RSU "Uzturzinātnes" absolvente Anita Kažemāka: "Maratons ir cīņa un uzvara pār sevi"

Šā gada Lattelecom Rīgas maratona ietvaros notiekošā Latvijas čempionāta maratonā uzvarētāja, garo distanču skrējēja Anita Kažemāka uz interviju ierodas pēc treniņa, ko vadījusi saviem audzēkņiem. "Skriešana ir mans darbs, bet sacensības – algas diena, kad saņemu pretī to, ko iepriekš esmu ieguldījusi," saka jaunā sportiste, kuras kontā ir vairāki nozīmīgi sasniegumi soļošanas un skriešanas sacensībās, arī pusmaratonos un maratonos Latvijas un starptautiskajās sacensībās.

Anita Kažemāka 2014. gadā Frankfurtē sasniedza personisko rekordu maratonā (2:39:57), kas ir piektais labākais rezultāts starp Latvijas skrējējām. Viņa ir ne tikai profesionāla sportiste, bet arī Lattelecom Riga Marathon galvenā trenere un programmas Mans pirmais maratons trenere – māca, kā pareizi sākt skriet, kā izvēlēties slodzi atbilstoši katra spējām, kā mainīt uztura paradumus un dzīvesveidu, lai dzīvotu veselīgāk un sportiskāk. Šajā darbā ļoti noderīgas ir zināšanas un prasmes, ko Anita ieguvusi, šogad absolvējot Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un sociālās labklājības fakultātes maģistra studiju programmu Uzturzinātne.

Kā paiet tava ikdiena?

Pašlaik es cītīgi trenējos, tā ir manas ikdienas sastāvdaļa kopš mazotnes. Dienā ir jānoskrien aptuveni 15 – 20 kilometri, lai uzturētu sevi formā. Tagad ir plānots gatavoties maratona distancei Pasaules vieglatlētikas čempionātā Londonā, kas notiks 6. augustā.

Vēl es strādāju par treneri – individuāli palīdzu cilvēkiem sākt skriet, sakārtot savu treniņu grafiku, ēdienkarti un dienas režīmu. Lielākoties mācu iesācējus, kas vēlas skriet savas veselības vārdā, ne sportisku rezultātu dēļ.

Kā sākās tava aizraušanās ar sportu?

Savas sporta gaitas sāku jau 1. klasē soļošanas disciplīnā. Man vienkārši ļoti patika sportot, ne vecāki, ne skolotāji nelika to darīt. Kad saņēmu pirmo kausu un medaļu, man tas likās kaut kas tik īpašs un vērtīgs, ka gribējās cīnīties vēl. Kad no sava mazā novada tiku uz lielākām sacensībām Latvijas mērogā vai vēl tālāk pasaulē, kur varēju cīnīties ar labākajiem sportistiem, tad noķēru tās foršās sajūtas, endorfīnus, kas radīja vēlmi palikt sportā. Es nodarbojos ar individuālo sporta veidu – tā ir cīņa tikai ar sevi, un man patīk sevi pārvarēt, apjaust savu spēju robežas un tās nemitīgi paplašināt.

Kādu laiku trenējos soļošanā un esmu atstājusi savu ieguldījumu Latvijas soļošanas vēsturē – daudzām meitenēm būs jāpacīnās, lai sasniegtu manus rezultātus. Pirms četriem gadiem biju izvēles priekšā – vai nu pāriet uz citu sporta veidu, vai arī beigt sportistes gaitas, jo soļošana Latvijā vairs nebija perspektīva. Tā kā es gribēju palikt sportā, tad izvēlējos skriešanu. Soļošana man ļoti patika, tāpēc joprojām ar vienu kāju esmu tur, bet tikai kā trenere.

Tagad mans treneris ir Aleksandrs Prokopčuks, kas uzrauga nodarbību grafiku, palīdz noteikt pareizo slodzi. Ziemā es trīs mēnešus pavadu Portugālē trenējoties, jo šeit laika apstākļi nav piemēroti skriešanai. Esot projām, ļoti ilgojos pēc tuviniekiem Latvijā, bet saprotu, ka prombūtne ir mana darba sastāvdaļa. Tā kā es dodos uz Portugāli kopā ar savu draugu, kurš man ir palīgs un atbalsts, prombūšanas laiks tiek pavadīts uz pozitīvas nots.

Kuri ir bijuši spilgtākie brīži tavā sportistes dzīvē?

