Profesors Romans Lācis par medicīnu kā attieksmes un klātbūtnes mākslu. Kāpēc saruna ar pacientu ir izšķirīga
Nesen RSU emeritētais profesors Romans Lācis, viens no Latvijas vadošajiem sirds ķirurgiem, nosvinēja nozīmīgu jubileju.
Profesora vārds ierakstīts Latvijas medicīnas vēsturē, jo viņa vadītā komanda 2002. gadā pirmā mūsu valstī veica sirds transplantāciju. Papildus tam, ka profesors ir veicis vairāk nekā 5000 dažādu sirds operāciju, bijis ilggadējs Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sirds ķirurģijas centra vadītājs un gadiem ilgi skolojis topošos ārstus, viņš ir arī izveidojis RSU Absolventu asociāciju un bijis tās pirmais vadītājs.
Patlaban prof. R. Lācis vada kardioķirurģijas rezidentūras programmu, nododot studentiem zināšanas un profesionālo pieredzi, kas uzkrāta vairāk nekā 50 gadu ilgā klīniskajā darbā. Vienlaikus profesors turpina aktīvu profesionālo darbību Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcā, kas ļauj RSU studentiem mācīties tieši no augsta līmeņa praktizējoša speciālista.
Profesor, kas jums šodien ir pats svarīgākais?
Man svarīgākais ir cilvēks. Gan students, gan pacients. Medicīna nav tikai zināšanu nodošana. Tā ir attieksme. Un attieksme rodas kontaktā, tiešā komunikācijā.
Medicīna ir klātbūtnes profesija. Ir svarīgi, kā cilvēks domā, kā viņš runā, kā viņš spēj formulēt domu un uzskatus. Un arī tas, kā viņš izturas un uzvedas līdzās citam cilvēkam.
Es daudz runāju par Hipokrātu un par to, ka vēsture ir svarīga, ka cilvēks nedrīkst aizmirst savas saknes, par to, ka ārstēšana ir māksla. Hipokrāts teica, ka ārstēšanas māksla ir augstākā no mākslām, bet mūsdienās tā netiek novērtēta. Un viņš teica vēl skarbāk. Amatu, kuru nosaukumā ir vārds “ārsts” ir daudz, bet patiesībā ārstu ir maz.
Ko jums izsaka doma, ka ārstu ir maz?
Tas nozīmē patiesu cieņu un cilvēkmīlestību pret pacientu. Ideja ir vienkārša, bet īstenošana bieži ir ļoti grūta, jo tu vari būt pārguris, noslogots un emocionāli izsmelts, kamēr pacients var runāt aizvainojoši vai pateikt ko nepieņemamu. Taču tieši šādos brīžos visprecīzāk tiek pārbaudīta ārsta būtība. Tu saglabā profesionālu stāju, paliec ārsts un savu darbu izdari pēc labākās sirdsapziņas.
Jūs esat runājis arī par sarunu ar pacientu. Kāpēc šodien tas ir tik svarīgi?
Ir sena ārstu atziņa, ja pacientam ļauj mierīgi izstāstīt par sevi, viņš nereti jau sarunas gaitā pasaka priekšā diagnozes virzienu.
Taču mūsdienu medicīnā to bieži izspiež laika trūkums un stingri noteikti konsultācijas rāmji. Speciālists spiests ātri noformulēt norīkojumus, izmeklējumus un nākamo vizītes datumu, un saruna kļūst īsa, tehniska, gandrīz mehāniska. Bet cilvēkam ar to nepietiek, jo viņš grib, lai viņu ne tikai izmeklē, bet arī saprot.
Runājot par konsultācijām, kā jūs pats šodien strādājat ar pacientiem?
Tagad es konsultēju citādi. Es pats nosaku konsultācijas apjomu un tempu, un varu atļauties sarunai veltīt laiku, nevis tikai īsi izsniegt norīkojumus. Cilvēki to ļoti novērtē, jo viņiem ir svarīgi ne vien saņemt medicīnisku atbildi, bet arī just, ka ārsts viņus uzklausa un uztver nopietni. Agrāk, kad operēju un dienā bija vairākas operācijas, šādam mierīgam dialogam nepietika laika.
