RSU Absolventu asociācijas priekšsēdētāja Egita Pole par redzējumu, sadarbību un nākotni

Egita Pole nesen kļuva par RSU Absolventu asociācijas jauno priekšsēdētāju. Viņai ir bagātīga pieredze, skaidrs redzējums un patiesa degsme stiprināt saikni starp universitāti un tās absolventiem. Šī intervija ir iespēja ne tikai iepazīt Egitu tuvāk, bet arī saprast, kāpēc viņa piekrita uzņemties šo amatu, ko viņa vēlas paveikt un kā katrs no mums, RSU absolventiem, var iesaistīties.

Ko tu personīgi saisti ar vārdu "kopiena" un kā to redzi RSU Absolventu asociācijas kontekstā?

Būtībā kopiena ir Absolventu asociācijas domubiedru grupa, kuru jau saista pats Rīgas Stradiņa universitātes vārds. Katram ir savs iemesls, kāpēc izvēlējās RSU par savu studiju vietu. Veselības aprūpes profesionāļiem nav daudz vietu Latvijā, kur iegūt izglītību, bet, ja tie ir arī juristi, komunikācijas speciālisti, politologi, tad tas norāda uz to, ka viņiem ir bijusi interese apgūt zināšanas tieši RSU, un tā ir kvalitātes zīme. Kvalitātes zīme ir arī tā, kas mūs vieno.

Kas, tavuprāt, pašreiz ir lielākā vērtība, kuru asociācija var sniegt RSU absolventiem?

Tās lielākā vērtība ir stiprināt piederības sajūtu savai Alma Mater cauri gadiem, cauri gadu desmitiem. Kad absolvējam, sirds dziļumos mums šķiet, ka ar izlaidumu nekas nebeidzas – mēs domājam, ka turpināsim tikties, paliksim draugi un domubiedri uz mūžu, taču realitātē, protams, dzīve mūs ierauj notikumu virpulī, un ne vienmēr sanāk laika tikšanās reizei. Mums dažreiz sanāk satikties ar grupas biedriem, ir pat reizes, kad ar kursa biedriem, tomēr Absolventu asociācija ir tā, kas var rūpēties par to, ka domubiedri un draugi viens otru neaizmirst. Var nodrošināt mūžizglītību, izaugsmi visas dzīves garumā, un katrai vecuma grupas kopienai var izveidot savus pasākumus, veidus, kā satikties, un, protams, no tā arī ko iegūt.

Absolventu asociācijas valde kopā ar izpilddirektori Paulu Jumīti. No kreisās: Haralds Plaudis, Ieva Šlēziņa, Liene Ņikitina-Zaķe, Egita Pole, Ilze Konrāde, Paula Jumīte, Ruta Siliņa

Kāda ir tava vīzija par to, kā Absolventu asociācija attīstīsies tuvāko piecu gadu laikā?

Galvenie virzieni ir trīs. Pirmkārt, mums, protams, būtu jādomā par jaunu biedru piesaisti un kā viņus ieinteresēt. Otrkārt, kad absolventi ir piesaistīti, mums jāpieņem lēmums, kā viņus iesaistīt, kā ļaut mijiedarboties. Absolventu asociācijas valde redz trīs virzienus atbilstīgi vecuma grupām. Tie var būt dažādi iesaistošie pasākumi, atbalstošie pasākumi absolventu kopām, arī izaugsmi veicinošie (piemēram, agrāk realizētā Inteliģences akadēmija), lai paplašinātu redzes loku, lai dotu jaunas zināšanas un, pats galvenais, manuprāt, lai dažāda veida pasākumos dažādu vecuma grupu absolventiem dotu iespēju tikties, tīkloties, dibināt jaunus kontaktus un draudzību. Mēs visi esam kā viena kopiena, kā cilts – Rīgas Stradiņa universitāte, tāpēc mūsu darbs ir turēt kopā un apvienot absolventus visos paaudžu līmeņos. Un, treškārt, kopīgi pavadot laiku, tīklojoties, mēs ne tikai gūstam labumu sev, bet svarīgi ir tas, ka šajos pasākumos un procesos mēs darām visu, lai vairotu RSU atpazīstamību ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Absolventi ir tie, kas spēj celt RSU vārdu, stiprināt RSU ar savām iegūtajām zināšanām. Pēc absolvēšanas mūsu uzdevums ir ne tikai ņemt, bet arī sniegt atpakaļ. 

