RSU fonda vēstnese Kristīne Mennika: “Katrs cilvēks ir vērtība”

RSU fonds apvieno cilvēkus, kuri vēlas palīdzēt studentiem, pētniekiem un jaunajiem profesionāļiem. Šajā darbā īpaša nozīme ir fonda vēstnešiem, kuri stāsta par atbalsta nozīmi, iedvesmo iesaistīties un atgādina, ka aiz katra ziedojuma vai stipendijas ir noteikts cilvēks, kuram palīdzība var mainīt dzīvi. Kristīnei Mennikai šis temats ir ļoti personisks, jo pagātnē bijuši cilvēki, kas palīdzējuši pārvarēt sarežģītus dzīves posmus. 

Šodien Kristīne pati vēlas stiprināt atbalsta kultūru un palīdzēt citiem noticēt savām iespējām. Viņa ir komunikācijas profesionāle, uzņēmuma Bite Latvija vadības komandas pārstāve, Latvijas Asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem (LASAP) valdes locekle, vieslektore Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) un tagad arī RSU fonda vēstnese. Sarunā Kristīne atgriežas pie studiju gadiem RSU, pie brīžiem, kad palīdzība bija īpaši nozīmīga, un pie pārliecības, ka atbalsta vērts ir katrs cilvēks, kuram izglītība var palīdzēt piepildīt sapni.

Kā sākās tavs Rīgas Stradiņa universitātes ceļš?

12. klasē, vēlā pavasarī, pie mums uz Talsu ģimnāziju atbrauca mediju pētnieks, komunikācijas zinātnieks un vēlāk arī RSU docētājs Ainārs Dimants. Viņš iepazīstināja mūs ar jaunu programmu – Sabiedriskās attiecības, un šī tikšanās man kļuva par pagrieziena punktu. Tajā brīdī beidzot sapratu, ko vēlos studēt.

Līdz tam man nebija skaidras pārliecības par profesijas izvēli. Taču, klausoties Ainārā Dimantā, ļoti skaidri sajutu, ka komunikācija ir mans ceļš. Pēc tam uz šo mērķi gāju apzināti. Apmeklēju sagatavošanās kursus, gatavojos iestājpārbaudījumiem un veiksmīgi iestājos. 

Rīgas Stradiņa universitāte bija vienīgā augstskola, kurā toreiz vēlējos studēt un kurā iesniedzu dokumentus. 

Atceros, ka konkurss bija ļoti liels, 10 cilvēku uz vienu vietu, tomēr es iekšēji pat nepieļāvu domu, ka varētu netikt. Nebiju teicamniece un arī ne no tiem cilvēkiem, kuri mācās caurām diennaktīm, tomēr bija ļoti spēcīga sajūta, ka man jātiek RSU.

Četri RSU pavadītie gadi bija ļoti vērtīgi. Tie nebija viegli. Divi vai trīs studiju gadi bija īpaši intensīvi, jo, piemēram, katru vakaru bija daudz jālasa angļu valodā un jāraksta kopsavilkumi. Šā gadsimta sākumā jauniešu angļu valodas zināšanas kopumā nebija tādā līmenī kā šodien. 

Vienlaikus tas bija laiks, kas rūdīja raksturu, veidoja nopietnu attieksmi pret darbu un deva ļoti nozīmīgu pamatu turpmākajam profesionālajam ceļam.

Pašreiz tava ikdiena ir ļoti piepildīta. Darbs uzņēmumā Bite Latvija, brīvprātīgais darbs asociācijā, vieslektores darbs RSU. Kāpēc piekriti kļūt arī par RSU fonda vēstnesi?

Līdzās darbam Bitē, kur vadības komandā atbildu par korporatīvo komunikāciju, darbojos LASAP valdē.

Jau vidusskolā sapratu, ka nevalstiskās organizācijas ir vide, kas dod unikālu pieredzi. Īpaši svarīgi tas ir jaunībā, kad nav iepriekšējās darba pieredzes un profesionālā karjera vēl tikai veidojas. 

Paralēli studijām pirmajā kursā sāku strādāt Latvijas Jaunatnes padomē par brīvprātīgo preses sekretāri un trešajā kursā kļuvu par projektu vadītāju. 

Tolaik man bija 20 gadu, un man bija jāvada darba grupa, kurā piedalījās pārstāvji no ministrijām, Latvijas Pašvaldību savienības un citām organizācijām. 

Mūsu uzdevums bija izstrādāt Jaunatnes likumu. Tā bija vērtīga pieredze.

Šodien, atskatoties uz to, domāju, vai tik agrā vecumā vēlreiz uzņemtos kaut ko tik apjomīgu. Drošas atbildes man nav. 

Taču NVO vide dod milzīgu praktiskā darba pieredzi un iemāca nebaidīties no atbildības.

Tu esi arī atgriezusies RSU kā vieslektore. Ko šī atgriešanās tev nozīmē?

Es piekritu būt vieslektore Rīgas Stradiņa universitātē un vadīt iekšējās komunikācijas kursu. Patiesībā pastarpināti mana saikne ar RSU ir diendienā, jo arī mans vīrs universitātē strādā jau 15 gadus. Patlaban esmu vieslektore un esmu piekritusi arī turpmāk vadīt šo kursu sabiedrisko attiecību studentiem.

RSU fonda vēstneses darbs tev vēl tikai sākas. Kā tu redzi šo lomu?

Ikdienā tiekos ar daudziem cilvēkiem dažādās kopienās, un RSU fonds noteikti ir viens temats, par kuru varu runāt. Satieku arī cilvēkus, kuri absolvējuši Rīgas Stradiņa universitāti vai kādā citā veidā ir ar to saistīti, tāpēc sarunās dabiski rodas iespēja stāstīt par fondu, tā kopienu un atbalsta kultūras nozīmi.

