Sava ceļa gājēja Sandra Lejniece pārmaiņas saskata paaudžu maiņā

Ārste un Rīgas Stradiņa universitātes profesore Sandra Lejniece pētniecisko darbu veic Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ķīmijterapijas un hematoloģijas klīnikā. Viņa uzskata, ka katrs nevar kļūt par ārstu un galvenais šajā profesijā ir prasme uzklausīt un sarunāties ar pacientu. Ar izcilību savulaik beigusi vidusskolu un Medicīnas institūtu, studiju laikā iztikusi bez špikošanas un par dzīves galveno vērtību uzskata ģimeni. Brīvajā laikā viņa audzē rozes savā dārzā un lasa grāmatas angļu valodā.

​

Kas jūs esat vairāk – ārste, profesore vai pētniece?

Primāri es esmu ārste. Man ļoti patīk ārstēt. Arī studentiem es mācu būt par ārstu. Pēc tam nāk viss pārējais. Rīgas Stradiņa universitātē es strādāju ar 3. un 6. kursu, rezidentiem un doktorantiem. Studentiem, protams, svarīgi ir dot teorētiskās zināšanas, kas ir medicīnas balsts, taču svarīgāk ir iemācīt, ka jābūt līdzjūtīgam, jārunā ar cilvēku. Jābūt vēlmei palīdzēt, arī situācijās, kad zini, ka rezultāts nebūs labs. Jāpalīdz līdz galam, cik vien vari. Ja nebūs šo prasmju, ar labu teoriju vien nepietiks, jo nebūsi ar sirdi šajā profesijā. Līdz ar to katrs nevar būt ārsts. Turklāt ārstam visu laiku ir jāmācās. Medicīna attīstās. Ir jauni medikamenti, jaunas tehnoloģijas. Ārsts saņem diplomu, taču ar to nekas nebeidzas. Tas jāiemāca arī studentam, ka pašam jālasa, jāstudē.

Jūs esat hematoloģe. Ko dara hematologs?

Hematoloģija ir mācība par asins slimībām. Es strādāju ar visām slimībām, kas saistītas ar asinīm. Tā ir leikoze, limfoma, anēmija. Liela daļa no slimībām ir onkoloģiskas saslimšanas. Latvijā hematologi nodarbojas arī ar slimībām, kur ir asiņošana, – hemofilija, tai līdzīgas iedzimtas slimības, kad cilvēks pastiprināti asiņo. Spektrs ir plašs, tāpēc jāzina gan terapija, gan ķīmijterapija. Savā praksē lietojam cilmes šūnu transplantāciju, līdz ar to arī šī metode jāzina. It kā šaura specializācija, taču jābūt plašām zināšanām.

Ņemot vērā daudzās onkoloģiskās saslimšanas, hematoloģija ir emocionāli smags darbs...

Hematoloģija pēdējos 20 gados ir ļoti progresējusi. To, ko mēs nevarējām izdarīt tad, kad es sāku strādāt hematoloģijā, pašlaik varam. Daudz kas ir attīstījies. Pacientam, kas ārstējas, iepriekš varēju dot maksimums kādus trīs gadus, tagad es viņam saku, ka var rēķināties ar 25 gadiem. Turklāt ir diagnozes, ko var izārstēt, un tas manā darbā ir pozitīvais. Ir, protams, pacienti, kurus neizdodas izārstēt. Taču tad ir stimuls pievērsties vairāk pētniecībai – izpētīt, atrast ceļu ārstēšanai.

Ko jūs pašlaik pētāt?

Tuvākajā laikā sāksim darbu pie mielomas slimības pētījumiem, kas ir hroniska asins slimība. Turpinās pētījumi par hronisku limfoleikozi, hronisku mieloleikozi un hemofiliju.

Ir tik daudz anekdošu par medicīnu un ārstiem. Vai ārsti paši par sevi stāsta anekdotes?

Parasti mēs smejamies, ja kas neparasts notiek vizītēs. Piemēram, ārsti iet vizītē un saka, ka slimniekam liesas nav, aknu nav, un pacients skatās ar lielām šausmām acīs, taču tas mediķu valodā nozīmē, ka viss ir normas robežās.

Atceros smieklīgu gadījumu – kolēģei bija pacients ar palielinātu liesu, kas nozīmē, ka viņš ir slims. Viņa stāsta slimniekam: "Jums ir palielināta liesa." Pacients uz to mierīgi atbild: "Nu, un kas?!" Daktere neko nesaprot un vēlreiz atkārto: "Bet jums ir stipri palielināta liesa!" Pacients: "Tas taču nekas, būs barga ziema!" Tālākajā dialogā noskaidrojās, ka pacients ir mednieks un zina: ja mežacūkai ir liela liesa, tad būs barga ziema. Taču viņš nezināja, ka ne vienmēr novērojumus dzīvnieku pasaulē var attiecināt arī uz cilvēku.