Vai ir kāds īpašs stāsts vai mirklis tavā studiju laikā RSU, ko atceries ar smaidu?

Man tāpat kā jebkuram medicīnas studentam pirmie studiju kursi bija iespaidiem bagātākie. Tas brīdis, kad sākām anatomijas studijas. Tad, kad es studēju, mēs mācījāmies tikai uz cilvēka izcelsmes pētāmajiem objektiem. Labi atceros kolorīto docētāju Kaminski, protams, arī daudzus citus, kuri ar savu mācīšanas pieeju un varbūt arī ne vienmēr pavisam nopietno mācīšanas stilu palīdzēja iemācīties vielu. Tāds emocionāls brīdis bija laiks, kad mēs mācījāmies anatomijas eksāmenam. Bija barikāžu laiks. Tajā laikā mācības tika pārtrauktas, un daļa no mūsu kursa puišiem devās uz Doma baznīcu, bija gatavi aizsargāt atgūto valsts neatkarību un veidot barikādes. Ļoti emocionāls brīdis! Tas bija janvāris. Mēs bijām otrajā studiju gadā, un bija jāliek anatomijas eksāmens. Apziņa, ka anatomikums (Anatomijas un antropoloģijas institūts) nemaz nav tālu no Doma baznīcas, nepalīdzēja eksāmena rakstīšanā. Tas laikam paliks uz visu mūžu atmiņā – neziņa, kas būs tālāk. Cita pieredze, kas palikusi atmiņā, ir studijas Linezera klīnikā, kur varējām jau iejusties ārsta lomā. Mēs bijām četras pirmās grupas, pēc tam vēl vairākas, kas pieredzēja to pašu. Tas bija interesants pasākums, kas mūsu grupu saliedēja. Jāsaka, ka viss studiju laiks pagāja intensīvi, bet skaisti.

Tev ir iespaidīgs RSU ceļš – no Ārstniecības fakultātes absolvēšanas līdz sabiedrības veselībai. Kā šie posmi ir veidojuši tevi kā cilvēku un vadītāju?

Tas ir secīgs mācību un attīstības ceļš, un, jā, varbūt dzīve mani nav aiznesusi tādā klasiskā ārsta jomā praktizējošā virzienā. Esmu uz to gājusi līdz šim brīdim ļoti lēnām un pakāpeniski. Tajā pašā laikā tas ir tas ārsta ceļš – visu mūžu mācīties, un tie var būt dažādi virzieni. Kā mēs zinām, ir daudzi ārsti, kas papildus apguvuši arī jurisprudenci, ekonomiku un biznesa vadību, un tas ir tas veids, kā mēs varam pilnveidoties. Es pilnveidojos, strādājot administratīvā darbā. Kad strādāju Veselības ministrijā, man šķita loģisks solis mācīties Sabiedrības veselības fakultātē, iedziļināties ar sabiedrības veselību un epidemioloģiju saistītos jautājumos. Tas bija veids, kā es paplašināju savu redzes loku, tāpēc nolēmu par labu maģistra studijām sabiedrības veselībā. Vēlāk, kad kļuvu par Asinsdonoru centra direktori, kas būtībā ir administratīvs amats, šķita, ka man jāsaprot transfuzioloģija jeb zinātne par asins pārliešanu vairāk kā ārstam. Tas, savukārt, mani aizveda tuvāk medicīnai, un es pabeidzu rezidentūru transfuzioloģijas papildspecialitātē. Šobrīd esmu praktizētspējīgs transfuziologs, vienlaikus arī iestādes vadītājs. Šīs abas profesijas un amati man sniedz iespēju redzēt gan administratīvo pusi, gan praktizēt medicīnu. Tas šajos nestabilajos laikos dod ļoti lielu drošības sajūtu.

