"Tā ir mūža mīlestība!" RSU "Gada docētājas" Ilzes Štrumfas viedās atziņas par dzīvi un darbu
“Es esmu svētīta ar to, ko man ir izdevies panākt studentu apmācībā. Tās ir lietas, ar ko es lepojos. Tā ir mūža mīlestība!” tā silti par savu darbu saka ievērojamā patoloģe Latvijā, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU), Medicīnas fakultātes Patoloģijas katedras vadītāja, divkārtēja RSU laureāte Gada docētājs (2018. un 2024. gadā), Latvijas Ārstu biedrības rīkotā Gada balva medicīnā balvas Gada docētājs 2023 ieguvēja prof. Ilze Štrumfa.
Noskaties interesanto raidījumu par profesores dzīves ceļu – kā viņa izvēlējās ceļu medicīnā un tieši patoloģijā, par mīlestību pret darbu, mūsdienīgu priekšstatu par patologa darbu un ceļojumiem.
Lūk, daži citāti no intervijas.
"Es lepojos ar studiju programmu patoloģijā, ko izveidoju gandrīz no nulles, apvienojot divus dažādus un ļoti vecus studiju priekšmetus – patoloģisko anatomiju un patoloģisko fizioloģiju. Es lepojos ar to dzīvību, kas notiek patoloģijas katedrā – tas ir kolektīvs, kas tiešām viens otru mīl un priecājas viens otru redzēt. Visbeidzot – esmu pateicīga, ka studenti mūs ir novērtējuši.
Mana izvēle kļūt par ārstu zināmā mērā bija vecmāmiņas ievirzīta un lielā mērā tomēr laimīgas nejaušības rezultāts.
Reizēm jau dzīve lauž tos, kas viņai pretojas, bet vada aiz rokas tos, kas dodas plūsmas virzienā.
Mācoties Rīgas 1. vidusskolā es iemīlēju visus dabaszinātņu priekšmetus. Man ļoti patika fizikas formulu pasaule, kas ļauj ar skaitļiem, ar formulām izstāstīt dažādas fizikālas parādības – no mehānikas, līdz elektrībai, līdz optikai. Un tad vajag matemātiku, lai šo visu aprakstītu. Man tas patika. Mani aizrāva bioloģija. Un mana lielā mīlestība bija ķīmija.. Piedalījos olimpiādēs. Un man bija otrais labākais rezultāts Padomju Savienībā skolēnu olimpiādē.
Patoloģija nebija nozare, par kuru biju sākotnēji sapņojusi.
Atkal piepildījās tas pats princips – ja tu dzīvē kaut ko dod, tu saņem desmitkārtīgi atpakaļ.
Studijas ASV man ielika uz visu darba mūžu pamatos eiropeisku, rietumniecisku skatījumu uz patologa profesiju. Proti, gan ASV, gan Eiropā, patologs bija ārsts, kurš apskata mikroskopā dzīva cilvēka audus, biopsijas materiālu, lai noteiktu diagnozi un palīdzētu izvēlēties ārstēšanu dzīvajam pacientam. Tādā skatījumā patologs vairs nav “samērā bezcerīgs līķu ārsts”, bet tas ir ārsts, kurš vistiešākajā nozīmē palīdz pacientam rast adekvātu ārstēšanu. Piemēram, ja mūsdienās kāda nobijusies sieviete ir sataustījusi veidojumu krūtī un ar lielām bailēm iet pie krūts ķirurga, vai būs ļaundabīgs audzējs vai tomēr labdabīgs, tad diagnostikas zelta standarts ir ņemt paraugu no šī aizdomīgā veidojuma, un tieši patologs pateiks diagnozi – ir vēzis vai nē; ja vēzis ir, kādi no daudzajiem ārstēšanas veidiem varētu būt tieši šai pacientei labākie.
Mirstamam kreklam kabatu nav…
Katram pienāk brīdis, kad tu zini, ka tieši tava personīgā dzīve beigsies – pēc gada vai mēneša –, un tad tu ej pats savā sirdsapziņas tiesā un jautā, ko tu labi esi izdarījis šajā mūžā.
Man šķiet, ka tajā brīdī atbilde nav ne bankas konts, ne mašīna, ne sajūta, ka tu esi kādu “pārvinnējis”, bet – ko esi labu darījis cilvēkiem. Mana laime un lielais gandarījums ir tieši tas, ka es varu studentiem mācīt patoloģiju.
Patoloģija ir vārti uz medicīnas interesanto un lielisko pusi. Lai palīdzētu pacientam, ir [daudz kas] jāsaprot.
Es strādāju ar studentiem daudz gadus, vēl aizvien pirms katrs lekcijas esmu satraukta un gatavojos, pārdomājot, kā izstāstīt [mācību vielu] tā, lai cilvēks, kurš nekad nav sastapies ar attiecīgo problēmu, to saprot.
Studentu jautājumi ir vienkārši brīnišķīgi!"
Saistītās ziņas
