Pārlekt uz galveno saturu
Studentiem
Darbiniekiem
Intervijas

Kad Dite Liepa 2021. gada janvārī kļuva par Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikācijas fakultātes prodekāni, RSU gaiteņos valdīja neierasts klusums, jo studijas notika attālināti. Viņa to atceras kā dīvainu un augstskolai neierastu laiku, tāpēc lielākais prieks bijis, kad šā gada rudenī – vismaz daļēji – atsākās studijas klātienē. Tad bija prieks par katru pretimnākošu vai gaitenī sastaptu studentu.

Valdības lēmumu par ārkārtējo situāciju un ar to saistīto atgriešanos attālinātajā režīmā 21. oktobrī viņa uztvērusi ar izpratni, bet smagi – pēc sākotnējā prieka par jaunu tehnoloģiju izmantojumu un iespēju strādāt jebkuros apstākļos arvien skaļāk tiek runāts par mācību kvalitātes kritumu, savstarpējās saskarsmes trūkumu. Daži šī gada otrkursnieki atzina, ka nezina, kur RSU ir bibliotēka un ēdnīca, nepazīst savus kursabiedrus – augstskolas telpās nebija bijuši, klātienē nebija studējuši. Īpaši smagi tas jūtams docētāju darbā, kad studiju darbs un komunikācija ar studentiem notiek tikai ekrānos.

Dite ir padomju laika bērns. Tad pie neparasta vārda visbiežāk tika tie, kuriem vecāki ietekmējās no kāda ārzemju romāna. Dite pie sava vārda tika pēc Martina Andersena Nekses grāmatas Cilvēka bērns Dite.

Prodekānes aizraušanās pusaudžu gados un jaunībā, kā izrādās, bijis basketbols. Viņa piecus gadus spēlējusi slavenajā sieviešu basketbola komandā TTT. "Es biju vienkārši viena no tolaik jaunajām un, kā sportā mēdz teikt, perspektīvajām. (..) Es bez mazākās nožēlas pateicu ardievas mūzikas skolai un neatlaidīgi – soli pa solītim – virzīju savu ikdienu lielā sporta virzienā," grāmatā Zelta meitenes par savām gaitām basketbolā raksta Dite jeb Dituks, kā viņu dēvēja komandā.

"Bet jaunu sporta apavu smarža, lakotas grīdas spožums, jau tālu ārpus zāles dzirdamais dribls un zāles dēļu čirkstoņa, kad pāri traucas basketbolisti, mani padara tramīgu vēl tagad."

dite_liepa_ttt_1983_gads.jpgDite Liepa jaunībā bija viena no Latvijas sieviešu basketbola komandas "TTT"  spēlētājām. 1983. gads. Foto no privātā arhīva

Pēc izglītības Dite Liepa ir žurnāliste un latviešu valodas un literatūras skolotāja. Doktora grādu viņa ieguvusi filoloģijā. Tāpēc, runājot par latviešu valodu un dažādiem valodniecības jautājumiem, viņa jūtas kā zivs ūdenī. Dites skanīgi samtaino balsi atpazīst daudzi, jo to var dzirdēt Latvijas Radio ēterā, kur viņa jau ceturto gadu reizi mēnesī kopā ar LU profesoru Andreju Veisbergu raidījumā Kā labāk dzīvot, atbildot uz klausītāju jautājumiem, stāsta par latviešu valodas lietojumu un kļūdām, no kurām vajadzētu izvairīties gan rakstos, gan runā.

Jaunieši mūsdienās prot angļu, spāņu, krievu valodu… Ko jūs teiktu tiem, kuri bravūrīgi apgalvo, ka latviešu valoda viņiem nav jāmācās, jo viņi taču prot latviski runāt?

