Dzintra Atstāja: Vai varam dzīvot pareizi nepareizā pasaulē? Latvijas aprites ekonomikas forums 2025
Foto no Latvijas aprites ekonomikas foruma arhīva
5. novembrī Rīgā norisinājās Latvijas aprites ekonomikas forums, kas pulcēja uzņēmējus, politikas veidotājus, zinātniekus un radošo industriju pārstāvjus, lai diskutētu par aprites ekonomikas principu ieviešanu Latvijā. Foruma mērķis bija stimulēt sadarbību starp privāto, publisko un nevalstisko sektoru, kā arī veicināt pieredzes apmaiņu un jaunu ideju radīšanu. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sociālo zinātņu fakultātes vadošā pētniece Dzintra Atstāja (attēlā) uzstājās forumā un izcēla būtiskus jautājumus par ilgtspēju, labklājību un aprites ekonomikas principiem. Viņas aicināja domāt par sistēmiskām pārmaiņām, kolektīvu atbildību un nepieciešamību pārdefinēt ekonomikas un labklājības mērķus, lai nodrošinātu gan cilvēku, gan planētas ilgtspēju.
Ilgtspēja – kolektīvās atbildības forma
Dzintra Atstāja savā uzrunā Vai varam dzīvot pareizi nepareizā pasaulē un nodrošināt labklājību? forumā aktualizēja jautājumu, vai iespējams dzīvot pareizi sistēmā, kas strukturāli joprojām ir nepareiza. Pētniece uzsvēra, ka foruma dalībnieku interese, veiksmes stāsti un sadarbības apliecina vēlmi veidot pasauli labāku un pareizāku, sākot ar sevi un ieviešot pārmaiņas dažādos līmeņos – mājās, uzņēmumā, kopienā, pašvaldībā un valstī.
Ilgtspēja nevar būt individuāla vainas vai varonības forma – tā ir kolektīva sistēmas atbildība.
Dz. Atstāja kritizēja pieeju, kurā atbildība par ilgtspēju tiek pārlikta uz individuālo patērētāju, uzsverot, ka lielāko daļu emisiju un resursu patēriņa rada ražošana, enerģētika un transports, nevis individuālie patērētāji.
Planētas robežu pārsniegšana un labklājības jēdziena pārdefinēšana
Dati liecina, ka pašlaik cilvēce dzīvo uz ekoloģiskā parāda – tas nozīmē, ka cilvēka darbība ir mainījusi dabiskās sistēmas tik lielā mērā, ka to spējas atjaunoties ir stipri ierobežotas. Sekas var izpausties kā biežākas dabas katastrofas, ūdens un pārtikas trūkums, klimata nestabilitāte un bioloģiskās daudzveidības krīze.
Dz. Atstāja aicināja pārdefinēt labklājības jēdzienu – no patēriņa un IKP izaugsmes uz labklājību, kas nodrošina gan cilvēku, gan planētas drošību, veselību un ekosistēmu pakalpojumus. Cilvēku labklājība nav reducējama tikai uz ekonomiskajiem rādītājiem, bet ir cieši saistīta ar dabas sniegtajiem labumiem – tīru gaisu, ūdeni, auglīgu augsni, oglekļa piesaisti un rekreācijas iespējām.
Aprites ekonomikas mērķis – nevis izaugsme, bet dekarbonizācija
Pētniece uzsvēra, ka aprites ekonomikas (AE) mērķis nav paātrināt ekonomikas izaugsmi, bet gan dekarbonizēt un dematerializēt ekonomiku, vienlaikus nodrošinot cilvēku labklājību. AE nav tikai efektīvāka lineārā ekonomika – tā ir strukturāla pieeja, kurā materiālu vērtība tiek saglabāta, bet patēriņa apjoms samazināts.
Viņa skaidroja decoupling jeb atsaistes paradoksu – pat relatīva atsaistīšana (izaugsme bez proporcionala resursu patēriņa pieauguma) nespēj kompensēt absolūto patēriņu globālā mērogā.
Lai gan ekonomika kļūst “zaļāka” uz vienu IKP vienību, kopējais spiediens uz planētu turpina pieaugt.
Atbildības sadalījums un patērētāja aizsardzība
Svarīgs Dz. Atstājas uzsvars – patērētājam nav jābūt vienīgajam ilgtspējas “filtram”. Atbildība ir jāsadala visā vērtību ķēdē: ražotājiem jādomā par dizainu un materiālu izvēli, institūcijām – par regulējumu un informācijas kvalitāti, bet patērētājs sniedz pieprasījuma signālu, nevis ir galvenais sargs. Viņa norādīja uz informācijas pārbagātību un nepietiekamu caurspīdīgumu ilgtspējas jautājumos, uzsverot, ka patērētājam ir jābūt pasargātam ar sistēmu, nevis jābalsta sistēma ar savu apzinīgumu.
Saistītās ziņas
Zviedrijas vēstnieka Dāniela Ulsona vizīte RSU – dialogs ar studentiem un universitātes vadībuStudentiem, Darbiniekiem
