RSU "Gada absolvente 2024" Elizabete Ārgale: Nepietiek izārstēt, svarīgi, kā pacients jūtas

Elizabete (centrā) ar kolēģiem no Latvijas, Itālijas, Polijas, Lietuvas 2025. gada RSU Zinātnes nedēļā, kurā tika prezentēti dzemdību pētījuma rezultāti

2021. gada jūnijā sākām anketēšanu, un pēc gada plašsaziņas līdzekļi aktualizēja dzemdību pieredzes stāstus, īpaši vardarbības tēmu.

Mediji radīja lielu ažiotāžu, un daudzas topošās mammas bija ļoti satrauktas. Par laimi, man tajā brīdī jau bija pētījuma dati, vēl nepublicēti, ar kuriem dalīties.

Un tie atspoguļoja, ka vairākums sieviešu tomēr ir apmierinātas ar savu dzemdību pieredzi un necieš no vardarbības aprūpē. Vienlaikus – neviena no vardarbības epizodēm, ko daļa sieviešu tomēr dzemdībās piedzīvo, nav attaisnojama. Man šķiet, ka mums izdevās mazliet nomierināt sabiedrību, kā arī informēt, piemēram, par vardarbības atpazīšanu un citiem aspektiem. Pats būtiskākais, ka kopš tā laika ir ievērojams uzlabojums, – pētījumu veicām atkārtoti, un primārie dati rāda, ka vardarbība ir mazinājusies (pašlaik turpinām veikt galējos procentuālos aprēķinus).

Tēmas aktualizēšana veicināja arī konkrētus praktiskos soļus. Piemēram, aktīvāk sāka notikt izglītošana dzemdību aprūpes sniedzējiem par emocionālā atbalsta sniegšanu, vecmātes, ļoti iespējams, tiks vairāk iesaistītas ilgākā pēcdzemdību aprūpē tieši emocionālā aspektā…

Jā, taisnība! Es gan nešaubos, ka daudzi uzlabojumi būtu notikuši arī, pateicoties globālajām, tostarp Eiropas, tendencēm, tomēr pētījums un tēmas aktualizēšana sabiedrībā bija papildu stimuls pārmaiņām.

Mans lielākais sasniegums noteikti ir tas, ka tagad – četrus gadus pēc pētījuma ieviešanas Latvijā – manis veidoto anketu ir adaptējis Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC), un es varu būt mierīga, ka dzemdību un pēcdzemdību aprūpes pieredze tiks monitorēta arī turpmāk.

Katra medicīnas iestāde individuāli varēs vērtēt rezultātus, tāpat valstiski šie dati tiks analizēti ik gadu un tiks rekomendēti konkrēti uzlabojumi jomās, kur tas nepieciešams. Esmu ļoti gandarīta par paveikto. Man pašai gan vēl priekšā ir darbs ar publikāciju veidošanu, jo šo pētījumu esmu izvēlējusies par tēmu savam doktora darbam. Mani noteikti saista tāda pētniecība, kas palīdz saprast, kādas politiskas vai nacionālas veselības aprūpes pārmaiņas vajadzētu veikt.

SPKC katram stacionāram izsūtīs informāciju ar pētījuma datiem, kur ir rezultāti no pētījuma arī par konkrēto veselības iestādi. Sākumā jutām pretestību no dažām slimnīcām – iespējams, kāds domāja, ka tagad mēs šo informāciju publicēsim un “ar pirkstu norādīsim”, kur ir sliktāka situācija. Bet tāds nebija mūsu mērķis. Tā ir lieliska iespēja saprast jomas, kur veikt uzlabojumus, un ieraudzīt arī to, kas tiek paveikts labi.

Pakāpsimies nedaudz atpakaļ jūsu dzīvesstāstā. Kā jūs nonācāt līdz izvēlei par labu medicīnai?

Tādēļ izvēlējos medicīnas studijas. Man padevās dabaszinātņu priekšmeti, un ārsta profesija saistījās ar zināmu stabilitāti. Varbūt tobrīd vēl līdz galam neapzinājos tik ļoti savu empātiju un vēlmi palīdzēt citiem. Nepagāja ne pāris gadu, kad medicīnā ienāca arī starptautiskais aspekts – jau studiju laikā biju aktīva, veicu zinātnisko darbu, prezentēju rezultātus, un ļoti lielu iespaidu uz manu tālāko karjeru atstāja komunikācija ar ārvalstu profesoriem.