Kas, tavuprāt, palīdz veidot spēcīgu saikni dažādu paaudžu absolventu vidū?

Manuprāt, tas ir augstskolas vārds, tradīcija, kopiena. Mūs saista absolvēšanas vieta – agrāk Medicīnas institūts, Medicīnas akadēmija, tagad Rīgas Stradiņa universitāte. Jāsaka, ka tagad es redzu un jūtu, ka kolēģi no sociālajām zinātnēm – gan politologi un žurnālisti, gan sabiedrisko attiecību speciālisti un juristi – jūtas kā daļa no cilts, kopienas. Gribu teikt, ka tas ir vienojošais faktors, jo paliekam tuvāki, līdz ko uzzinām, ka esam absolvējuši vienu augstskolu. It īpaši, ja tu atklāj – “Rīgas Stradiņa universitāte? Jā” –, tad mēs runājam pavisam citādāk – tā ir tāda netverama sajūta. Varu teikt, ka mēs, RSU absolventi, viens otru jūtam pat tad, ja nepasakām, ka esam absolvējuši vienu augstskolu. Tā ir saikne, kuru nekādi nevar pārraut.

Egita Pole kopā ar gleznotāju, mākslas pedagogu Alekseju Naumovu un izpilddirektori Paulu Jumīti RSU Absolventu asociācijas XIII Inteliģences kluba tikšanās vakarā

Kā var iesaistīties tie, kuri grib dot savu ieguldījumu, bet nezina, ar ko sākt?

Mēs uzrunājam jau pēdējo kursu studējošos, mēs būsim pamanāmi izlaidumos, lai parādītu – viens solis ir noslēgts, bet neaizmirsti savu Alma Mater, izpētīt, ko mēs varam tev sniegt pēc absolvēšanas un varbūt ko tu kā absolvents vari sniegt mums. Pilnīgi saprotams, ka atpakaļ došana nav sagaidāma pirmajos gados pēc beigšanas, kad jaunie cilvēki ir aizņemti savas karjeras attīstīšanā, personīgās dzīves veidošanā, taču pēc gadiem 30 vēlme atkal atgriezties pie savām saknēm izpaužas vairāk. Tas, ko mēs varam sniegt, – formulēšana ir asociācijas valdes uzdevums, un mēs strādājam, lai formulētu Absolventu asociācijas stratēģiju un skaidru vīziju, ko vēlamies paveikt kā valde piecu gadu laikā, ko gribam sasniegt, kāds ir mūsu vēstījums. Vasaras laikā aktīvi darbosimies un stratēģiju finišēsim, lai septembrī būtu iespējams to parādīt plašākai pasaulei. Mums jāatrod absolventu piesaistošie faktori, lai cilvēki gribētu atgriezties, lai gribētu ne tikai piedalīties pasākumos, bet arī tos veidot. 

Tu vadi arī Valsts asinsdonoru centru. Kā tu sabalansē šo atbildīgo darbu ar savu jauno lomu RSU kopienā?

Grūti (smejas). Daudz ir runāts par laika plānošanu, bet tā ir atslēga. Tas prasa lielāku disciplīnu, laika grafika plānošanu. Dažkārt arī lielais darba apjoms rada stresa situācijas, bet kopumā es uzskatu, ka jebkas, ko cilvēks grib izdarīt, ir izdarāms. Vienmēr jautājums ir par prioritātēm. Ja kāda lieta nevedas un šķiet, ka nevari, vērts apdomāt, vai patiesi to gribi.

