Doktorante Baiba Baikovska ar promocijas darbu maina sabiedrības uzskatus par invaliditāti Pārlekt uz galveno saturu
Doktorantu stāsti
Doktorantiem

Baibu Baikovsku var pelnīti saukt par īstu RSU patrioti – mūsu universitātē viņa ieguva bakalaura grādu starptautiskajās attiecībās, maģistra grādu komunikācijā un patlaban studē doktora studiju programmā Komunikācijas kultūra un multimediji.

baiba_baikovska_03.jpg

Daloties savā doktorantūras pieredzē, Baiba secina, ka svarīgākais, un arī smagākais, ir izvēlēties pētniecības tēmu: “Ja tev deg acis par to, ko pēti, ja esi gatavs par šo tēmu plaši runāt visdažādākajos formātos – tad varēsi tikt pāri visiem izaicinājumiem, kas nāk līdzi studijām doktorantūrā”.

Kā nonāci līdz lēmumam studēt doktorantūrā?

Kaut gan biju vairākkārt aicināta turpināt studijas, man starp maģistra diploma iegūšanu un iestāšanos doktorantūrā pagāja pieci gadi. Galvenais iemesls, kāpēc to neizdarīju ātrāk – trūka precīzi noformulētas tēmas. Pirms trim gadiem es beidzot sapratu, ka esmu gatava pētīt invaliditātes jēdzienu, atklāti runājot gan par savu dzīves pieredzi (Baiba ikdienā pārvietojas ratiņkrēslā – aut.), gan par problēmām likumdošanas līmenī, kas kavē cilvēku ar invaliditāti labklājību. Invaliditātes tēmas analīze ar konkrētām pētniecības metodēm dod man objektīvus argumentus diskusijā par jautājumiem, kas ir aktuāli katram vienpadsmitajam mūsu valsts iedzīvotājam1. Citiem vārdiem sakot, studijas doktorantūrā padara manu balsi skaļāku. Vēl viens mērķis, stājoties doktorantūrā, bija ienest invaliditātes diskursa pētniecību akadēmiskajā vidē – līdz šim invaliditātes tēma netika pētītā šādā līmenī.

Kādas bija lielākas bažas, sākot studijas?

Es joprojām esmu bažīga par šo lēmumu (smejas). Ja nopietni, toreiz uztraucos par divām lietām – par tēmu un slodzi. Jāatzīst, ka sākumā biju ļoti naiva, jo likās, ka par invaliditāti ir viegli rakstīt, pašai taču ir 30 gadu personīgā pieredze. Bet mana pieredze daudz ko nenozīmēja plašākā pētniecības kontekstā. Jā, tā dod lielāku svaru manis teiktajam, kad stāstu par invaliditāti, bet pētniecības procesu tas īsti neatvieglo.

Ko tieši tu pēti?

Savā promocijas darbā pētu invaliditātes konstruēšanu Latvijā politiskajā, mediju un NVO diskursā, proti, analizēju, kā par invaliditātes tēmām runā un raksta politiķi, nevalstiskā sektora pārstāvji, plašsaziņas līdzekļi. Par atskaites punktu paņēmu ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām, kas Latvijai ir saistoša no 2010. gada. Šā dokumenta pamatā ir apgalvojums, ka invaliditāte nav tikai medicīniskā diagnoze – tā ir arī psiholoģisko un sociālo faktoru kopums. Savukārt Latvijas likumi ilgus gadus bija veidoti tā, ka invaliditāte tika interpretēta tikai un vienīgi kā diagnoze.

Kādas sekas ir šādai pieejai?

Šobrīd valsts iedala cilvēkus invaliditātes grupās un piešķir attiecīgā apmēra pabalstu. Tas ir pretrunā ar ANO konvenciju, jo tādējādi tiek ignorēta vides ietekme uz šīs sabiedrības grupas labklājību. Tiek domāts nevis par to, kā radīt vidi, kurā cilvēks ar invaliditāti var, piemēram, mācīties vai strādāt, bet tieši pretēji – viņam tiek iedota nauda, lai kompensētu to, ka viņš nav izmācījies un nestrādā. Ko tas nozīmē sabiedrībai? Tiek kultivēts uzskats, ka cilvēks ar invaliditāti nevar par sevi parūpēties, pat neiedziļinoties tajā, ka viņš, iespējams, būtu lielisks darbinieks, bet nav jau iespēju to apliecināt.

baiba_baikovska_02.jpg

Kādi ir tavi pirmie secinājumi?