Būdama studente, biju ļoti aktīva, veicu brīvprātīgo darbu slimnīcās, arī onkoloģiskās un paliatīvās nodaļās, un man vienmēr ir bijis svarīgi, ka mans darbs palīdz cilvēkiem. Zinātnē sāku darboties jau medicīnas studiju gados, un īpaši man patika tie pētniecības darbi, kur es jutu, ka rezultātam ir tālāka nozīme.

Jau pirmajā rezidentūras gadā universitātē sarīkoju pirmo Austrumeiropas rezidentu konferenci ginekoloģijā un dzemdniecībā. Drīz pēc tam iestājos Rīgas Biznesa augstskolā, kur ieguvu grādu biznesa un organizāciju vadībā (MBA). Organizējot konferenci, biju saskārusies ar daudziem finanšu jautājumiem, līgumiem, organizatoriskām lietām, ko mācījos darot, tādēļ gribēju apgūt vadības prasmes profesionālā līmenī.

Katrā ziņā dažādu ideju īstenošana un iesaistīšanās projektos, kurus pati esmu izdomājusi, noteikti nebūtu iespējama bez profesores Daces Rezebergas un atsaucīga tā brīža katedras darbinieka un man nozīmīga mentora Ronalda Mačuka, kurš man ierādīja pirmos soļus pētniecībā.

Kā jūs, būdama ļoti daudzpusīga, nonācāt līdz specializācijas izvēlei – ginekoloģijai un dzemdniecībai?

Patiešām – mani saistīja dažādas specializācijas. Es laikam jau otrajā kursā sapratu, ka negribu tikai sēdēt pie grāmatām un taisīt konspektus – pirmie divi medicīnas studiju gadi ir teorijas apgūšana. Tā kā es esmu valmieriete, pieteicos reizi nedēļā veikt brīvprātīgo darbu Vidzemes slimnīcā pie ķirurga – dabūju gan “pataustīt vēderiņus”, gan asistēt operācijās. Tas atkal deva degsmi ar pilnu atdevi pievērsties medicīnai, ko bija nomācis studiju teorētiskums.

Ceturtajā kursā studijas jau bija tik intensīvas, ka nevarēju izbraukāt uz Valmieru, un man ieteica ginekologu Ronaldu Mačuku Latvijas Onkoloģijas centrā, kur es varētu veikt brīvprātīgo darbu ķirurģijā.

Šis darbs man ļāva iepazīt sievietes un uzzināt viņu dzīvesstāstus, jo, protams, es ne tikai piedalījos operācijās, bet daudz laika pavadīju sarunās ar pacientēm, kurām bija vēzis.

Personālam bieži nav laika visu skaidrot pacientēm, man savukārt kā brīvprātīgajai bija laiks viņām gan skaidrot slimības un ārstēšanās gaitu, gan parunāt filozofiskas tēmas par dzīvību un nāvi. Un tieši šajā periodā sapratu, ka mana izvēle būs ginekoloģija un darbs ar sievietēm. Reizēm bija situācijas, kad iegāju palātā, kur ir piecas sešas sievietes un telpā valda depresīva noskaņa. Tas ir saprotami, jo viņām taču bija smagas diagnozes. Tomēr es sarunā ar katru no viņām devu sajūtu, ka ir cerība, un sievietes saprata, ka viņām taču ir dota iespēja un dzīve un ar bēdīgajām domām viņas patiesībā apzog pašas sevi un savus tuvākos, izvairoties no komunikācijas. Turklāt vēzi mūsdienās ļoti bieži ir iespējams izārstēt.

Tobrīd sapratu, cik ļoti lielu ietekmi cilvēka dzīvē spēj dot ārsts, kurš spēj runāt un diskutēt. Skaidrs, ka ikdienā, kad pacienti mainās ik pa 20 minūtēm, šādus brīnumdarbus mēs ne vienmēr varam veikt. Dziļas, emocionālas pārrunas patiešām var dot tik daudz. Tādēļ es domāju, ka noteikti medicīnā ir vieta psihologiem vai asistentiem, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, kas piedāvā sarunas, sniedz atbalsta plecu.