Ar runāšanu vien ir par maz. Kāpēc tad mācāmies citas valodas – varbūt arī tajās ar dažiem kursiem pietiek? Līdzīgi arī dzimtās valodas prasmes var pilnveidot visu mūžu. Ja visi atcerētos to, ko ir mācījušies, tad ikdienā mēs diez vai dzirdētu, piemēram, tādu frāzi kā "Nākiet, sēžiet un tur pakarieties!" pareizās "Nāciet, sēdieties un, lūk, tur pakariniet mēteli!" vietā.

Iespējams, dažiem tas nešķiet svarīgi, bet

valoda ir cilvēka vizītkarte – ar ārējo tēlu bieži vien ir par maz. Es parasti oponēju tiem, kuri apgalvo, ka latviešu valoda nav tik bagāta, lai spētu tajā izteikties. Nav problēmu valodā, bet pašā cilvēkā!

Ja viņam ir grūti izteikties, tad ir nabadzīgs vārdu krājums.

Esmu ievērojusi, ka jauniešiem bieži vien vienkāršāk izteikties angļu, nevis latviešu valodā. Kā tas var ietekmēt mūsu valodas pastāvēšanu?

Pēc jaunākajiem statistikas datiem, Latvijā latviešu valodā runā aptuveni 1,2 miljons iedzīvotāju. Pasaulē – vēl apmēram pusmiljons, taču šie dati ir pārāk optimistiski, precīzāk – grūti pārbaudāmi. Ir ģimenes, kurā latviešu valodu apzināti nelieto, lai bērni ātrāk iemācītos mītnes zemes valodu. Diasporas aptaujas dati par bērniem, kuri pēc etniskās piederības ir latvieši, liecina, ka tikai 18 % ģimeņu bērni apmeklē latviešu skolu, 16 % – piedalās kādā interešu grupā.

Ja valodas lietotāju skaits ir miljons – tā ir liela valoda, un varam lepoties, jo tādu pasaulē ir tikai ap 200.

Ir arī sakārtots valsts valodas tiesiskais statuss un juridiskais regulējums: nu jau ir ierasts, ka atsaucamies uz Satversmi, Valsts valodas likumu, MK noteikumiem.

Kas notiks ar latviešu valodu pēc 100 gadiem? Jebkurā gadījumā – tā būs. Taču tā būs kļuvusi vēl angliskāka. Par to liecina jaunās paaudzes latviešu valoda, kurā puse vārdu ir angliski, otra puse – latviski.

Un tur nu neviens normatīvais regulējums mums nepalīdzēs. Tas, protams, aizsargā latviešu valodu, bet neko nedarīs mūsu vietā. Par valodas lietojumu ir jārūpējas mums pašiem.

Mēs esam tie, kuri nosaka, kāda būs latviešu valoda pēc 100 gadiem – kā runājam ar saviem bērniem un mazbērniem, kādu valodu nododam nākamajām paaudzēm. Tikko Domuzīmē izlasīju profesora Pētera Vanaga teikto: "Valoda iet postā tad, kad to nerunā. Draudi ir demogrāfiski, citu draudu nav."

Latviešu valoda būs tik ilgi, kamēr tajā runās, kamēr to lietos. Valodas kvalitāte – tās lietotāju pārziņā.

dite_liepa_foto_autors_toms_grinbergs.jpgDite Liepa. Foto: Toms Grīnbergs

Padomju Savienībā bija pārkrievošanās politika, tagad, kad esam Eiropas Savienībā, visu pārņem angļu valoda. Ko darīt ar anglicismiem jeb anglismiem strīmot, laikot, mediators u. c.?

Straumēšana un straumēt tiek lietots; par īkšķīšiem diskutē, taču šis vārds tiek piedāvāts arī automobiļu stopošanai; laikot pirmā nozīme "uzģērbt drēbes" arī vēl nav zudusi. Mediators, producents, monitorings – tiek plaši lietoti. Anglismu turpmāk būs vēl vairāk, jo dzīves temps ir ļoti straujš un visas jaunās norises, procesi utt., kas ienāk mūsu ikdienā, pārsvarā nāk no anglofonās vides, kur ir zinātnes, tehnikas, sporta, mākslas u. c. sasniegumi. Inovatīvās nozares ir saistītas ar angļu valodu, tā ir uzņēmējdarbības valoda.

