RSU profesore Ināra Logina: "Jāatšķir, kad sāp miesa un kad – dvēsele!"
Rīgas Stradiņa universitāte (RSU) ir Medicīnas un Rezidentūras studiju fakultātes docētājas profesores Ināras Loginas pirmā darba vieta. Tūlīt pēc Medicīnas institūta beigšanas 1997. gadā sākās darbs klīniskajā ordinatūrā un sperti pirmie soļi docētājas darbā Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedrā. RSU nosaukums laika gaitā mainījies vairākas reizes, tomēr uzdevums sagatavot izcilus speciālistus palicis nemainīgs.
Profesore atpūtas laikā
Vienā intervijā nav iespējams aptvert jūsu veikumu gan universitātē, gan ārsta darbā, tādēļ aicinu akcentēt, ko jūs, profesore, pati vēlētos izcelt citu nozīmīgu sasniegumu vidū?
Mana ārsta, pedagoģiskā un arī zinātniskā darbība apmēram 20 vai pat vairāk gadus bija divdabīga – neiroloģijā un algoloģijā jeb sāpju medicīnā vienlaikus. Pedagoģiskā un zinātniskā darbība ir saistīta ar RSU. Savukārt darbu praktiskajā medicīnā iesāku jau sanitāres un māsas darbā Stradiņos studiju laikā. Pēc absolvēšanas sāku strādāt Rīgas 1. slimnīcā, sekoja 15 gadi Gaiļezera slimnīcā, bet kopš 1992. gada esmu neiroloģe un vēlāk arī algoloģe Stradiņa slimnīcā, kur vairāk nekā desmit gadus vadīju Neiroloģijas klīniku.
Studiju gados, darba gaitu sākumposmā
Es stimulēju un organizēju reformas gan savā klīnikā, gan visas Latvijas mērogā, izmantojot arī Neirologu biedrības un Veselības ministrijas galvenā speciālista potenciālu.
Atbalstīju un virzīju jaunos un ne tik jaunos kolēģus, lai neiroloģija pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados un šā gadsimta sākumā tiektos būt pēc iespējas augstākā līmenī. Par svarīgu uzdevumu un pienākumu vienmēr uzskatīju cilvēcisku un sirsnīgu attiecību kopšanu kolektīvā, kolēģu atbalstu, jauno speciālistu aktivitāšu un zinātnisko interešu stimulēšanu.
Varbūt lielākais mans profesionālais ieguldījums ir tas, ka esmu bijusi viena no sāpju medicīnas kā patstāvīgas medicīnas nozares un specialitātes veidotājiem Latvijā.
Šo medicīnas nozari mūsu valstī izveidoja mans skolotājs neiroloģijā un algoloģijā, izcilais neirologs profesors Juris Bērziņš, kurš 1995. gadā nodibināja Sāpju izpētes un ārstēšanas asociāciju. Varētu teikt, ka esmu profesora darba turpinātāja neiroloģijā un algoloģijā gan toreiz, gan šodien.
Sāpju medicīna ir relatīvi jauna nozare un ne visur pasaulē ir atzīta kā patstāvīga disciplīna. Tā ir ļoti interesanta, multidisciplināra un starpdisciplināra, un tā prasa pārzināt ne tikai tradicionālās medikamentozās ārstēšanas metodes.
Ir jāapgūst arī mazinvazīvās metodes un jāņem vērā sāpju cietēja emocionālais stāvoklis. Jo sāpes pēc būtības ir biopsihosociāls fenomens. Kādēļ tā? Lūk, bioloģisks fenomens, jo bojāti, ievainoti un iekaisuši audi sāp. To katrs no mums ir izjutis. Sākot jau no neliela saskrāpējuma un mežģījuma, vai arī no īslaicīgas sāpīgas iedarbības kā dūriena, sitiena un karstuma. Psiholoģisks fenomens: sāpes ietekmē cilvēka emocijas. Tās pamatā ir negatīvas, nepatīkamas, tās rada ciešanas un bailes. Katram no mums būtu jāiemācās ar tām tikt galā, savaldīt jeb pārvaldīt tās, taču tas nav tik vienkārši.
2022. gada pavasarī kopā ar Valsts prezidentu Egilu Levitu, saņemot Atzinības krustu
Sāpes ir arī sociāls fenomens, jo manas sāpes ietekmē ne tikai manu dzīvi, ikdienas un sabiedriskās aktivitātes, bet arī apkārtējos, ģimeni, sabiedrību kopumā.