Noteikti emocionālākais brīdis bija Riodežaneiro olimpisko spēļu normatīvu izpilde pagājušajā gadā, ko es paveicu Latvijā. Mēneša laikā es noskrēju divus maratonus, jo pirmais bija neveiksmīgs, un tad vajadzēja skriet vēlreiz. Tas bija īpašs prieks, ka ieguldītais darbs kompensējās ar lielisku rezultātu, kaut gan fiziski tas bija ļoti gūti. Maratonu gadā skrien vidēji tikai divas reizes, bet, lai izpildītu normatīvu, es izdarīju to mēneša laikā – ķermenim tā bija ļoti liela slodze, un to parādīja gan mana sliktā pašsajūta, gan analīžu rezultāti. Tas bija grūti – paplašināt savu emocionālo un fizisko spēju robežas, bet tieši šādi brīži, kad spēju izkāpt no komforta zonas, dod ļoti lielu gandarījumu.

Paralēli treniņiem, sacensībām un citu mācīšanai tu studēji Rīgas Stradiņa universitātē. Kāpēc studēji tieši uzturzinātni?

Jā, tikko pabeidzu maģistra studiju programmu Uzturzinātne. Savu pamatizglītību – vieglatlētikas trenere un vadītājs sporta jomā – ieguvu Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet, strādājot ar cilvēkiem, sapratu, ka man trūkst zināšanu par uzturu. Es par sabalansētu ēdienkarti zināju no savas pieredzes, bet man vajadzēja teoriju, lai varētu citiem to zinātniski pamatot. Studijas RSU man deva vajadzīgās zināšanas gan par uzturu, gan cilvēka veselību kopumā. Esmu gandarīta, ka izvēlējos mācīties tieši šajā studiju programmā.

Savu maģistra darbu rakstīju par olbaltumvielu un tauku diētas ietekmi uz profesionāliem pusmaratona un maratona skrējējiem. Bija ļoti interesanti pētīt, kā šīs diētas ietekmē mainījās urīna un asins analīžu rādītāji. Secināju, ka diētas mērķis – ogļhidrātu izlāde – tika panākts, bet līdz ar to paaugstinājās urīnvielas rādītāji, kas var negatīvi ietekmēt nieru funkciju. Šāda diēta nav piemērota tautas klases sportistiem, bet gan tikai profesionāļiem, kas atrodas ārsta uzraudzībā un kontrolē savus veselības rādītājus. Jāatzīst, ka bieži vien sportisti riskē ar savu veselību, lai sacensībās sasniegtu augstu rezultātu – ne tikai piemērojot ļoti lielu fizisko slodzi organismam, bet arī ievērojot šādas diētas.

​

Kas par uzturu būtu jāzina gan sportistam, gan tam, kurš nesporto?

Galvenais ir prasme sabalansēt savu ēdienkarti tā, lai tur būtu visas nepieciešamās uzturvielas – ogļhidrāti, olbaltumvielas, tauki. Jāprot arī izvērtēt, kuri ir vērtīgie, kuri nevērtīgie tauki un ogļhidrāti un tad attiecīgi veidot savu ēdienkarti. Ja no kādas uzturvielu grupas atsakās, tad tas ir jākompensē. Piemēram, ja veģetārieši neēd gaļu, tad pastiprināti ir jādomā par dzelzs un olbaltumvielu uzņemšanu citādā veidā.

Uzturs ir joma, par kuru tikai un vienīgi katrs pats ir atbildīgs – mēs paši izvēlamies un ieliekam savā pārtikas groziņā produktus un veidojam ēdienkarti, tāpēc nevar vainot ne apstākļus, ne citus cilvēkus, ja ēdam neveselīgi.

Lai koriģētu ēdienkarti, manuprāt, būtu vismaz reizi jāpakonsultējas ar uztura speciālistu, kura ieteikumi būs katram individuāli piemēroti atbilstoši veselības stāvoklim, vecumam, dzīvesveidam un citiem faktoriem. Padomi internetā visbiežāk ir ļoti vispārināti.