Kādas ir jūsu studiju laika atmiņas Rīgas Medicīnas institūtā (tagad – Rīgas Stradiņa universitāte)?

Labas atmiņas. Bijām liels kurss – divas latviešu plūsmas un viena krievu plūsma. Joprojām studiju biedri zvana, kad vajag konsultāciju vai padomu. Grāmatas bija krievu valodā, un daļa lekciju notika krieviski, piemēram, endokrinoloģija un ķirurģija. Daudz mācījāmies, centīgi apmeklējām lekcijas. Arī mēs, tāpat kā tagad studenti, braukājām uz nodarbībām pa visu Rīgu, tas nav mainījies. Bija ļoti jauki pasniedzēji. Daži no viņiem tagad man katedrā ir kolēģi. Piem., profesors Zaļkalns. Viņš 1. kursā kopā ar mums mēnesi bija kolhozā, kur lasījām kartupeļus, un 6. kursā manai grupai bija terapijas pasniedzējs.

Ja salīdzina studijas tagad un padomju laikā?

Mūsdienās studentiem ir vieglāk, jo ir pieejama plaša informācija un dažādi resursi. Turklāt ir iespēja braukt apmaiņas programmās. Manā studiju laikā ārzemju prakses iespējas bija tikai Vācijas Demokrātiskajā Republikā vai Bulgārijā. Tā kā es vācu valodu nemācēju, mēnesi biju Bulgārijā. Tas bija maksimālais. Žēl, ka daudzi studenti neizmanto šo iespēju un nebrauc uz ārzemēm. Jaunajiem ir jābrauc un jāmācās, jo pēc tam ir cits skats uz studijām un medicīnu kopumā.

Mēs, būdami studenti, labāk pratām runāt ar pacientu, tagad studenti vairāk sazinās internetā un pa telefonu un neprot sarunāties. Katru gadu šī prasme komunicēt ar pacientu studentiem samazinās. Teorētiskās zināšanas ir, taču bez šīs prasmes nevar iztikt.

Kura ir lielākā jūsu dzīves uzdrošināšanās?

Tā, ka es pati izvēlējos, ko darīšu. Es nāku no dakteru ģimenes, un mans vīrs ir ārsts. Kad pabeidzu 6. kursu, es zināju, ka būšu hematoloģe. Mans tēvs un vīrs uzskatīja, ka tas ir smags darbs, ka to nevajag darīt. Abi bija nolēmuši, ka es varētu būt labs acu ārsts. Es tam nepiekritu un savas domas nemainīju, paliku pie sava. Toreizējais rektors – profesors Vladislavs Korzāns –atbalstīja manu izvēli. Vēlāk mana ģimene atzina, ka man bijusi taisnība, – viss šajā jomā attīstās, un hematoloģija ir interesanta specialitāte.

Kāpēc izvēlējāties hematoloģiju?

Tā šķita interesanta sfēra, un mana tēva tēvs mira pirms manas piedzimšanas ar akūtu leikozi. Mazai man bija ilgas un garas pārdomas par to, kāpēc tā notiek un kāpēc nevarēja izglābt. Mans tēvs Guntis Beķeris bija viens no Latvijas talantīgākajiem terapeitiem, vienīgais rajona slimnīcas nodaļas vadītājs ar medicīnas doktora grādu. Viņš ļoti gribēja, lai es kļūstu par ārsti. Kad vecāki saprata, ka mana māsa nebūs daktere, tad virzīja mani. Par to, ka būšu mediķe, nekad nebija šaubu.

Kad stājos institūtā, bija liels konkurss. Turklāt pēdējā brīdī samainīja eksāmenu, kas jāliek kā pirmais. Visu laiku bija bioloģija, un tajā gadā pēkšņi samainīja uz ķīmiju. Es Jēkabpils vidusskolu beidzu ar zelta medaļu, tā ka man bija jāliek tikai viens eksāmens. Bet es saņēmos un noliku arī ķīmiju ļoti labi.

Vai Latvija nav par mazu, lai realizētu savas ieceres profesionālajā jomā un pētniecībā?

Drusciņ ir par mazu. Ja es tagad pabeigtu augstskolu, visticamāk, ka šeit nepaliktu. Iespējas pasaulē ir tik lielas! Latvijā mēs esam ierobežoti tehnoloģijās un finansiāli. Universitātē attīstība norit strauji, bet slimnīcās un medicīnā viss stāv uz vietas. Labāk nekas nepaliek. Ja nav finanses, tad nevar nopirkt jaunu aprīkojumu. Ko tad var gribēt?!

Kad jūs jūtaties labi?