Elizabete (4. no kreisās) kopā ar International Federation of Gynecology and Obstetrics, kas ir starptautiska ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija, darba grupu, ar kuru gatavojām rekomendācijas, kā pareizi iegūt informētu piekrišanu

Priecājos, ka praktiskajā darbā dzemdību nodaļā Ogres rajona slimnīcā ir iespēja ilgākām konsultācijām. Te sievietes nenāk tikai dzemdēt, ir pacientes, kas cieš no bērniņa zaudējuma spontānajā abortā vai pieņem lēmumu grūtniecību pārtraukt, ārstējas no iekaisumiem, kas draud ar grūtībām radīt bērnus, vai tikušas fiziski vai seksuāli ietekmētas. Palikšana stāvoklī, aborts, dzemdības, nevēlēšanās iznēsāt bērnus – jebkura lēmuma pieņemšanā sievietes bieži vēlas atbalstu. Ir svarīgi to saņemt, kad tik ļoti vēlas saglabāt gribētu grūtniecību vai ir kādas veselības grūtības, tāpat ir normāli nevēlēties bērnus – par to sabiedrībā tik daudz nerunā.

Es tikai nesen sapratu, cik liela nozīme pašas dzīvē ir bijusi ginekologam.

Kad savos 18 gados biju gaidībās ar meitiņu, protams, apstākļi kā jaunai māmiņai apkārt bija ļoti, ļoti sarežģīti – ģimenē bija konflikti, bērniņa tētis mani pameta… Un tieši tikšanās ar ginekologu mani vienmēr ļoti uzmundrināja un viesa ticību, ka viss būs kārtībā.

Jo tad, kad tev ir pirmais bērns un tu esi jauns, šķiet, ka visa pasaule ir sagruvusi, jo nav pieredzes. Bet ārsta – autoritātes un dzīvesgudra cilvēka – atbalsts ļoti daudz nozīmē. Es tikai nesen sapratu, ka, iespējams, izvēloties palīdzēt citām sievietēm, man gribējās atdarīt ar to pašu.

Kā notika virziena izvēle ginekoloģijā? Laikam jums vadošais motīvs bija atbalstīt sievieti dažādās dzīves situācijās?

Ginekologa darbā ir divi lielie virzieni – ķirurģija un dzemdniecība. Sākumā es vairāk sliecos par labu ķirurģijai. Atkal jau apstākļu maiņa dzīvē noteica, ka rezidentūrā darbojos Rīgas Dzemdību namā – tur vairāk pilnveidoju dzemdību atbalsta prasmes, nevis ķirurģiskās iemaņas.

Es vienmēr paturu prātā – nevajag ļoti pretoties tam, kur laiva tevi ved.

Un, domāju, esmu ieguvēja, ka nesēžu un nepārdzīvoju, jo vairāk esmu pievērsusies dzemdniecībai, nevis sākotnēji iecerētajai ķirurģijai. Es zinu – ja nolemšu vairāk operēt, es to spēšu organizēt.

Jā, man bija pārliecība, ka es varētu darboties jebkurā medicīnas nozarē, galvenais – lai ir praktiskais ieguldījums medicīnā un pacientā un lai varu izmantot savas empātijas spējas un palīdzēt. Mana izteiktā empātija, neslēpšu, reizēm darbu padara ļoti sarežģītu, jo ļoti bieži es pacientēm vizītes laikā prasu ne tikai par sūdzībām, bet arī, kā viņām kopumā klājas dzīvē, darbā, attiecībās. No vienas puses, man dažkārt pēc tam jādomā, kāpēc es vispār to prasīju, jo reizēm atbildes ir ļoti šokējošas, cilvēki ir ļoti smagās situācijās, kurās es nevaru palīdzēt, un tas mani skumdina. No otras puses – sieviete ir aizkustināta, un izrādās, ka es, ginekoloģe, esmu bijusi vienīgā, kas šajā sarežģītajā dzīves periodā ir pajautājusi, kā viņa jūtas. Tā ir mūsu sabiedrības īpatnība – mēs tik ļoti cits par citu nerūpējamies un negādājam…

Savas zināšanas un prasmes jūs nododat tālāk RSU studentiem. Kādi ir mūsu studenti?

Darbs ar studentiem ir mana aizrautība. Esmu ļoti pagodināta būt par studiju kursu vadītāju vecmātēm, kā arī būt mentore nākamajiem ginekologiem un zinātniekiem gan latviešu, gan angļu valodas plūsmā ginekoloģijas pulciņā.