Ir daudz tādu valodnieku ieteikumu par to, kāds vārds latviešu valodā būtu jālieto anglisma vietā, kas tautā tomēr neiedzīvojas…

Ir vairāki iemesli, kāpēc latviešu valodas vārds netiek lietots. Viens no tiem: anglisms ir īsāks par ieteikto vārdu latviešu valodā.

Tā ir "uzvarējis" slengs vienkāršrunas un žargona vietā; kaut vai tāpēc, ka ir iznākušas trīs slenga (nevis vienkāršrunas un žargona) vārdnīcas. Arī "tirgzinība", "tirgvedība" un "tirgdarbība" lieto retāk nekā anglismu "mārketings", kas iekļauj visas šīs trīs nozīmes vienā vārdā. Es vēl cīnos par emuāru lietojumu blogu vietā, bet blogs bija pirmais, piedāvātais emuārs (elektroniskais memuārs) nāca pēc tam. Itāļu "baristu" valodnieki ieteica aizstāt ar latviešu valodas vārdu salikumu "kafijas bārmenis vai bārmene", taču, šķiet, barista tomēr ir uzvarējis – vismaz spriežot pēc lietojuma un uzrakstiem kafejnīcās. Vārda lietojumu un "iedzīvošanos" nosaka sabiedrība.

Cik svarīgas ir latviešu valodas zināšanas topošajiem žurnālistiem, multimediju un sabiedrisko attiecību speciālistiem, kuri studē RSU Komunikācijas fakultātē?

Valoda ir šo speciālistu maizīte. Nevar būt tā, ka patīk runāt, bet neprot vai negrib uzrakstīt. Dažkārt atrunājas, ka nepadodas. Bet kā tad jūs strādāsiet? Kurš jūsu vietā rakstīs?

Komunikācijas zinātnes specialitātēs ir jāmāk gan runāt, gan rakstīt, tāpēc savos studiju kursos, piemēram, Mediju valoda un Stilistika un rediģēšana, studentiem lieku daudz rakstīt un par katru rakstu darbu lieku trīs atzīmes: saturā, tekstveidē un interpunkcijā; jāveic arī kļūdu labojums. Te nekādas aršanas ar diegiem nav un nebūs – darbojamies no sirds.

Komunikācijas fakultātē tikko ļoti veiksmīgi beigusies akreditācija, līdz ar to visas fakultātes studiju programmas ir akreditētas uz sešiem gadiem, kas ir maksimālais laiks, ko piešķir eksperti.

Vai un kā latviešu valodu ir ietekmējis kovids?

Projektā Dzīve ar Covid-19, kurā piedalījās RSU, tika pētīts arī interneta ziņu portālu saturs un komentāri, izmantojot pašu izveidoto interneta satura pētniecības rīku Interneta agresivitātes indekss. Izmantojot šo rīku, nesen veiktajā minipētījumā kopdarbā ar profesori Andu Rožukalni secinājām, ka tieši

pandēmijas laikā paplašinājusies iedzīvotāju lingvistiskā jaunrade, darinot jaunus vārdus. Starp tiem ir gan biežāk dzirdēti, gan retāk vai pirmoreiz dzirdēti.

Ir birums jaundarinājumu, kas saistīti ar kovidu: kovidslimnieki, kovidgultas, kovidšausmas, kovidārprāts… Taču tie, cerams, nav uz palikšanu.

Ir arī tādi vārdi, kas liecina par tautas jaunradi, piemēram, infodēmija = informācija + pandēmija, jo ir jācīnās ne tikai ar pandēmiju, bet arī ar informatīvo pandēmiju, tā raksturojot nepatiesas informācijas plūsmu, kas par šo slimību un vakcinēšanos tiek izplatīta. Šis vārds gan tiek lietots arī pasaules mērogā. Latvieši ir atvasinājuši vārdu "plandēmija" – no vārdiem "plānprātība" un "pandēmija". Vārds pandēmija iekļauts arī fonētiskajās transformācijās, piemēram, pandēmija – šmandēmija; arī plāndēmija; arī kovidplāndēmija.