Kad visa ģimene ir kopā un mājās. Dārzā man patīk darboties. Kad varu lasīt grāmatu, tad ir labi. Pēdējā, ko izlasīju, ir Facebook vadošās darbinieces Šerilas Sandbergas (Sheryl Sandberg) grāmata Lean in. Women, work, and the will to lead. Tā ir grāmata par sievietes lomu sabiedrībā, par sievietes tiesībām Amerikā. Par sievieti, kas grib veidot karjeru un kurai ir bērni, un vīrieša attieksmi pret šādu sievieti. Kad tev, piemēram, ir ierobežojumi tikai tāpēc, ka esi sieviete. Lasīju un domāju, ka Latvijā mums nav tik traki. Vēl man patīk lasīt biogrāfijas. Ļoti patika grāmata par Anglijas karali Edvardu VIII, kurš atteicās no troņa amerikānietes Volisas Simpsones dēļ, un biogrāfiskais darbs par Džekiju Kenediju.

Kas, jūsuprāt, ir Rīgas Stradiņa universitātes stūrakmeņi?

Tā ir ļoti laba medicīnas augstskola, kuras balsts ir pasniedzēji, kas šeit ilgus gadus ir uzturējuši īpašo stilu un garu. Liela nozīme ir rektoram, kas organizē pārējos. Rektors ir tas, kas saka galavārdu un ir pārliecināts par to, ko mēs darām. Trešais balsts ir mūsu studenti. Arī ārvalstu studenti, kas universitātē ienes citas emocijas un dod plašas iespējas kontaktiem.

Kas jums padodas vislabāk?

Man daudzas lietas labi padodas. Taču vissvarīgākais, lai es būtu laba māte savai meitai un laba sieva. Tas ir svarīgākais. Es gribu būt arī laba meita, māsa, krustmāte, draudzene – visas šīs lomas, ko dzīve man sniedz. Pēc tam ir darbs.

Vai un cik ļoti jūs ietekmē politiskās norises Latvijā?

Mēģinu norobežoties no negācijām, taču tas nav iespējams. Man ļoti nepatīk augstprātīgā politisko aprindu attieksme pret Latvijas cilvēkiem. It kā viņi tikai zinātu. Piemēram, ja tauta gribēja balsot par eiro ieviešanu, tad vajadzēja ļaut tautai to darīt. Nevis valdība viena izlemj, bet visa tauta. Manuprāt, tā nav demokrātija, uz kādu mēs cerējām. Ideāli būtu, ja valdība rūpējas par saviem cilvēkiem, domājot par izglītību, medicīnu, darbu... Mēs varam maksāt nodokļus, taču, ja nemainīsies valdības attieksme, nekas nebūs. Daudzas lietas ir absurdas. Piemēram, ārstiem un skolotājiem pensionāriem ir mazas pensijas tikai tāpēc, ka viņi strādāja padomju laikā. Valdība izliekas, ka tā tam ir jābūt un neko nedara lietas labā. Cilvēki šeit nejūtas droši, tāpēc viņi brauc prom.

Kas varētu vērst visu par labu?

Politikā jānāk citai paaudzei. Tiem, kuriem pašlaik ir 30 un ļoti laba izglītība, kas, iespējams, nav iegūta Latvijā. Viņi nāktu ar jaunu skatījumu un visu sakārtotu.

Kā jūs svinat Ziemassvētkus? Varbūt braucāt ciemos uz savu bērnības pilsētu Krustpili?

Mums ir tradīcija, ka visa ģimene esam kopā. Šogad Ziemassvētkus svinējām Rīgā pie māsas ģimenes kopā ar mūsu mammīti. 31. decembrī jau ilgus gadus ir tradīcija, kad četri pāri ejam uz kino. Tie ir mana vīra skolas biedri ar ģimenēm.

Ko jūs novēlat visiem jaunajā gadā?

Galvenais, lai ir veselība un ģimenē viss labi, jo pārējais no katra paša atkarīgs. Tiem studentiem, kas pašlaik ir 6. kursā, lai maijā, kad viņiem ir lielie pārbaudījumi, izdodas tos nokārtot un izvēlēties pareizo ceļu.

Daži fakti par Sandru Lejnieci

• Rīgas Stradiņa universitātes profesore.
• Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Ķīmijterapijas un hematoloģijas klīnikas vadītāja.
• 1987. Rīgas Medicīnas institūta Ārstniecības fakultāti pabeigusi ar izcilību.
• 1998. iegūts medicīnas doktora grāds hematoloģijā.
• Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle.
• Vairāk nekā 150 publikācijas, nolasīti 18 referāti un bijuši 35 stenda referāti starptautiskās konferencēs.
• Pētnieciskais darbs veltīts hroniskajām leikozēm (asins vēzim).
• Ir autovadītāja apliecība, taču labāk patīk sēdēt blakus šoferim.
• Baidās no augstuma.