Kā Krievija un Ķīna manipulē ar mums sociālajos tīklos. RSU analizē, kā neuzķerties

Autors: Kristofers Krūmiņš,
RSU Ķīnas studiju centra projektu vadītājs

Daļa atbilžu plašākā izklāstā atrodama programmas Horizon Europe pētījuma DE-CONSPIRATOR mājaslapā, kur Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) pētniece Dr. Una Aleksandra Bērziņa-Čerenkova – kā daļa no pētnieku komandas – detalizētāk apraksta Ķīnas un Krievijas ietekmes operāciju specifiskās iezīmes.

Lai gan NATO pagaidām savās vadlīnijās neizceļ kognitīvo karu kā atsevišķu kara lauku, tas tomēr eksistē un Latvijas gadījumā ir pat ļoti nozīmīgs. Pārāk bieži pētnieku vai politiķu rokas nolaižas, jo tiek minēts kaut kas par labāku izglītību un kritisko domāšanu kā galveno aizsardzības valni. Protams, tie ir nozīmīgi faktori, kas mazina ietekmes operāciju iedarbību, tomēr nepieciešams apspriest dažādus aizsardzības risinājumus, kas vēl līdz šim nav guvuši lielāku sabiedrības atzinību. Šajā rakstā iepazīstināsim ar galvenajiem aizsardzības ieročiem, ko esam izkristalizējuši pētījuma gaitā. Daļu no tiem var lietot ikviens sociālo tīklu lietotājs, savukārt citi izmantojami valstiski. 

Pasaules mērogā kā visaktīvākās vaininieces dezinformācijas izplatīšanā izceļas Ķīna un Krievija. Šīs valstis bieži vien sociālajos medijos izmanto ļoti līdzīgus paņēmienus, lai maldinātu vai radītu apjukumu savu uzbrukumu mērķu valstīs, taču Ķīnai un Krievijai ir ļoti atšķirīgas iespējas un arī centieni ietekmēt tieši Latvijas vai visas Eiropas sabiedrību. Šeit rodas arī neliels paradokss: lai gan Krievija kara Ukrainā dēļ ir kļuvusi savā ziņā atkarīga no Ķīnas, kognitīvā kara ziņā Ķīna joprojām mācās Krievijas paņēmienus. 

Lai pret šo informācijas telpā naidīgo duetu cīnītos, jāsaprot, kādas ir kopīgās šo valstu dezinformācijas iezīmes. 

Vakcinācija kā metafora

Domājot par dezinformāciju, mūs nereti pārņem vēlme vainot tos, kas cenšas ar meliem un nepatiesībām ietekmēt sabiedrību. Tomēr dezinformācija ir tik efektīva, cik paši esam vāji. Gan Krievija, gan Ķīna sava kognitīvā kara pieejā izmanto oponentu vājības, šķeļot sabiedrību pa iepriekš noteiktām sabiedrības grupām. 

Krievijas un Ķīnas dezinformatori visbiežāk pastiprina (amplificē) jau esošas ziņas, kuras radījuši vietējie influenceri vai politiķi, kuriem nepatīk "pastāvošā iekārta". Tādas ziņas parasti izplatās ātri un ir ietekmīgas, jo tajās vienmēr ir grauds patiesības. Tāpēc ir jāizvairās no slinkiem apgalvojumiem, ka prokremlisks sentiments var rasties tikai tāpēc, ka "ar cilvēkiem manipulē". Bieži vien mēs paši dodam idejas saviem pretiniekiem par to, kā sagraut sabiedrības aizsardzību pret ārējiem ienaidniekiem. 

Efektīvākā atbilde uz mēģinājumiem destabilizēt mūsu sabiedrību ir pašiem diagnosticēt savas vājības un nebaidīties par tām publiski runāt.

Tas varētu šķist pretēji intuīcijai, taču aizsardzība pret dezinformāciju bieži strādā gluži kā vakcinācija. Katrā vakcīnas dozā ir neliela daļa vīrusa, pret kuru ķermenis izstrādā antivielas. Tāpat arī sabiedrības informēšanas procesā būtu jāliek lielāks uzsvars uz to, kas ir tās vājības, kuras mūsu pretinieks vēl nav izmantojis, bet kas nākotnē varētu novest pie pandēmijas mēroga dezinformācijas kampaņas.

Ir sociālo zinātņu eksperimenti, kuri pierāda vakcinācijas metaforas patiesību un pamato, ka pēc dezinformācijas piemēru apskates cilvēki ir daudz spējīgāki pamanīt situācijas, kad ar viņiem kāds mēģina manipulēt. Individuālā līmenī mēs katrs varam apskatīt spilgtus dezinformācijas piemērus un vēlāk kaut ko līdzīgu atpazīt "īstajā dzīvē". Piemēram, ir izveidotas dažādas spēļu formāta platformas, kuras būtu vērts biežāk izmantot sabiedrības informēšanas kampaņās.

Raksta pilnajā versijā portāla LSM rubrikā RSU Zinātnes vēstnesis lasi:

• Krievija un Ķīna kļūst par galvenajām spēlētājām globālajā dezinformācijas telpā;
• Dezinformācijas spēks balstās nevis melos, bet mūsu pašu sabiedrības vājībās;
• Ķīna un Krievija visbiežāk pastiprina jau esošu vietējo saturu, nevis izgudro to no nulles;
• "Vakcinācijas efekts": redzot dezinformācijas piemērus, cilvēki kļūst izturīgāki pret manipulācijām;
• Ukrainas pieredze pirms 2022. gada parāda, ka preventīva dezinformācijas atmaskošana strādā;
• Mākslīgais intelekts padara dezinformācijas kampaņas ātrākas, lētākas un grūtāk atpazīstamas;
• Sociālo mediju patērētāji mēdz dalīties ar saturu nevis tā patiesuma, bet "interesantuma" dēļ;
• Lai sevi pasargātu, katram jāspēj atpazīt botu, troļļu un manipulācijas pamata paņēmieni;
• Aizsardzība vien vairs nepietiek – arvien skaļāk izskan ideja par nepieciešamību domāt arī par "pretuzbrukumu".