RSU studente no Ukrainas: "Nevar dzīvot gaidīšanas režīmā"

Foto ir no Arinas Vitjuks privātā arhīva

24. februārī apritēs četri gadi, kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, un šis datums daudziem nav tikai cipars kalendārā, bet gan robežšķirtne starp dzīvi pirms un dzīvi pēc.

RSU Atvērtās universitātes studente Arina Vitjuka (attēlā), farmaceite no Ukrainas, Latvijā ieradās 2022. gada 9. martā – neilgi pēc kara sākuma.

Arina, kā jūs pieņēmāt lēmumu aizbraukt un kādēļ izvēlējāties Latviju?

Es esmu farmaceite, mācījos Žitomiras koledžā, pēc tam studēju Bogomoļca Universitātē un vēl pabeidzu pēcdiploma akadēmiju Harkivā.

Es strādāju, dzīvoju, veidoju savu ceļu, un tad pēkšņi karš pāršķēla dzīvi uz pusēm, liekot pārcelties uz citu valsti.

Atceros, ka šķita absurdi un pat neiespējami, ka 21. gadsimtā Eiropā var sākties asiņains karš. Cilvēks līdz pēdējam cer, ka viss beigsies ar draudiem, nevis ar šāvieniem. Tomēr karš sākās. Man ir meitiņa, kurai tolaik bija divi gadi, un tieši viņa man lika pieņemt lēmumu pamest Ukrainu. Es sapratu, ka nevaru riskēt ar meitas drošību. Izvēle par labu Latvijai bija saistīta ar ģimeni, jo te dzīvo manas vecmāmiņas brālis.

Jūs esat no Žitomiras apgabala. Ko jūs toreiz jutāt, dzīvojot tik tuvu Baltkrievijas robežai un dzirdot ziņas par notikumiem citviet?

Ķermenis it kā vēl ir mājās, bet domas visu laiku griežas ap vienu jautājumu, cik ātri viss var pārvērsties katastrofā un kur manai meitiņai būtu drošāk. Ziņas par Buču, par ceļiem, pa kuriem cilvēki mēģināja izglābties, un par Krievijas karavīru nežēlastību satrieca. Un, kad saproti, ka arī tavs reģions ir netālu no Baltkrievijas robežas, trauksme vairs nav tikai galvā, tā kļūst par sajūtu visā ķermenī. Tad radi Latvijā mani uzrunāja, un tas bija pēdējais impulss, es paņēmu bērnu un aizbraucu.

Jūs Latvijā iejutāties salīdzinoši ātri, jo 26. aprīlī jau sākāt strādāt. Kāpēc jums tas bija svarīgi?

Ja tu paliec vienatnē ar ziņām no Ukrainas un savām domām, tu vienkārši sāc brukt. Es to sapratu jau pirmajās nedēļās. Sākumā dzīvoju Mālpilī, kur mūs ļoti silti uzņēma.

Tur bija saruna ar psiholoģi, kura pateica ļoti svarīgu frāzi, – lai mēs nedzīvojam gaidīšanas režīmā un darām kaut ko reālu, citādi gaidīšana mūs var sagraut.

Es sev to atkārtoju kā noteikumu, un tieši tāpēc es pati lūdzu iespēju strādāt. Man vajadzēja struktūru, ritmu un sajūtu, ka es vēl esmu profesionāle, nevis tikai cilvēks, kurš bēg.

Kā jūs Latvijā turpinājāt profesionālo ceļu?

Sākumā man nebija skaidrs, kā pareizi rīkoties, jo ir noteikumi, dokumenti un prasības, kuras jāizpilda, lai Latvijā strādātu pilnā apjomā. Kolēģi man ieteica sākumā doties uz koledžu un nokārtot farmaceita asistenta kvalifikāciju eksternā.

Pēc tam kolēģi aicināja doties tālāk un ieteica studijas RSU kā lielisku iespēju, lai iegūtu tiesības strādāt šeit farmaceita profesijā.

Šo iespēju pašlaik izmantoju, un esmu laimīga un pateicīga, ka drīzumā pēc eksāmena nokārtošanas varēšu strādāt savā iemīļotajā profesijā.

Kā veicas ar latviešu valodas apguvi, jo bez tās aptiekā strādāt ir grūti?

Es rūpīgi mācos valodu un esmu nokārtojusi C1 līmeni. Sākumā par farmaceita palīgu strādāju Siguldas aptiekā, kur nebija viegli, jo valodas zināšanas nebija pietekamas. Tomēr tas motivēja mācīties. Pašlaik, kad esmu praksē aptiekā Purvciemā, jāatzīst, ka krievu valodu lietoju biežāk nekā Siguldā, tomēr turpinu mācīties, lai varētu runāt pavisam brīvi.

Kāda ir jūsu pieredze RSU studijās un praksē?

Iekļaujoties kursā, kur citi studenti jau mācījušies vairākus gadus, es pirmajā brīdī īsti nesapratu, kas, kur un kad jādara.

Paldies docētājiem, kolēģiem un kursabiedriem par saprati un atsaucību, kas man ļoti palīdzēja iejusties.

Sākumā lekcijas bija attālināti Zoom, sekoja prakse 1. Rīgas slimnīcas aptiekā. Tagad es esmu praksē savā aptiekā Pļavniekos, un es šeit jūtos piederīga.

Labi saprotam, ka jūsu nākotnes plāni nav atkarīgi tikai no jums, tomēr kādu jūs to gribētu redzēt?

Tas ir grūtākais jautājums, jo tā nav matemātika, kur var nosaukt vienu pareizu rezultātu. Ukrainā ir palikuši tuvinieki, draugi, ir arī cilvēki, kurus karš paņēmis, pat klasesbiedri, un, kad dzirdu, kā draugi dzīvo apšaudēs, aukstumā, bez elektrības, man iekšā ir vainas sajūta, ka es esmu drošībā. Tajā pašā laikā es Latvijā jūtu lielu atbalstu. Mani vecāki vēlāk atbrauca un palīdzēja audzināt bērnu, un es redzu, ka man šeit veidojas dzīve, darbs, studijas. Šajā brīdī es sev saku vienkārši – mana vieta ir tur, kur ir mani tuvinieki, jo mājas man nozīmē cilvēkus, nevis tikai valsti.

Vissvarīgākais, lai karš beigtos taisnīgi un cilvēki varētu droši atgriezties mājās, atjaunot savas pilsētas un dzīvi. Lai atgriešanās nozīmētu nevis izdzīvošanu, bet iespēju atkal dzīvot.