Tās vairo izdevumus, kā medikamentu un izmeklējumu izmaksas. Tās var izvērsties arī invaliditātē, darba nespējā, kas, savukārt, prasa valsts sociālu palīdzību.
Šī tēma mani interesē visu darba mūžu. Pacientu sūdzības par sāpēm ir ikdiena neirologa praksē, turklāt joprojām sabiedrības un arī medicīnas profesionāļu vidē ir stipri no padomju laikiem mantotie uzskati, ka visas sāpes, arī muguras jeb muskuloskeletālās sāpes ir neirologu kompetence, kas nebūt tā nav. Sāpju medicīna pasaulē ir veidojusies kā anestezioloģijas apakšnozare, kurā galvenokārt attīsta un virza aktīvas mazinvazīvas ārstēšanas metodes.
Kopš 2005. gada sāpju medicīnas studiju kursus studentiem un pēcdiploma apmācībā izstrādāju un realizēju Neiroloģijas un neiroķirurģijas katedrā, taču 2017. gadā pārgāju uz RSU Anestezioloģijas un reanimatoloģijas katedru, kur turpinu vadīt sāpju medicīnas kursu studentiem un rezidentiem, kā arī turpinu arī sāpju fenomena izpēti.
Kā jūsu docētājas darba mūža laikā ir mainījies students?
Mūsdienu students ir vairāk motivēts. Agrāk varbūt spilgtāk iezīmējās ģimeniskās jeb profesijas pārmantotības tradīcijas, piemēram, vēlme iet vecāku pēdās. Tagad šis profesijas izvēles veids vairs nav tik izplatīts, tātad pats jaunietis bieži izvēlas kļūt par mediķi bez tuvinieku ietekmes.
Šodienas studentam svarīga ir māka ātri atrast vajadzīgo informāciju, izmantojot moderno tehnoloģiju iespējas.
Daudz plašākas ir svešvalodu zināšanas, kas, savukārt, ļauj izmantot plašu informācijas avotu kopumu. Esmu novērojusi, ka lekcijās, kurās kopā ir mūsu un ārvalstu studenti, mūsējie bieži arī savā starpā sarunājas angliski. Vēl varbūt jāuzsver, ka studenti, kuru dzimtā valoda ir krievu, perfekti runā latviski.
Vai ir arī kādas spējas, kuru šodien pietrūkst? Kas būtu jāattīsta?
Digitalizācija palielina komunikācijas ātrumu un telpu, dod iespēju ātri sazināties ar kolēģiem plašajā pasaulē. Tomēr tā mazina studentu dzīvās komunikācijas prasmes. Māku ne tikai precīzi, profesionāli un interesanti noformulēt domu, bet arī to izklāstīt sarunas laikā. Domāju, ka jaunajiem un topošajiem mediķiem dažkārt klibo komunikācija ar pacientiem, tādēļ ļoti svarīgi ir dažādi komunikācijas kursi, kas pilnveido dzīvo kontaktu.
Laikā, kad daudzi pārbaudījumi ir testu veidā (piemēram, jāizvēlas viena atbilde no četrām), nav jāraksta un jānoformulē savas domas, studentiem var nepilnīgi attīstīties diskusiju un argumentācijas prasmes.
Kuras trīs īpašības studentā vērtējat visaugstāk?
Pirmā ir ieinteresētība, vēlme zināt vai pat ziņkārība. Otra – spēja izklāstīt savu domu un pamatot, bet trešā – spēja komunicēt ar citiem studentiem, kolēģiem, pacientiem un ar pasniedzēju.
Esat daudz paveikusi pētniecībā. Ar ko lepojaties?
Pēdējos gadu desmitos galvenā pētījumu tēma bija sāpju medicīna, taču manas zinātniskās intereses bijušas plašas. Īpaši interesēja neiroinfekcijas, arī citas neirodeģeneratīvās tēmas. Ir bijušas starptautiski atzītas publikācijas par difterijas polineiropātiju, ērču encefalītu, svina un Černobiļas katastrofas neiroloģiskām ietekmēm un herpētisko vīrusu ietekmēm. Turpināju profesora J. Bērziņa pētījumus perifērās nervu sistēmas jomā. Esmu četru grāmatu autore un līdzautore. Pēdējos gados, vadot studentu un doktorantu pētījumus galvas sāpju un muguras sāpju jomās, sadarbojos ar anesteziologiem, lai attīstītu invazīvās metodes sāpju mazināšanā. Dažkārt mēs šīs metodes saucam par blokādēm.