Manuprāt, ir ļoti svarīgi stiprināt izpratni, ka atbalsts izglītībā nav tikai ieguldījums akadēmiskajā izcilībā šaurā nozīmē. Izcilība ir ļoti smalks jēdziens, un katram cilvēkam tā var nozīmēt ko citu. 

Kādam tā ir iespēja sasniegt izcilus akadēmiskus rezultātus, savukārt citam tā var būt pirmā iespēja vispār noticēt studijām kā reālam dzīves ceļam.

Ir cilvēki, kuri dažādu apstākļu dēļ nekad nav pat domājuši vai sapņojuši par studijām. Ja šādā brīdī parādās finansiāls, sociāls vai cita veida atbalsts, tas var kļūt par izšķirīgu pavērsienu. 

Vai tavā dzīvē ir bijis brīdis, kad atbalsts kļuva izšķirīgs?

Jā. Droši vien visspilgtākais brīdis bija vasarā pēc otrā kursa, kad no dzīves šķīrās tētis, vienīgais apgādnieks man, brālim un mammai. Tajā pašā laikā bija jāturpina maksāt par studijām un segt ikdienas vajadzības. Toreiz Latvijas Jaunatnes padomē, kur iepriekš biju darbojusies kā brīvprātīgā, man piedāvāja projektu vadītājas darbu. Tas deva iespēju turpināt izvēlēto studiju un dzīves ceļu. Taču atbalsts nebija tikai finansiāls. Ļoti daudz deva arī studiju biedri, kuri palīdzēja emocionāli. Mums bija ļoti labs un saliedēts kurss.

Studiju laikā bija arī kāds īpašs profesionāls pavērsiens. Kā tas notika?

Ceturtā kursa otrajā semestrī man piezvanīja no Iekšlietu ministrijas un piedāvāja vadīt Sabiedrisko attiecību nodaļu. Kāda no docētājām mani bija ieteikusi. Toreiz tika ieteiktas divas studentes, un es izturēju atlasi. Tā sāku vadīt Iekšlietu ministrijas Sabiedrisko attiecību nodaļu.

Tas bija ļoti nopietns izaicinājums, taču man bija fantastiski kolēģi. 

Patiesībā jebkurš cilvēks, kuru dzīvē satiku, ar kuru esmu strādājusi un no kura esmu mācījusies, ir liela vērtība.

Ja tev būtu jāizvēlas, kam sniegt atbalstu ar fonda starpniecību, kādi būtu svarīgākie principi?

Droši vien vispirms es izvēlētos tos, kuriem pašiem nav pietiekamas rocības. Sociāli mazaizsargātus cilvēkus, bāreņus, cilvēkus, kuri pašu spēkiem nevar atļauties sasniegt savu mērķi.

Lai kā mēs gribētu domāt citādi, ļoti daudz kas dzīvē atduras pret finansēm. Cilvēkam ir jāēd, jāmaksā par studijām, kaut kur jādzīvo. Ir jāsedz pamatvajadzības. Diemžēl Latvijā joprojām ir liela sabiedrības daļa, kas pilnvērtīgi nevar atļauties tās segt.

Cik svarīgs būtu kandidāta talants vai izcilība? Vai jāatbalsta tikai spēcīgākie?

Ikdienā pieturos pie pārliecības, ka katrs cilvēks ir unikāla personība. Ikviens ir vērtība. Nav svarīgi, kur cilvēks strādā. Izcilība, protams, ir ļoti nozīmīga ekonomikas izaugsmei, inovācijām, kapitāla pieaugumam un valsts attīstībai. Tam es piekrītu. Taču es neatbalstītu tikai izcilniekus. Manuprāt, svarīgi ir katram palīdzēt sasniegt viņa personisko potenciālu. Ir brīži, kad katram ir vajadzīga palīdzīga roka, un fonda uzdevums ir to sniegt. 

Kā tu atjauno spēkus?

Mums ar vīru ir trīs fantastiski dēli. Viņiem ir 19, 17 un 11 gadu. Darbs Bite Latvija, LASAP un RSU nav viss, ko daru.

Es cenšos sevi prioritizēt. Zinu, kas man ir svarīgi, un zinu, uz kādiem mērķiem eju. Ja kāda aktivitāte mani uz šiem mērķiem neved, es to nedaru.

Man laikam ir paveicies, jo daru to, kas man patīk un kas mani uzlādē. Protams, pienāk brīži, kad esmu nogurusi. Tad ir nepieciešama atelpa. Piemēram, mēs ar vīru tikko atgriezāmies no Romas. Sešas dienas staigājām, runājām, vērojām pilsētu. Lai atpūstos, bieži vien pietiek nomainīt dekorācijas un ļauties notikumu plūdumam.

Arī ikdienā vakaros bieži atnākam no darba, ātri paēdam un ejam pastaigāt. Un, protams, ļoti svarīgas man ir tuvākās sirdsdraudzenes. Jebkurai sievietei un, iespējams, arī vīriešiem ir vajadzīgas kvalitatīvas sarunas.

RSU fonda vēstneses pienākumi Kristīnei nav tikai formāls statuss. Tā ir iespēja turpināt sarunu par atbalsta nozīmi, uzrunāt cilvēkus dažādās kopienās, veidot ciešāku saikni ar RSU absolventiem un iedvesmot ziedotājus iesaistīties. Kristīne šiem pienākumiem pievēršas ar pārliecību, jo pati labi zina, cik daudz var nozīmēt palīdzība, kas saņemta īstajā brīdī.