Zinātnieki ilgstošu sēdēšanu salīdzina ar smēķēšanu. Ko RSU pētījumi atklāj par biroju darbinieku veselību

Autore: asoc. prof. Jeļena Reste,
RSU Darba drošības un vides veselības institūta vadošā pētniece

Sēdēšanu mēdz dēvēt par mūsdienu smēķēšanu, jo sekas biroja darbinieku dzīvesveidam ar ilgstošu sēdēšanu ir līdzvērtīgas un nozīmīgas. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Darba drošības un vides veselības institūtā turpinās pētījumi par ilgstošu sēdēšanu, izzinot, kādi paņēmieni varētu darboties, lai palīdzētu biroja darbiniekiem pašiem spēt "piecelties no krēsla" un ieviest savā ikdienā pietiekamas aktivitātes. Apskatām pētījumu secinājumus un noderīgas idejas, ko ieviest, lai sevi motivētu būt aktīvākiem.

Foto: Shutterstock.com

Vingrošana un motivācija vingrot

Apzinoties, ka kustību apjoms ofisa darbinieku ikdienā ir kritiski zems, vēlējāmies meklēt risinājumus, kā šo situāciju uzlabot. Jaunajā pētījumā* tika izmēģinātas trīs veida aktivitātes jeb intervences. Proti, tika uzrunāti uzņēmumi, lai darbiniekiem, kuriem darbs pamatā ir pie datora, piedāvātu bezmaksas noteiktas iesaistes trīs nedēļu garumā (ar sekojošu novērtējumu gada laikā):

• pirmajā grupā tika piedāvāts vadīt fiziskās aktivitātes, un pēc šī posma sekoja motivācijas vēstules iesākto nepamest.
• Otrajā – tika nodrošinātas psihologa vadītas grupu nodarbības, ķermeņa apzinātības apgūšanu un pēc trīs nedēļu aktivitātēm sekoja motivācijas vēstules iesākto nepamest.
• Trešajā bija aroda intervences jeb praktiski ieteikumi aktivitātēm darba laikā, kā arī motivācijas vēstules pēc tam.
• Ceturtajā grupā bija kombinācija: fiziskās, psiholoģiskās un aroda intervences, kā arī motivācijas vēstules pēc tam.
• Bija arī kontrolgrupa, kurā neveica nevienu no šīm aktivitātēm.

Kopumā pētījumā iesaistījām vairāk uzņēmumu (dažādās Latvijas malās). Izvēlējāmies vairākas taktikas, jo uzreiz sapratām, ka tikai ar vingrošanu neiztikt, – nepieciešama arī motivēšana.

Aktivitātes vadīja aroda veselības speciālisti, RSU Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas sporta pedagogi (fizisko aktivitāšu vadīšanai) un RSU psihologi (motivēšanai, psiholoģiskai izglītošanai).

Fizisko aktivitāšu grupā pie darbiniekiem trīs reizes nedēļā nāca sporta pedagogs un viņi kopīgi vingroja trīs nedēļu garumā. Pēc tam sekoja motivācijas periods – speciālists vairs nenāca, bet darbiniekiem tika sūtītas motivācijas vēstules iesākto turpināt. Proti, psihologi sazinājās, lai uzzinātu, kā sokas ar sevis motivēšanu – vai izdodas darīt to, ko cilvēks bija apņēmies izdarīt?

Cilvēkiem vajag atgādinājumu darboties.

Otrajā, psiholoģiskās intervences grupā, cilvēki kopīgi nevingroja. Pie viņiem trīs reizes nedēļā trīs nedēļu garumā nāca psihologs un runāja par ķermeņa apzinātību, lai dziļāk izprastu ķermeņa atslābināšanās un aktivizēšanas būtību, sevi iekšēji motivētu kaut ko mainīt. Kad esam iegrimuši darbā un/vai savās problēmās, mēs neieklausāmies savā ķermenī, tā vajadzībās.

Mēs arī veicām aptauju, kurā, piemēram, noskaidrojām, kas cilvēkus motivē piecelties no krēsla.

Un patiesībā tā īsti to motivē tikai vajadzība doties uz labierīcībām, bet citi ķermeņa signāli, teiksim, vēlme padzerties vai vajadzība ik pa laikam izkustēties, vai pat sāpes kādā ķermeņa vietā, netiek ņemtas vērā. Kā apsēdies krēslā, tā sēdi teju visu dienu. Cilvēki neieklausās sevī.

