Pārlekt uz galveno saturu
Studentiem
Darbiniekiem
Jubilejas

Kolēģi Juridiskajā fakultātē docenti Kitiju Biti raksturo kā aizrautīgu novatori. Viņas pieeju studiju procesam novērtējuši arī studenti, kurus Kitija pat tik sarežģītā studiju kursā kā Pētnieciskā darba izstrādes pamati dažreiz provocē, aicinot ļauties spēlei: “Mans uzdevums ir parādīt, ka zinātne nav ne garlaicīga, ne sausa, ka pētījumus veikt ir ļoti interesanti,” viņa nosaka.

kitija_bite_20190602.jpgDoc. Kitija Bite. 2019. gads. Foto no privātā arhīva

Kādus līdzekļus jūs liekat lietā, lai parādītu saviem studentiem, ka zinātne ir aizraujoša?

Parasti saviem 1. semestra studentiem uzdodu jautājumu: “Kā jums šķiet, kas ir rabarbers – auglis vai dārzenis?” Reti kurš no bioloģijas šo atceras, bet šeit pat nav runa par bioloģiju, jo tas ir stāsts par jurisprudenci. Izrādās, ka visā pasaulē rabarbers ir atzīts par dārzeni, savukārt ASV ar tiesas spriedumu tas ir atzīts par augli. Manuprāt, caur šādiem varbūt nedaudz nenopietniem piemēriem var parādīt, ka jurisprudence ir interesanta un ka pētījums ir dzīvs organisms.

Tas, ko es mēģinu, ir dabūt studentiem acīs dzirksteli un aizraut. Rādu, ka, izmantojot likumu, mēs veidojam mūsu sabiedrības dzīvi un ka jebkuram ir iespēja piedalīties šajā procesā kaut caur nevalstisko organizāciju pieredzi vai, teiksim, ejot uz Saeimas darba grupām.

Es piekrītu, ka jurisprudence ir strikti regulēts process. Ja cilvēks ir ārkārtīgi radošs un viņam pulksteņa laiks un termiņi neeksistē, tad šī profesija, iespējams, nav īstā. Tomēr likumdošanas process kaut kādā mērā ir radošs. Tu tomēr vari deputātus pārliecināt, izstāstot, kā notiek dzīve uz zemes. 

Katrs mēs esam ar savām unikālajām prasmēm, bet domāju, ka radošumu var arī uztrenēt. Mana pirmā izglītība ir sākumskolas pedagoģijā, kas dod bāzi un taktiku. Desmit gadu laikā, strādājot RSU Juridiskajā fakultātē, ir bijusi tikai viena grupa, kuru tā arī neizdevās ieinteresēt pētniecībā. Pedagoģiskā jušana, kā strādāt ar konkrēto auditoriju, nāk ar gadiem – vajadzīgs humors vai der arī sarkasms. Kādam vārda tiešā nozīmē vajag roku uz pleca paturēt, to jūt.

Kā parasti saku pirmajā lekcijā: “Es mīlu visus studentus, kamēr students nepierāda, ka viņu nevajag mīlēt.”

Ja jums kolēģi lūgtu kādu praktisku padomu, ar ko ieteiktu sākt?

Vienkāršu sarunu ar studentiem. Mūsu moduļa apmācības cikls gan uzliek laika rāmi, kurā jāiekļaujas, tomēr es mēdzu paredzēt vienu vai divas sarunas, kurās runājam par jebko, arī par zinātni un pētniecību. Cilvēks šajā laikā ļoti daudz pastāsta par sevi, un tas ir pamats, uz kura būvēt tālāko sadarbību vēlamajā virzienā. Arī prasmi nolasīt cilvēku vai grupu var ar laiku uztrenēt.

Vai es pareizi saprotu – jūs aicinātu kolēģus atļaut sev laiku pa laikam paspert soli ārpus formālā rāmja?

Jā, jo aiz katras maskas, ko mēs valkājam, ir tikai cilvēks. 

Kas ir grūtākais jūsu studentiem, kas, iespējams, jau kādu ceļa posmu nogājuši un saraduši ar noteiktām lomām?