Diemžēl jāsecina, ka Latvijas normatīvajos aktos invaliditāte joprojām tiek definēta tikai un vienīgi kā medicīniskā diagnoze. Taču cilvēki ar vienu un to pašu diagnozi var dzīvot ļoti dažādu dzīvi, tāpēc mēs nedrīkstam ignorēt vides faktoru. Valsts loma šajā situācijā ir palīdzēt radīt tādus apstākļus, kuros cilvēki ar invaliditāti var dzīvot maksimāli pilnvērtīgu dzīvi. Ja vērtējam cilvēku ar invaliditāti individuāli, mēs motivējam viņu strādāt, maksāt nodokļus. Un tas mainītu  sabiedrības attieksmi un kas ir vēl būtiskāk – cilvēku ar invaliditāti pašcieņu.

Ar savu promocijas darbu es vēlos vērst sabiedrības, tostarp, politiķu un mediju uzmanību tam, ka mūsu likumi joprojām neatbilst dokumentam, ko esam ratificējuši, aicināt pārvērtēt invaliditātes konceptu un pieņemt attiecīgos lēmumus.

Invaliditāti veido bioloģija, socioloģija un psiholoģija, un šo pieeju es arī aktīvi komunicēju tālāk. Viena no mazām uzvarām ir studiju kurss par invaliditāti, ko kopā ar manu darba vadītāju Agitu Lūsi nākamgad lasīsim studiju programmas Veselības komunikācija maģistrantiem.

Teici, ka otrais izaicinājums, sākot studijas, bija slodze. Kā tu tiec galā?

Lielākā grūtība, kas ir saistīta ar slodzi, ir tas, ka vairākumam doktorantu šīs studijas ir hobijs. Proti, daudzi doktoranti nevar atļauties nodarboties tikai ar pētniecību. Manā gadījumā liels izaicinājums ir rast laiku visām aktivitātēm, kurās esmu iesaistījusies. Tas prasa zināmas iemaņas laika plānošanā, lai lietas virzītos uz priekšu. Doktorantam arī jāraksta zinātniskie raksti, jāuzstājas konferencēs – tas viss prasa laiku. Un vēl nedrīkst aizmirst par atpūtu. Pēc pašas pieredzes varu teikt, ka ilgstoši strādājot pārāk intensīvās slodzes apstākļos vienā brīdī organisms pateiks “pietiek”, tāpēc nedrīkst aizmirst regulāri atjaunot savus resursus.

Ko tu ieteiktu topošajiem doktorantiem?

Iesaku nesteigties un rūpīgi pārdomāt tēmu, un saprast, kāpēc vēlas studēt doktorantūrā. Tiklīdz ir atrasta tēma, kas iedvesmo, viss pārējais paliek iespējams. Ja ir grūtības noformulēt tēmu, runājiet ar potenciālo darba vadītāju – viņš noteikti palīdzēs visu sakārtot pa plauktiņiem. Manā gadījumā darba vadītājs prof. Sergejs Kruks secināja, ka kvalitatīvam promocijas darbam mums jāpiesaista vēl viens darba vadītājs. Un tā es tiku pie lieliskā vadītāju – profesora Kruka un docentes Agitas Lūses – tandēma.

Pirms sākt studijas noteikti jāizvērtē savs laika resurss un jābūt gatavam sistemātiski strādāt pie doktora darba jau no pirmā doktorantūras studiju gada.

Promocijas darbs nav vienīgais formāts, kādā tu aktualizē invaliditātes tēmu. Viens no tiem ir arī ir sieviešu stendaps! Kāpēc nolēmi pievienoties šai kustībai?

Tas ir labs veids, kā es varu pasmieties par tām lietām, kuras esmu piedzīvojusi. Pirmajā reizē tā ir bijusi sevis izaicināšana, taču tagad es saskatu to kā iespēju ļaut citiem smieties par šo tēmu. Redzu, ka tas atbrīvo cilvēkus, maina viņu uztveri un palīdz vēl nedaudz pietuvoties manam lielajam mērķim – aicināt paskatīties uz invaliditāti nevis kā uz diagnozi, bet kā uz dzīves izaicinājumu, kam var būt savi plusi!


1 Saskaņā ar Labklājības ministrijas datiem, invaliditātes grupa ir piešķirta 9,3 % Latvijas iedzīvotāju.

Saistītās ziņas