Kopā ar skolniekiem un kolēģiem algologiem RSU konferencē
Sāpes ir visdažādākās. Tātad to izraisītāji ir ļoti dažādi. Kā viens sāpju ārsts, algologs, var tās visas pārzināt un ar tām visām strādāt?
Ir muskuloskeletālas sāpes, iekšējo orgānu sāpes un citas, tomēr neatkarīgi no sāpju avota dažādu slimību un bojājumu gadījumos ir līdzīgs mehānisms, kas liek sāpēm sākties bojājuma jeb slimības skartajā vietā, kā tās tiek novadītas pa nervu sistēmu un kā tās tiek uztvertas, novērtētas un analizētas galvas smadzenēs. Galvas smadzenes sadarbībā ar citiem nervus sistēmas elementiem ir atbildīgas par to, kā mēs šo sāpīgo impulsu aptveram un sajūtam. Tad mūsu iekšējā vide, nervu sistēma, mēģina sāpes nomākt. Mehānisms ir universāls, tāpēc neatkarīgi no sāpju izcelsmes ārstēšana mēdz būt samērā līdzīga. Atšķiras slimības, kas izraisīja sāpes, bet ne pats sāpju mehānisms.
Būtiski atšķiras akūtās un hroniskās sāpes un to aprūpes taktika. Akūtas sāpes ir brīdinošais signāls par jaunas vai jau esošas slimības saasinājumu, ievainojumu, traumu, arī operācijā veiktas manipulācijas izraisītu sāpju impulsu. To ārstēšanu veic atbilstīga profila speciālisti un anesteziologi. Sāpju medicīna galvenokārt nodarbojas ar hroniskām sāpēm. Tās ilgst trīs mēnešus un ilgāk, jo akūts audu bojājums vidēji sadzīst trīs mēnešu laikā.
Svarīgi ir saprast, cik lielā mērā sāpju sajūtu nosaka fiziskā puse jeb bioloģiskie faktori un cik lielā mērā to ietekmē emocijas un citi psihosociālie faktori.
Varētu teikt: svarīgi ir izprast, cik lielā mērā sāp miesa un cik lielā mērā – dvēsele. Hronisku sāpju gadījumā emocionālais aspekts tiek ļoti traucēts, tādēļ svarīga ir multidisciplinārā pieeja. Protams, akūto sāpju laikā labi palīdz pretsāpju zāles. Tomēr, kad sāpes atkārtojas vai kļūst hroniskas, tad lietoto medikamentu klāsts jau ir cits, un ļoti svarīgi ar dažādām procedūrām – piemērām, vingrošanu, fizioterapiju un citām metodēm – trenēt miesu un uzlabot spējas sadzīvot ar sāpēm.
Kāda ir šālaika problēma vai fenomens saistībā ar sāpju medicīnu?
Kā jau daudzos citos aspektos arī medicīnā Covid-19 ietekmēja gan neiroloģiskās slimības, gan sāpju izplatību. Fizioterapijas, citu procedūru vai arī speciālistu pieejamības ierobežojumu dēļ daudziem atgriezās vecās kaites, tātad arī sāpes. Tas ietekmēja emocionālo pusi un vairoja depresiju. Vēl es gribētu pieminēt hronisko sāpju finansiālo slogu, kas gulstas uz pacientiem un viņu ģimenes locekļiem. Ne visiem pietiekamā daudzumā pieejama fizioterapija un rehabilitācija. Nepietiekama ir arī psihoterapija. Tas ietekmē sāpju izplatību.
Profesore savā darba kabinetā
Tomēr daudz kas ir labāks. Tās ir modernās fizioterapijas iespējas, operāciju tehnoloģijas, jauni medikamenti, labāka diagnostika.
Mēs Latvijā dažkārt esam pārāk lieli čīkstuļi. Reiz pie manis kā pie neirologa uz konsultāciju atbrauca kolēģis no Zviedrijas, jo savā zemē pie neirologa uz konsultāciju viņš tiktu tikai pēc 10 mēnešiem. Mūsu sabiedrībā šāds gaidīšanas laiks jau būtu katastrofa. No sāpju medicīnas puses uzskatu, ka mēs bieži pārspīlējam ar dažādām izmeklēšanām un speciālistu konsultācijām, jo ģimenes ārsti, izmantojot savu klīnisko pieredzi, ar daudzām lietām lieliski tiek galā.