Tiem, kuri jau strādā, tas ir izaicinājums sabalansēt savu darba dzīvi ar studijām un vēl privāto dzīvi. Neatceros, kur to esmu lasījusi, bet pastāv uzskats, ka cilvēks dzīvē labi var sabalansēt tikai divas lietas. Pārējam vienkārši neatliek laika, un tad ir jānosaka prioritātes. Ja studijas nav to vidū, tad es tur neko nevaru izdarīt. Ar šo ir jārēķinās. Tāpat pedagogam jāmācās neuzņemties atbildību studenta vietā.
 
Vēl reizēm redzams, ka prakse atšķiras no teorijas. Salīdzinājumam – mēs esam kārtojuši autovadītāja eksāmenu, bet ne visi braucam pēc noteikumiem. Praktiķiem ir savs stils, kā skatīties uz tiesību normām, kā interpretēt un piemērot dzīvē, un tad parādos es ar savu pētniecības rāmi, lieku meklēt pētījuma objektus un noteikt metodes. Ir jāsaprot, ka ir pamata aksiomas, ka studentu praktiskā zināšana un varēšana ir jāsabalansē ar zinātnes pamatprincipiem. Šādos gadījumos aicinu ļauties maniem komentāriem, jo zinu, ka būs rezultāts.

Ticu, ka ar labiem piemēriem, ar humoru visu var panākt, tikai tas prasa laiku un enerģiju. Jurisprudence un radošums nav pretpoli.

Kas ir tas, ko var lieti izmantot no jūsu pirmās izglītības sākumskolas pedagoģijā?

Metodika un didaktika. Nodarbība prasa striktu plānojumu. Pasniedzējam ir skaidri jāzina, kādu rezultātu no katra studenta vēlas sagaidīt. Nav nejauši uzdevumu, nav nejaušu testu, tas viss ir kopsakarība. Kaut vai šis elementārais pamatprincips, ka mēs sākam ar vienkāršākām lietām un ejam uz sarežģītākām. Mazi knifiņi ir viscaur.

Ja runājam par saskarsmes veidošanu, tad jāatklāj, ka tā ir mana personīgā interese, jo saskarsmes psiholoģija ir mans vaļasprieks. Prasmes veidojas procesā, bet galvenais ir saklausīt. Man ir spilgts piemērs. Reiz testā studentiem lūdzu atzīmēt jurisprudencē izmantotās metodes. Viens no atbilžu variantiem bija eksperiments, ko izmanto sociālajās zinātnēs, bet ne jurisprudencē. Kāds students to tomēr atzīmēja, kas manī radīja personīgu ziņkārību, kāpēc tik nepareiza atbilde. Lūdzu paskaidrot izvēli, un viņš bez domāšanas norādīja uz Saeimu: “Paskatieties uz Saeimas darbu, viņi visu laiku eksperimentē ar likumiem.” Lai gan radās aizdomas, ka cilvēks nebija kārtīgi iedziļinājies teorijā, tomēr šis ir piemērs tam, ka cilvēki domā dažādi. Ja mēs nebūtu šo pārrunājuši, tad, iespējams, studentam šī neizprotamā kļūda paliktu kā mazs dzelonītis. 

Vai varat padalīties ar kādām jaunām idejām sava studiju kursa uzlabošanā?

Vienmēr atstāju savā dzīvē vietu izaugsmei. Mūsu pašu Pedagoģiskās izaugsmes centrs piedāvā labus kursus, kāds kolēģis kaut ko pastāsta. Tas ir nebeidzams process. Lasu tā saucamās studentu atgriezeniskās saites – kursu vērtējumus. Tur ir labas lietas, ko paņemt.

Domājot par digitalizāciju, mans pēdējais atklājums no RSU piedāvājuma e-studijā, par ko esmu sajūsmā, ir H5P simulācijas, kas dod iespēju materiālu pasniegt interaktīvā veidā.

Tas arī studentiem ļoti patīk. Man patīk prezentācijās ielikt visādus skaņu efektus, bildītes, lai studentiem ir interesanti, lai rosinātu domāšanu. Kādreiz vajag pievērst to studentu uzmanību, kas iesnaudušies. 

Jūs iepriekš minējāt, ka studentiem nepieciešams sabalansēt savas daudzās dzīves lomas. Kā jūs pati tās salāgojat?

Man ir ārkārtīgi paveicies – darbs ir mans vaļasprieks, jo man tiešām patīk tas, ko es daru. Līdz ar to ir prieks darboties un viss notiek.