Kāda loma tavā dzīvē ir ģimenei un draugiem? Vai arī viņi ir daļa no tavas RSU pieredzes stāsta?

Jā, ģimenei visnotaļ ir vislielākā loma. Jāsaka, ka es esmu diezgan tradicionāla šajā izpratnē, jo mana ģimene ir veidojusies RSU, manā grupā. Ar savu dzīvesbiedru mācījāmies vienā grupā. Mūsu grupā pavisam apprecējās trīs pāri, un visi vēl arvien esam ļoti tuvi draugi, kas nemaz nav tik bieža parādība. Tā nu varu teikt, ka tie ir vieni no maniem svarīgākajiem dzīves līdzgaitniekiem un draugiem, kurus pazīstu no 19 gadu vecuma, līdz ar to esam pieredzējuši viens otra dzīves svarīgākos mirkļus – no studiju sākšanas līdz bērnu kāzām. Tas ir iemesls, kāpēc man tik svarīgas ir studijas. Iesaku vienmēr atcerēties par attiecību kopšanu: ja ilgāk nav sanācis tikties, piezvani un uzaicini uz kafiju. Parasti es esmu tā, kas uzņemas šo darbiņu atgādināt par sevi un izbrīvēt laiku tikšanās reizei. Varu teikt, ka man asinīs ir noorganizēt kādu tikšanos, pasākumu, balli – tās ir lietas, kuras pieder pie dzīves. Dzīve ir jāsvin, jo tā tomēr ir ļoti īsa (smejas). Studiju laikos to nesaprotam, bet, paliekot vecākiem, apzināmies, ka draugiem ir jāpiezvana, uz balli ir jāaiziet un pasākums ir jānoorganizē.

Ko tu būtu gribējusi zināt kā pirmo gadu studente, ko zini tikai tagad, ar pieredzi?

Lai cik interesanti tas neizklausītos, laikam neko. Ja man arī prasītu, vai vēlos atgriezties atpakaļ laikā, droši vien es teiktu, ka nevēlos, jo katram laikam ir savs skaistums. Laikam pat gribas teikt, ka 20 gados nevajag zināt to, ko es zinu tagad. Par kļūdām runājot, gribētos cerēt, ka to nemaz nav tik daudz, bet tās, kuras ir pieļautas, piedien tā brīža zināšanām, izpratnei un laikam. Katram laika posmam, zināšanām un pieredzei ir savs skaistums, un atgriezties negribas. Nevajag arī pārlieku kavēties atmiņās par to, kā bija, jo tiešām bija skaisti un bija labi.

Vai RSU Absolventu asociācijā redzi potenciālu starptautiskai sadarbībai?

Neapšaubāmi! Ņemot vērā, ka RSU ir ļoti nozīmīgs ārvalstu studējošo fokuss, ir būtiski stiprināt ārvalstu absolventu saikni ar savu Alma Mater, arī dzīvojot un strādājot savās mītnes zemēs citur pasaulē. To izdarīt, protams, nav tik vienkārši kā apzināt šeit, Latvijā, dzīvojošos, strādājošos absolventus vai latviešu izcelsmes absolventus pasaulē. Jāsaka, ka vēl pie šā jautājuma valde atgriezīsies, lai saprastu, kurš ir labākais veids, kā sasniegt mūsu ārvalstu absolventus, jo tas ir viens no mūsu fokusiem.

RSU Absolventu asociācijas XIII Inteliģences kluba dalībnieki

Kādu novēlējumu tu gribētu nodot visiem RSU absolventiem – gan tiem, kuri jau aktīvi līdzdarbojas, gan tiem, kuri vēl tikai meklē ceļu atpakaļ uz savu Alma Mater?

Esiet aktīvi un atvērti visam jaunajam! Ķeriet visu interesanto, atrodiet laiku dzīvot un svinēt! Absolventu asociācija ir vieta, kas piedāvā dzīves svinēšanas pasākumus, tāpēc seko līdzi, lec ar mums un izbaudi!