Disertācijas pētījums par antibakteriālā līdzekļa kolistīna lietošanu un tā blakusparādībām
Kolistīns ir antibakteriāls līdzeklis, kas bojā nieres (nefrotoksisks) un ko mūsdienās lieto vairākās valstīs, ieskaitot Latviju, kritiski slimiem pacientiem multirezistentu gramnegatīvo (Gr-) bakteriālo infekciju izplatības dēļ. Diemžēl pašlaik ir ierobežotas alternatīvas šo smago infekciju ārstēšanai, tāpēc īpaša uzmanība jāpievērš pieejamo līdzekļu pareizai lietošanai, kas ietver sevī arī pareizu dozēšanu, lai mazinātu potenciālu kolistīna rezistences attīstību.
Pretrunīgi ieteikumi par kolistīna devas lielumu dažādos avotos, it īpaši pacientiem ar pavājināto nieru funkcionālo stāvokli, un kolistīna terapeitiskā zāļu monitoringa nepieejamība padara šo situāciju īpaši izaicinošu.
Ir pieejami dati par kolistīna lietošanas praksi Vidusjūras reģionā, ASV un Āzijas valstīs, bet līdz šim nebija datu par tā lietošanu Baltijas valstīs.
Informācija par kolistīna nefrotoksicitātes riska faktoriem joprojām ir pretrunīga, tāpēc šī darba mērķis bija izpētīt kolistīna lietošanas praksi un nefrotoksicitātes riska faktorus vienā no Latvijas lielākajām slimnīcām.
Pētījumā tika apkopoti dati par pacientiem, kuri saņēma kolistīnu multirezistentu Gr- bakteriālu infekciju ārstēšanai vismaz 72 stundas. Pacienti tika sagrupēti pēc nieru funkcionālā stāvokļa kolistīna terapijas sākšanas brīdī un tās laikā. Pacienti, kuriem attīstījās akūts nieru bojājums (ANB) kolistīna lietošanas dēļ, tika salīdzināti ar pacientiem bez ANB.
Kopumā tika analizēti 117 kolistīna lietošanas epizodes. Visbiežāk kolistīns tiek izrakstīts Acinetobacter baumannii izraisītas pneimonijas ārstēšanai. Biežākais kolistīna terapijas ilgums bija 11 dienas. Parasti rekomendētā kolistīna dozēšanas shēma ir piesātinoša deva (pirmā deva, kas parasti ir lielāka par uzturošo, lai ātrāk sasniegtu medikamenta koncentrāciju), kas ir vienāda ar 9 MV, kam seko 9 MV diennakts deva, kura ir sadalīta 2–3 ievadīšanas reizēs. Lielākā daļa pacientu saņēma rekomendēto piesātinošo devu 9 MV (63,2 %), bet pārējie pacienti saņēma samazinātu piesātinošo devu, piemēram, ar 6 MV, vai terapija tika sākta uzreiz ar uzturošo devu, lai uzturētu medikamenta koncentrāciju asinīs. Pacientiem ar pavājinātu nieru funkcionālo stāvokli bija vislielākā varbūtība nesaņemt standarta piesātinošo devu (17 no 26 gadījumiem jeb 65 %), salīdzinot ar pārējām grupām (p = 0,013). Uzturošās devas izvēle arī bija saistīta ar pacienta nieru funkcionālo stāvokli. Kolistīna dozēšana 62 % (1047/ 1697) no visām kolistīna terapijas dienām bija atbilstoša rekomendētām devām. Potenciālu pārdozēšanu visbiežāk novēroja pacientiem ar vidēju nieru funkcionālo stāvokli (GFĀ 30–59 ml/min), kad pacients saņēma standarta kolistīna devu 9 MV/ dienā samazinātas devas vietā. Savukārt zemāka kolistīna deva bija gandrīz visās nieru funkcionālā stāvokļa grupās.
24 no 87 gadījumiem (27,6 %) tika konstatēts ANB kolistīna terapijas laikā (seruma kreatinīns pieaug vismaz 1,5 reizes). Bieži vienlaikus ar kolistīnu pacienti saņēma vismaz vienu potenciāli nefrotoksisku medikamentu (69 no 87 gadījumiem jeb 79 %), kas bija torasemīds, nesteroīds pretiekaisuma līdzeklis vai vankomicīns. Netika atrastas saistības starp šo līdzekļu lietošanu un kolistīna nefrotoksicitātes risku. Analizējot potenciālos kolistīna izraisīta ANB riska faktorus, tika konstatēts, ka piesātinošā deva 9 MV paaugstina ANB risku (OR = 4,31, p = 0,029), bet, ņemot vērā ļoti plašo 95 % ticamības intervālu (1,16–16,0), šis risks varētu būt zemāks.
Aleksandras Bules promocijas darba Kolistīna lietošanas prakse un nefrotoksicitāte kritiski slimiem pacientiem ar karbapenēmu rezistentu gramnegatīvo baktēriju infekciju aizstāvēšana notiks 2023. gada 21. decembrī. Plašāka informācija
