu izlasījusi astoņas grāmatas, kad studenti – tikai septiņas. Lai mūsu diskusija būtu kvalitatīva. Ir tādi studenti, kas izaicina docētājus ar āķīgiem jautājumiem. Tas mani sākumā biedēja, tāpēc esmu veltījusi daudz laika, lai pamatīgi apgūtu savu studiju kursu teorētisko un praktisko materiālu. Patiesībā – drošības sajūta, ka varu stāvēt auditorijas priekšā arī ļoti prasīgiem studentiem, man ir parādījusies tikai tagad.

Kādam, jūsuprāt, jābūt docētājam, lai par viņu varētu teikt – augstas raudzes? 

Protams, tā ir profesionalitāte un profesionālās spējas – vēlme izzināt un prasme atrast atbildes uz studentu jautājumiem, kas ir viens no motīviem, kāpēc docētājam ir jāizglītojas visu laiku. Nerimstoša interese. Lasīt, pilnveidoties un spēt to visu integrēt studiju procesā. Jo tikai tāds docētājs, kurš nebaidās no jauniem atklājumiem zinātnē, spēj mācību procesu turēt līdzi laikam un ir kompetents savā jomā. Tās ir cilvēciskās īpašības, rakstura iezīmes un nostāja, kas docētāju padara pieejamu un atvērtu. Docētājam jāprot motivēt un iedvesmot.

Pabeidziet, lūdzu, teikumu!

Rīgas Stradiņa universitāte ir manas mājas. Mājās esmu laimīga.

Izglītība cilvēkam, cilvēks – izglītībai. Vispirms indivīdam tiek dotas zināšanas, prasmes un iemaņas, bet pēc tam viņš tās atdod atpakaļ sabiedrībai, savai valstij un visai plašajai pasaulei. Izglītību virza un tās līmeni nosaka universitātes cilvēki.

Lai dzīvotu labi, ir jābūt pateicīgam par dzīves piedāvātajām iespējām, par to, ka esi tās pieņēmis, par cilvēkiem, kas tev apkārt, par vidi, kurā dzīvo un atrodies, par to, ka ir relatīvs miers un ka esi vesels. Kad ir sakārtotība visos aspektos, tad ir labi.

Darīt un doties uz priekšu mani iedvesmo skolotāja loma. Tas ir viens no augstākajiem uzdevumiem – mācīt. Kad stāvu 200 studentu auditorijas priekšā un zinu, ka gandrīz visi no viņiem būs ārsti, tas ir neizmērāms gods un tā ir liela atbildība.

Es gribētu, lai tie, kas ir aizbraukuši, atgriežas Latvijā un strādā tāpat kā strādāja ārzemēs, – tad mēs visi mūsu zemē būtu laimīgāki. Un lai visiem patiesi rūp šī valsts!