RSU pētniece Anna Žabicka aizstāv disertāciju Vīnes Universitātē pēc vairāku gadu pētījuma un astoņu mēnešu dzīves pansionātā

Foto no Annas Žabickas privātā arhīva

Kas īsti notiek pansionātā? Kāda ir cilvēku ikdiena vietā, kuru sabiedrībā bieži vien uztver tikai caur stereotipiem? Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem, sociālantropoloģe un Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sociālo zinātņu fakultātes pētniece Anna Žabicka vairākus gadus veica pētījumu kādā Latvijas lauku sociālās aprūpes centrā. Šī pieredze kļuva par pamatu viņas doktora disertācijai, ko Anna šovasar sekmīgi aizstāvēja Vīnes Universitātē.

 

Annas pētījums nav parasts kabineta zinātnieka darbs. Lai izprastu lauku iztukšošanos, demogrāfiju un novecošanās procesus, viņa veica līdzdalīgo novērojumu – dzīvoja mazā lauku aprūpes iestādē, dalot ikdienu, pēcpusdienas kafijas rituālus, krīzes un zaudējuma brīžus ar pansionāta iemītniekiem un darbiniekiem.

"Vienīgais veids, kā patiešām saprast cilvēku ikdienu, ir būt kopā ar viņiem," saka Anna. Sociālajā antropoloģijā to sauc par līdzdalīgo novērojumu – kvalitatīvu pētniecības metodi, kas ne tikai paredz intervēt cilvēkus, bet ilgstoši dzīvot viņu vidē, iepazīt ikdienas ritmu, attiecības un pieredzi.

Sarunā par zinātnes neredzamo pusi Anna Žabicka stāsta par savu globālo karjeras cilpu, pētniecības aizkulisēm un to, kāpēc pēdējais posms līdz doktora grādam līdzinās sadomazohistiskam kaifam.

Pētījums, kas sākās pirms vairāk nekā desmit gadiem

Annas ceļš akadēmiskajā pasaulē ir interesants. Viņas pirmā izglītība ir vides zinātnē, un kādu laiku Anna strādāja par bioloģijas skolotāju. Lēmums 2012. gadā iestāties RSU antropoloģijas maģistrantūrā bijis spontāns, taču fundamentāls.

"Stradiņi pilnīgi salauza manu līdzšinējo gājumu. Šeit es atradu to, kas man ļoti ieinteresēja, un tā ir medicīnas un veselības antropoloģija," atceras Anna. "Man RSU vienmēr ir kā atgriešanās mājās, jo te ir sācies mans pētnieces ceļš un te ir mani tuvākie kolēģi."

Pēc studijām RSU Anna ieguva otru maģistra grādu sociālajā antropoloģijā Wayne State University Detroitā (ASV) un vēlāk sāka doktorantūras studijas Vīnes Universitātē, kur viņas pētniecības uzmanības centrā izvirzījās novecošanās, rūpes un lauku kopienu nākotne.

Izmanto iespēju! Uzņemšana maģistra studiju programmā Sociālā antropoloģija turpinās līdz 2026. gada 14. augustam.

Astoņi mēneši vienā pansionātā

Pētījuma sākums sakrita ar Covid-19 pandēmiju, kas ievērojami sarežģīja piekļuvi sociālās aprūpes centriem. Pēc daudziem atteikumiem Anna atrada pašvaldības sociālās aprūpes centru Latvijas laukos, kur viņai tika dota iespēja kļūt par brīvprātīgo un dzīvot līdzās pansionāta iemītniekiem.

No 2020. gada vasaras līdz 2021. gada pavasarim viņa tur pavadīja astoņus mēnešus, vēlāk regulāri atgriežoties arī turpmākajos gados.

"Tas nav pētījums, kur aizbrauc uz vienu interviju un dodas prom. Cilvēkiem vajag laiku, lai viņi tev uzticētos. Dažreiz pagāja četri vai pieci mēneši, līdz cilvēki sāka ar mani runāt pavisam atklāti."

Pansionātā Anna piedalījās ikdienas dzīvē – dzēra kafiju kopā ar iemītniekiem, palīdzēja iepirkties, organizēja filmu vakarus un kulinārijas nodarbības, devās sēņot un vienkārši bija klātesoša.