Veselības problēmas uzkrājas, un mēs vēlētos tās novērst, tāpēc jācenšas uzrunāt cilvēkus, motivēt ieklausīties sava ķermeņa brīdinājuma signālos, sākt rīkoties un novērst traucējumus, pirms tie ir radušies. Psiholoģiskās intervences grupā runāja par ķermeņa apzinātību, ieklausīšanos sevī, lai saprastu sava ķermeņa vajadzības, apzinātos, ka tiešām vajag kustēties. Protams, var būt arī praktiskas darbības, kas palīdz ieceres īstenot.

Tādēļ trešajā – aroda intervences grupā – bija ieteikumi, kurus īstenot. Lūk, daži no tiem:

• Sapulces var pavadīt stāvus.
• Pēc pusdienām ar kolēģiem var iziet kādu aplīti ārā.
• Ieviest kopīgas fiziskās aktivitātes, kuras atbalsta darba devējs.
• Plānot Zoom un klātienes sapulces tā, lai starp tām būtu 15 minūšu pauze un cilvēks varētu izkustēties – lai sapulces nav bez pārtraukumiem.
• Telefonā vai datora ekrānā ik pēc noteikta laika likt atgādinājumu izkustēties (daļai tas nepalīdz vai kaitina).
• Darba devēji var radīt labvēlīgus apstākļus, piemēram, riteņbraukšanai – nodrošinot velosipēda novietni un dušu, iespēju pārģērbties.
• Ieviest mikropauzes. Ir pierādīts, ka mikropauzes arī veicina produktivitāti darba vietā!
• Stāvgaldi darbā dod iespēju strādāt, ne tikai sēžot.
• Jābūt pietiekami daudz brīvai vietai ap savu darba galdu – ja vieta būs šaura, cilvēks mazāk kustēsies.

Atšķirīgas vēlmes un iespējas

Anketēšanā secinājām arī to, ka cilvēkiem ir atšķirīgas vēlmes un iespējas kustēties, tādēļ darba vietā, plānojot sporta iespējas, tas jāņem vērā. Piemēram, anketās atklājās, ka sievietes labprātāk kopīgi vingrotu grupā ar fizioterapeitu vai sporta pedagogu uzaicinātu uz darba vietu, savukārt vīrieši vairāk novērtētu sporta stūrīti.

Tāpat anketās atklājās, ka cilvēkus vairs nemotivē atgādinājumi viedpulksteņos vai citās ierīcēs – skaņu un atgādinājumu ir tik daudz, ka tie jau ir apnikuši.

Darba devējs var rosināt izmantot kopīgu aplikāciju, piemēram, ar darbinieku soļu skaitīšanu, lai var sacensties, kurš nogājis vairāk soļu. Bonuss var būt kāds ieguvums, piemēram, papildu brīvais laiks vai vērtīgas biļetes. Starp citu, izpētīts, ka daļu cilvēku vairāk motivē nevis paša uzvara, bet labums citiem. Tādēļ, piemēram, uzvarētāja soļu rezultāts var ietekmēt darba devēja ziedojuma apmēru kādam labam mērķim.

No anketēšanas arī redzam, ka papildu šķērslis būt aktīviem ir ļoti garas darba stundas – ja tās ir vairāk nekā astoņas. Cilvēkiem motivācija kustēties ir mazāka, viņi ir pārguruši un stresā, nespēj pievērsties savām vajadzībām – viņiem noderētu ķermeņa apzinātības trenēšana. Lai sajustu savas vajadzības un to, ka dzīvē eksistē vēl kaut kas cits bez darba.

Anketējam un skaitām soļus, liekam sensorus

Lai saprastu, kura pieeja mazkustīguma mazināšanai ir efektīvākā, mērījumiem izmantojām anketēšanu un kustību sensorus, kurus pielīmējām pie ķermeņa un nedēļu mērījām viņu aktivitātes.

Bija arī individuālās intervijas ar psihologu dažiem darbiniekiem, lai saņemtu atgriezenisko saiti par mūsu veiktajām intervencēm (kas bija labi, kas traucēja, ko varētu uzlabot). Vēl esam datu apkopošanas darbā, taču jau šobrīd varam secināt, ka cilvēki ļoti pārvērtē to, cik kustīgi ir – anketās un realitātē fiksētie dati ļoti atšķiras. Piemēram, anketā cilvēks novērtējis sevi kā mēreni fiziski aktīvi, bet sensori parāda mazāku aktivitāti.

Datus turpinām ievākt, taču jau preliminārajos datos un arī citos pētījumos redzam, ka visefektīvākās ir kombinētās pieejas.

Lasīt visu rakstu portāla LSM.lv rubrikā RSU Zinātnes ekspresis