Sportista ēdienkarte parasti ir īpaši pielāgota konkrētajam sporta veidam, jo enerģijas patēriņš ir atšķirīgs. Skrējējam ir vajadzīga izturība, tāpēc pirms treniņa dominē saliktie ogļhidrāti, lai enerģijas pietiktu visa treniņa vai sacensību garumā. Pēc skriešanas ir jāuzņem gan ogļhidrāti, gan olbaltumvielas, lai atjaunotos organisma rezerves. Maratonistam ēdienkarte noteikti būs ar lielāku kaloriju daudzumu, nekā tas ir biroja darbiniekam. Uzturs ir mūsu enerģijas avots, un tas, ko mēs ēdam, nosaka, cik laba vai slikta būs mūsu enerģija. Sportistam visu laiku jāseko līdzi savai ēdienkartei, nav tā, ka tikai pirms sacensībām kaut kas īpašs jāapēd. Kaut gan atļauts ir viss, tikai jāseko, cik daudz un kad ko ēdam, piemēram, šokolāde ir našķis svētku reizēs, nevis pamatēdiens.

Kuri ir tavi iecienītākie ēdieni?

Man ļoti garšo augļi, ogas, tāpat arī gaļa, zivis, jūras veltes. Ļoti tuva man ir Vidusjūras ēdienkarte. No iecienītākajiem ēdieniem varu nosaukt: auglis – mango, dārzenis – saldais kartupelis, oga – mellene, graudaugi – auzas, piena produkts – biezpiens, gaļa – meža dzīvnieku gaļa.

Tagad skriešana kļūst populārāka un arvien vairāk cilvēku piedalās maratonos un citās sacensībās. Vai skriet ir veselīgi?

Profesionālajā līmenī skriet un trenēties nav veselīgi – tas ir milzīgs darbs un izaicinājums ķermenim. Noteikti ir jābūt ārsta kontrolei, ir jāseko līdzi miega, atpūtas un uztura režīmam. Ja to neievēro, rodas traumas, cieš sirds, muskuļi un locītavas.

Veselīgi ir sportot, sabalansējot slodzi ar katra cilvēka individuālajiem rādītājiem – iepriekšējo fizisko sagatavotību, traumu pieredzi, pulsu un citiem veselības rādītājiem. Slodzei ir jābūt tādai, lai pēc treniņa justos labāk, nekā pirms tā, jo fiziskajai aktivitātei ir jāstiprina ķermenis, nevis jāpārslogo.

​

Leģenda par maratona rašanos vēsta, ka ziņnesis Feidipīds, nesot vēsti par atēniešu armijas uzvaru, pēc garās distances noskriešanas spēku izsīkumā mira. Kas būtu jāievēro cilvēkiem, kas nolēmuši piedalīties maratonā, lai skriešana nebūtu dzīvībai bīstama?

Tiem, kuri sāk skriet, ir jāsāk ar 5 km sacensībām un pakāpeniski jānonāk līdz maratonam jeb 42,195 km. Jo pakāpeniskāk palielinās slodzi ķermenim, jo labāk tas adaptēsies, un noskrietie kilometri nesagādās raizes.

Vai Latvijā skriešana ir tikpat populāra, kā citās valstīs?

Visur pasaulē skriešana kļūst arvien iecienītāka, un Latvija nav izņēmums. Proporcionāli mūsu iedzīvotāju daudzumam skrējēju skaits šeit ir ļoti liels – tas priecē. Ja agrāk stilīgi bija izklaidēties, iet uz tusiņiem, tad tagad cilvēki vairāk pievēršas sportam un veselīgam dzīvesveidam.

Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Kā jau minēju, ceru, ka skriešu maratonu Pasaules vieglatlētikas čempionātā Londonā. Šogad plānoju piedalīties arī vairākās sacensībās tepat Latvijā. Tuvākajā nākotnē esmu iecerējusi turpināt studijas sporta zinātnes jomā, bet vēl esmu augstskolas meklējumos, jo plānoju studēt ārzemēs.

Kur tu smelies spēku un dzīvesprieku?

Man skriešana ir darbs, hobijs un dzīvesveids vienlaikus, bet patīk darīt arī citas lietas, piemēram, mans ziemas vaļasprieks ir zeķu adīšana. Gribētu apceļot pasauli un katrā kontinentā noskriet pa maratonam.

Prieku man sagādā arī palīdzība dzimtās puses bērniem – es jau trešo gadu Riebiņu vidusskolas audzēkņiem un vecākiem organizēju Pavasara krosu kopā ar Anitu Kažemāku. Bērniem ir svarīgi, lai būtu kāds, kam līdzināties, un kurš spētu aizraut sev līdzi. Ceru, ka man tas izdodas!