Sastopami arī saplūdeņi, kuru darināšanā izmantots tāds vārddarināšanas paņēmiens kā saplūdināšana; kad vārds "saplūdināts" ar citu vārdu, piemēram, sastopama panikadēmija (panika + pandēmija = panikadēmija); arī fufeldēmija (fufelis (tulk. sīkums) + pandēmija = fufeldēmija); pornodēmija (pornogrāfija + pandēmija = pornodēmija).

Ne jau visi piedāvātie leksiskie jaundarinājumi būs dzīvotspējīgi. Jāsaprot, ka daži jaundarinājumi ir veiksmīgi un asprātīgi, taču lielākā daļa – apšaubāmas kvalitātes savārstījumi, taču tos saista vienojošs elements – spēja pasmieties gan par sevi, gan citiem šajos grūtajos laikos.

Kovids ieviesis pamatīgas izmaiņas RSU studiju un administratīvajā darbā. Kādi tomēr ir ieguvumi no šī neparastā laika?

Pirmkārt, mēs iemācījāmies izmantot Zoom, Team un citas tiešsaistes platformas, ko diez vai bez kovida būtu apguvuši. Kā saka, absolūta nepieciešamība jaunajā situācijā. Otrkārt, esam iemācījušies pārskatīt un plānot savu laiku, t. i., izmantot to lietderīgi, piemēram, izvairoties no pārāk biežām un bieži vien nelietderīgām sanāksmēm. Cilvēki kļuvuši kārtīgāki, apzinīgāki, rūpējas par savu veselību: biežāk mazgā rokas, uz darbu vairs nenāk ar temperatūru, šķaudoši un pusslimi – aplipināt citus vairs netiek uzskatīts par darba varonību.

Tajā pašā laikā studenti šodien lekcijā atzina, ka mazāk runā, ir grūti saņemties iziet no mājas, jūtot, ka kļūstot introverti, zūdot izteikšanās prasmes, nepazīstot grupas biedrus – un tas nu nekādi nav ieguvums.

Nav noslēpums, ka daudziem šis ir grūts laiks, jo ne tikai docētājos, bet arī studentos jaušama nomāktība, ir vērojama izdegšana… Kas jūs iedvesmo darīt un doties uz priekšu?

Man tāpat kā daudziem ir ticība, ka sarunas vienatnē ar datoru nav mūžīgas, ka tas reiz beigsies un mēs atgriezīsimies auditorijās. Tās ir tikai pārejošas grūtības, kas jāpārvar.

Seši ātrie jautājumi

  • Grāmata, kas likusi aizdomāties.

No Svina garšas gūsta ilgi nevarēju atbrīvoties. Pašlaik lasu Māra Bērziņa grāmatu Nākotnes kalējs. Vilis Lācis.

  • No kā jūs esat atkarīga?

No kafijas un vaniļas zefīra. (Smejas.)

  • Ko jūs gribētu iemācīties?

Nepārdzīvot un neuztraukties par to, ko nevaru ietekmēt. 

  • Kas jums vislabāk padodas?

Dziedāt. Turklāt daru pretēji RSU reklāmai "Nedziedi dušā, nāc uz kori!". Tā kā nav laika iet uz kori, dziedu dušā, pie stūres un arī mežā.

  • Ko jums nepatīk darīt?

Ir lietas, kas vienkārši jāizdara… ir jāravē, jo patīk puķes; jātīra kaķu kastes, jo viņi vienkārši ir ģimenes locekļi un paši vēl to nav iemācījušies.

  • Par ko šajā dzīvē ir vērts satraukties?

Par cilvēku savstarpējām attiecībām.