Pie nēģiem Carnikavā. Sociālantropoloģiska ekspedīcija

Autore: Anete Valaine,
studiju programmas Sociālā antropoloģija studente

Jau trešo vasaru RSU studiju programmas Sociālā antropoloģija studentiem ir iespēja pilnveidot savas prasmes etnogrāfiskā ekspedīcijā Dzīve pie jūras simtgades griezumā, ko vada Centrāleiropas Universitātes asociētā profesore Guntra Aistara. Kopā ar pieredzējušiem antropologiem, etnogrāfiem un vēsturniekiem varam doties uzklausīt zvejnieku un citu iedzīvotāju dzīvesstāstus, vērot ikdienas zvejniecības prakses, mācīties par kulināro mantojumu un pētīt vides izmaiņas, kas laika gaitā skārušas piekrastes teritoriju. 

Projekts radies, iedvesmojoties no Viļa Veldres (īstajā vārdā Fricis Gulbis) 1938. gadā izdotās grāmatas Dzīve pie jūras, kur autors poētiski raksta par zvejnieku dzīvi visā piekrastes garumā no Nidas ciema pie Lietuvas robežas līdz pat Ainažiem pie Igaunijas. Šā gada jūnijā notika pirmspēdējais ekspedīcijas posms Carnikavā un Saulkrastos.

Mana darbība šajā ekspedīcijā norisinājās Carnikavā, kur pati viesojos pirmo reizi, bet līdz ar to varēju atklāt šo ciemu iedzīvotāju redzējumā, uzklausīt to laimes un nelaimes, sasniegumus un izaicinājumus. 

Nēģu nozīme un kulinārais mantojums 

Lai gan šī piekrastes daļa nav vienīgā Latvijā, kur sastopama nēģu zveja, Carnikava nereti tiek saukta par nēģu galvaspilsētu, dzirdēts – pat nēģu karalisti. Var nešaubīgi teikt, ka nēģu klātbūtne ir acīmredzama. Par tiem runā teju katrs satiktais cilvēks, pa laikam redzam zīmes, plakātus un norādes uz vietām, kur atrodami labākie un gardākie nēģi. Tāpat Carnikavā gadu no gada norisinās carnikaviešu lepnums – Nēģu svētki. 

Arī V. Veldres stāstījumā, protams, nēģu zveja un gatavošana neizpaliek. Viņš gan uzver, ka paši carnikavieši vāciskā vārda “nēģi” vietā tos sauca par zutiņiem, un zutiņu zvejnieki šajā laikā bijuši stingri atšķirīgi no jūras zvejniekiem gan darbā, gan ienākumos. Tagad zutiņu vārds carnikaviešu valodā vairs neizskan, un arī nošķīrums starp zvejniekiem nav redzams. Visi prot pastāstīt par iešanu jūrā un dalās ar pamatzināšanām par nēģu zveju.

Zvejniecības izzušana un roņu izplatība

Pēc vietējo teiktā Carnikavā patlaban palikuši seši zvejnieki salīdzinājumā ar trīsdesmit, kas šeit bija sastopami 20. gadsimta vidū. Dažs pieredzējis zvejnieks šo laiku atceras un stāsta par tiem, kā ziedu laikiem, kad zivju bijis daudz vairāk un zvejnieki darbojušies apjomīgās brigādēs. Līdzīgi kā dzirdēts arī citur mūsdienās nozīmīgs šķērslis zvejniecības attīstībai šeit ir nekontrolētā roņu izplatība. Šis jūras dzīvnieks, lai arī cik eksotisks un brīnumains liktos garāmgājējam, ir zvejnieku bieds jau desmitgades. 

Ar zivīm pilni zvejas rīki ronim ir viegls loms, tomēr viņi ne tikai izēd noķertās zivis, bet, to darot, arī saplēš zvejas rīkus, kuru atjaunošana ir dārgs, sarežģīts un smags process. Šajos postījumos nepalīdz arī pretrunīgi veidotie pabalsti un citi atbalsta pasākumi, kas kļūst neizmantojami gadījumos, kad ronis nopostījis visu lomu.

Joprojām vienīgā metode, kas varētu stabilizēt situāciju, ir letāla roņu atbaidīšana ar medību ieročiem, kuru izmantošanai nepieciešamas Dabas aizsardzības pārvaldes izsniegtas atļaujas. Mērķis nav iznīcināt roņu populāciju, bet iebiedēt tos un panākt, ka dzīvnieki vairs netuvojas zvejas rīkiem. Cīņā ar šo un citām problēmām tomēr nepieciešams gan valsts, gan pašvaldības atbalsts, taču pēc sarunās izceltā ne vienmēr veiksmīgi veidojas dialogs starp institūcijām un iedzīvotājiem.  

Novadu reforma un savstarpējā sadzīve

Ja brīžiem gribas V. Veldrem pārmest pārlieku poētisko valodu un romantisko skatījumu uz zvejnieku dzīvi, tad, Carnikavā iebraucot, patiesi tēlaini gribas teikt, ka sajūta ir kā iebraucot laimes burbulī. Visapkārt kūsā dzīvība, rosās vietējie iedzīvotāji, un šķiet, ka par spīti grūtībām viņi atradīs veidu, kā turpināt attīstīt un rūpēties par savu dzīvesvietu. Kā intervijas laikā teica kāds informants, “Carnikava ir brīnumzeme, kuras vērtība ir tās cilvēki”.