Tagad es skaidri redzu, cik izšķirīga ir sapratne un saruna, jo cilvēkam patiesībā visvairāk vajag pārliecību, ka viņu saprot.
Jūsu vadībā Latvijā tika veikta pirmā sirds transplantācijas operācija. Kā jūs domājat, vai orgāna transplantācija var ietekmēt cilvēka personību?
Tas ir aizraujošs un joprojām līdz galam neatbildēts jautājums. Pētījumu šajā jomā vēl nav daudz, taču to kļūst arvien vairāk, un līdz ar tiem aug arī sabiedrības interese. Transplantācijā mēs cilvēka organismā ievietojam sirdi, aknas, plaušas vai nieri, tātad audus ar citu ģenētisko uzbūvi un citu DNS. Lai organisms šo orgānu nepieņemtu kā svešu, mēs lietojam imūnsupresiju, lai apslāpētu atgrūšanas reakcijas.
Tomēr jautājums paliek atvērts, vai šāda sveša bioloģija cilvēku neietekmē arī plašāk, ne tikai fizioloģiski, bet varbūt arī sajūtu, uzvedības un personības līmenī. Es domāju, ka tā nav tikai zinātniskā fantastika.
Prof. R. Lācis kopā ar kolēģiem P. Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā
Un kā ar mākslīgo intelektu. Kā jūs redzat tā vietu medicīnā?
Mēs neizbēgami virzīsimies uz priekšu un medicīnā arvien plašāk izmantosim mākslīgo intelektu. Zināmā mērā tas atspoguļo arī vēlmi mazināt cilvēcisko faktoru, jo cilvēks nogurst, kļūdās un reizēm nepamana nianses, kamēr algoritms spēj strādāt konsekventi un ātri. Esmu dzirdējis, ka, piemēram, rentgenoloģiskos izmeklējumus mākslīgais intelekts jau analizē ar ļoti augstu precizitāti un spēj sniegt pārliecinošus slēdzienus.
Tomēr paliek būtiskais jautājums, kas nedrīkst pazust tehnoloģiju entuziasmā, ja rodas kļūda vai pacientam tiek nodarīts kaitējums, kurš uzņemas atbildību par to.
Uzskatu, ka galavārds vienmēr jāsaka cilvēkam, kā arī jāuzņemas atbildība.
Jūs runājat par mācīšanos kā procesu. Kas tajā būtu jāuzlabo?
Cilvēks mācās mājās, skolā, augstskolā, ja ir ārsts, tad rezidentūrā. Pēc tam turpina mācīties visu mūžu. Man ir sapnis par to, ka zināšanas varētu nodot ātrāk, koncentrētāk, tomēr realitātē šis process ir lēns, un tas prasa disciplīnu.
Ko jūs novēlat RSU medicīnas studentiem, topošajiem ārstiem?
Es novēlu saglabāt patiesu cieņu pret cilvēku un nepazaudēt ziņkāri, kas dzen uz priekšu arī tad, kad ir nogurums un pārslogotība. Lai zināšanas jums nekad nekļūst par formālu atzīmju vai protokolu kopumu, bet pārtop par domāšanas veidu, kurā jūs vienmēr meklējat cēloni, izvērtējat nianses un uzņematies atbildību par savu lēmumu.
Prof. R. Lācis autografē L. Guļevskas grāmatas Romans Lācis. Sirds Cilvēks eksemplāru
Lai topošie ārsti atcerētos, ka pacients nav tikai diagnoze vai izmeklējumu rezultātu rinda, bet cilvēks ar bailēm, cerībām un savu stāstu, kuru ir vērts uzklausīt, jo bieži vissvarīgākais atrodas pašā sarunā.
Plašāk par izcilā kardioķirurga un profesora dzīvi un uzskatiem aicinām izlasīt Lias Guļevskas grāmatā Romans Lācis. Sirds Cilvēks.