Es pati diezgan nesen biju studente un varu salīdzināt: mēs tomēr bijām kautrīgāki, bailīgāki – tagad studenti ir prasīgāki, daudz atklātāk uzdod jautājumus. Es par to esmu priecīga, jo esmu pārliecināta, ka šaubas varu atspēkot vai sniegt informāciju. Ir arī neērti, it kā man pašsaprotami jautājumi, jo studentiem ir neierobežots domu lidojums, kad jāpiedomā, kā īsti atbildēt. Piemēram, vienreiz man jautāja, kāpēc ginekoloģijā māca to, ka jāmēra spiediens uz abām rokām, – tā taču esot kardioloģijas tēma. Pirmajā brīdī jautājums likās nesaprotams, bet tad varēju paskaidrot, ka mūsdienu medicīnā ārsts vairs nestrādā tikai ar vienu orgānu sistēmu – ir jāredz cilvēks kopumā.

Mums ir jāturpina stāstīt un stāstīt studentiem, ka pacienti nav diagnoze vai kāda orgāna veselība vai neveselība un mūsu iedalījums specialitātēs vairumā gadījumu ir relatīvs.

Turklāt vairs nepietiek tikai ar efektu izārstēts/ neizārstēts un sapratni par medikamentu iedarbību. Mūsdienās ir ļoti svarīgi, kā pacients jūtas emocionāli saistībā ar saņemto aprūpi, vai viņam ir viss saprotams.

2025. gada maijā Baltijas Dzemdniecības un ginekoloģijas studentu konferencē, kurā Elizabete (priekšplānā ar puķēm) bija mentore

Vēl ļoti interesanti ir nodarbībās attīstīt potenciālo pētījumu domas. Speciālistam, kurš vairākus gadus darbojas nozarē, ir grūti iedomāties ko jaunu, bet studenti lieliski papildina manu kā zinātnieces un docētājas pienesumu. Mēs cits citu papildinām.

Jūs savos sociālajos tīklos esat aktualizējusi tēmu par ārstu pārslodzi. Neesat arī slēpusi, ka no kādas darbavietas esat atteikusies, lai neizsīktu un darba kvalitāte nemazinātos. Pašlaik esat doktorantūrā un docējat, darbojaties praktiskajā medicīnā. Kā meklējat balansu slodzē, lai visi darbi būtu ar plus zīmi?

Ievēroju – kad pārkāpju sava ķermeņa slodzes iespēju robežas, es sāku slimot. Gribu izdarīt ļoti daudz un zinu, ka to varu (saka enerģiski – L. R.), bet fiziskais ķermenis ir izsīcis. Tagad mēģinu nestrādāt ar pacientiem vairāk par 160 stundām mēnesī. Ja tomēr stundu ir vairāk, jāatbild uz zvaniem ārpus darba laika u. tml., manī vairs nav radošā un mentālā potenciāla radīt vīzijas uz papīra, plānot zinātniskos darbus, iedvesmot jaunos studentus.

Nogurusi domāju, kā sevi atjaunot, piemēram, man vispiemērotākās ir pastaigas.

Mums, ārstiem, docētājiem, ir pašiem jāplāno sava slodze. Var vainot darba devēju vai finansiālos aspektus. Bet nē – tas, cik pienākumu mēs piekrītam uzņemties, ir mūsu izvēle, jo vairs nav studiju gadi, kad darbus ierobežo noteikti datumi. Pieaugušo dzīvē, kad ir profesija, tie esam tieši mēs, kas paši visam saka “jā”.

RSU Absolventu asociācija pagājušajā gadā jums piešķīra RSU Gada balvu… Ko tā jums dod ikdienā, un kādēļ ikvienam absolventam ir vērts iestāties Absolventu asociācijā?

Sākotnēji, esot Absolventu asociācijā, novērtēju, ka tā no plašās informācijas par RSU apkopo tieši absolventiem svarīgāko. Bet tāda dziļāka pateicības sajūta asociācijai man radās, kad bija iespēja apmeklēt vienu no viņu rīkotajiem pasākumiem – tur patiešām varēju sajust asociācijas garu, to, kādu kopības sajūtu var rast kopā ar bijušajiem RSU studentiem. Ļoti pozitīvi! Viņiem ir daudz vērtīgu pasākumu, kur parasti ir uzaicināts kāds speciālists, kurš stāsta par sevi un savu profesionālo dzīvi, tiek rīkotas ekskursijas.

Satikties ar RSU esošo un agrāko saimi vienmēr ir vērtīgi, tāpēc aicinu visus 12. septembrī doties uz balli – RSU 75 gadu jubilejas svinībām.