"Man interesēja ne tikai tas, ko cilvēki stāsta, bet tas, kā viņi dzīvo. Kā rodas draudzības. Kā cilvēki strīdas, samierinās, svin jubilejas, iemīlas, pārdzīvo zaudējumus un veido savu ikdienu."

Dzīve, nevis tikai aprūpe

Promocijas darbā All roads lead to the Pansionāts: State care as a socio-spatial fix in an emptying rural Latvia Anna pēta, kā ilgstošas sociālās aprūpes iestādes kļūst par nozīmīgu daļu no lauku kopienu dzīves tad, kad daudzas Latvijas teritorijas piedzīvo iedzīvotāju skaita samazināšanos un sabiedrības novecošanos.

Annas Žabickas disertācijas galvenais secinājums apšauba Latvijas publiskajā un politiskajā telpā izplatīto uzskatu, ka aprūpes iestādes ir tikai ekonomisks slogs un nodokļu maksātāju līdzekļu patērētājas. Pētījumā novecošanās aplūkota nevis kā valsts iztukšošanās galējā forma, bet gan caur rūpju, attiecību un kopienas procesu prizmu. Tas atklāj, ka pansionāts ir viens no stabilākajiem un nozīmīgākajiem darba devējiem laukos, kā arī būtisks formālās un neformālās ekonomiskās aprites uzturētājs.

"Mēs pansionātu bieži uztveram kā vietu, kur dzīve beidzas, taču realitātē tur dzīve turpinās."

Pētnieka atbildība nebeidzas ar disertāciju

Lai gan doktora darbs ir aizstāvēts, Anna joprojām regulāri atgriežas pansionātā.

"Es negribētu būt situācijā, kur paņemu to, kas man vajadzīgs grādam, un aizbraucu. Bez šiem cilvēkiem šis pētījums nebūtu iespējams."

Pirms promocijas darba aizstāvēšanas tieši pansionāta iemītnieki un darbinieki bija pirmie, kuriem viņa prezentēja sava pētījuma rezultātus.

"Man šķita svarīgi dot kaut ko pretī cilvēkiem, kuri man uzticēja savu ikdienu."

Pētnieka pateicība bārmeņiem un antidepresantiem

Anna Žabicka sarunā neslēpj, cik smags ir ceļš līdz doktora grādam. Disertācijas rakstīšana ir vientuļš, ilgstošs un intelektuāli izaicinošs process, kurā nepabeigta darba sajūta neatkāpjas ne brīdi.

"Kopumā tas ir tāds sadomazohistisks kaifs," viņa smej. Un ļoti atklāti turpina: "Man disertācijas pateicības rakstā ir pieminēts arī neirologs, psihiatrs, antidepresanti, psihoterapeits un miega zāles. Tas ir tas, ko cilvēki parasti noklusē. Man visu laiku galvā griezās darbs, bija milzīgas miega problēmas. Tajā pašā laikā pateicība ir izteikta arī bārmeņiem. Katram brīdim savs palīgs."

Šāda pieredze nav mazinājusi Annas mīlestību pret zinātni. Viņas darba vadītāja Tatjana Thelen Vīnē pamanījusi, ka pat pirms aizstāvēšanas Anna par savu pētījumu aizvien runājusi ar milzīgu azartu un siltumu, nevis vēlmi to ātrāk aizmirst.

Skats nākotnē

Pašlaik Anna turpina darbu RSU Sociālo zinātņu fakultātē un iesaistās jaunos pētniecības projektos, kuros analizē sabiedrības pārmaiņas, demogrāfiju un dzīves prakses.

Viņa darbojas projektā LALIFE, kas pēta dzīves prakses un demogrāfiju ģeopolitiskās neskaidrības apstākļos Latgalē, un jau šoruden dosies jaunos lauku pētījumos.

Viņas interešu lokā ir medicīnas antropoloģija un veselības sociālie jautājumi. Anna atzīst, ka Latvijā ir milzums kritiski un dāsni nepētītu tēmu – no alkoholisma sociālajiem cēloņiem līdz procesiem, ko sabiedrībā rada tā saukto trešo valstu strādnieku ierašanās.

Viņas stāsts apliecina, ka sociālās antropoloģijas pētniecība nav tikai teorija. Tā nozīmē spēju ilgstoši būt līdzās cilvēkiem, iedziļināties viņu ikdienā un palīdzēt sabiedrībai ieraudzīt procesus, kas bieži paliek nepamanīti, taču ir būtiski mūsu kopējās nākotnes izpratnei.