Pārlekt uz galveno saturu
Rezidentu stāsti
Intervijas
Psihiskā veselība un narkoloģija

Jaunais psihiatrs Raivis Logins ir tikko beidzis savas otrās rezidentūras studijas narkoloģijā Rīgas Stradiņa universitātē (RSU). “Gan psihiatrijas, gan narkoloģijas rezidentūras ir kā cimds ar roku, jo pārklājas gan slimības, gan terapijas iespējas,” stāsta R. Logins, kurš jau rezidentūras laikā par savu darba vietu ir izvēlējies Strenču psihoneiroloģisko slimnīcu. Tur jaunais speciālists strādā gan stacionārā, gan ambulatori ar dažādiem pacientiem – no 18 gadiem līdz pat sirmam vecumam.

raivis_logins_rezid.jpg

Dubultā specializācija ļauj mērķtiecīgāk ārstēt pacientus ar dažāda rakstura psihiskiem traucējumiem un vielu atkarībām.

Kāpēc pēc studijām nepalikāt Rīgā kā liela daļa jūsu kursabiedru?

Strenču slimnīcā strādāju jau no 2015. gada kā dežūrārsts stažieris. Lēmumu par labu darbam Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā pieņemu relatīvi viegli, jo mani ļoti uzrunāja galvenā ārsta, kā arī slimnīcas vadības pozitīvā attieksme un pretimnākšana. Protams, svarīgs bija arī ģeogrāfiskais faktors, jo pats esmu no Balviem, līdz ar to ir iespējas biežāk apciemot ģimeni un radus. Pašreiz strādāju arī Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienībā kā ambulatorais psihiatrs.

Kas motivē rezidentus strādāt reģionos?

Pirmkārt tas, ka rezidentu reģionos ir maz, līdz ar to krietni agrāk savā profesionālajā karjerā ārstam jāuzņemas lielāka atbildība un uzdevumi. Darba ir daudz, bet tas tikai papildina pieredzi. Reģionu slimnīcās jaunie ārsti ātrāk kļūst patstāvīgāki lēmumu pieņemšanā, jo blakus ne vienmēr ir pieredzējis kolēģis, kam pajautāt padomu. Reģionos trūkst speciālistu visās nozarēs, ne tikai psihiatrijā, tāpēc reģionu slimnīcas dažādiem līdzekļiem cenšas noturēt, atbalstīt un motivēt rezidentus.

Kāpēc tāda izvēle – psihiatrija?

Mana mamma arī ir mediķis, tāpēc šī vide man nav sveša. Interese tieši par psihiatriju radās ceturtajā studiju gadā, kad, esot praksē dažādās slimnīcās un satiekoties ar reāliem pacientiem, novēroju, ka daudzām slimībām iztrūkst objektīvas patoloģiskas atradnes. Pacientiem bieži vien teorētiski viss bija kārtībā, izņemot dažādas, subjektīvi nepatīkamas somatiskas izpausmes. Šādos gadījumos mēdz teikt, ka viss ir galvā. Kontaktējoties ar pacientiem, esmu ievērojis, ka zināmu terapeitisku efektu var panākt pat tikai ar konkrētu, atbalstošu frāzi, pateiktu pareizajā brīdī. Protams, nedrīkst arī pieļaut, ka pacients visu atbildību par savu pašsajūtu uzliek uz ārsta pleciem un kļūst atkarīgs no ārsta.

Studiju laikā trīs gadus strādāju Valsts Apdegumu centrā par māsu palīgu, sanitāru. Tur bija pirmā pieredze ar psihiatriju, jo bieži pacientus konsultēja Rīgas psihiatrijas un narkoloģijas centra virsārste Lūcija Arāja. Pēdējos studiju gados veicu pētījumu par depresijas līmeni un pašvērtējumu pacientiem ar apdeguma traumu. Ātri vien sapratu, ka psihiatrija ir kas vairāk, nekā tikai slikts garastāvoklis vai halucinācijas. Bieži vien psihiatriskām problēmām nevar noteikt vienu konkrētu iemeslu, tās ir multifaktorālas vai neskaidras izcelsmes slimības – tas liek meklēt atbildes citās medicīnas nozarēs un paplašina redzesloku. Psihiatram jābūt zinošam arī, piemēram, neiroloģijā, kardioloģijā un endokrinoloģijā. Bieži vien psihiatram jāstrādā kā izmeklētājam, jārunā ar tuviniekiem, lai varētu ievākt pēc iespējas objektīvāku informāciju un anamnēzi par pacienta stāvokli. Lai pacientu varētu adekvāti ārstēt, man ir būtiski viņu saprast.

Redzu, ka joprojām saglabājas psihiatrijas un psihiatru stigmatizācija. Cilvēki izvairās iet pie psihiatra, viņiem ir kauns un bailes atzīt, ka nepieciešama palīdzība.

Esmu strādājis gan stacionārā ar smagi slimiem pacientiem, gan arī ambulatori. Ambulatorais darbs man ļoti patīk vairāku iemeslu dēļ. Tas liek mobilizēties, jo ir limitēts laiks pacienta novērtēšanai un piemērotas terapijas izvēlei. Liela daļa pacientu ir strādājoši un ir būtiski ne tikai uzlabot viņu psihoemocionālo pašsajūtu, bet arī saglabāt dzīves kvalitāti kopumā. Cenšos ar savu piemēru un attieksmi mazināt stereotipus un aizspriedumus pret psihiskām saslimšanām.

Kāpēc otrā rezidentūra bija narkoloģijā?

Psihiatrija un narkoloģija ir viena otru papildinošas specialitātes, jo pacientiem bieži vien ir dubultdiagnozes – vielu atkarība kopā depresiju vai šizofrēniju.

Pēdējā laikā diemžēl pieaug narkotisko vielu lietošanas tendence, un ne vienmēr tās ir smagās narkotikas, palielinās arī marihuānas lietošana. Ir nācies pieredzēt, kā narkotisko vielu lietošana var izraisīt neatgriezeniskas psihiskas problēmas, cilvēks faktiski vairs neatgriežas normālā dzīvē un jau agrīnā pieaugušo vecumā kļūst par invalīdu uz atlikušo mūžu.

Es kategoriski neatbalstu ideju par marihuānas un citu vieglo narkotiku legalizēšanu, jo to lietošanas sekas ir neprognozējamas un bieži vien daudz nopietnākas nekā, piemēram, alkoholam vai cigaretēm. Kā cīnīties ar stereotipu, ka marihuāna ir vieglā narkotika un lielu kaitējumu nenodara? Domāju, ka jāturpina izglītot sabiedrība un it īpaši jaunatne, ir jāstāsta un jārāda, kādas ir narkotisko vielu lietošanas sekas.

Psihiatrija ir sarežģīta specialitāte, kas prasa lielus emocionālos resursus. Kā šajā profesijā saglabāt cilvēkmīlestību?

No izdegšanas paglābj spēja saglabāt pašcieņu un konstruktīvas attiecības ar pacientiem. Medicīnā nedrīkst pastāvēt tāds attiecību modelis, kur pacients tiek uztverts kā klients (patērētājs) un kur klientam vienmēr ir taisnība. Psihiatrija ir joma, kurā nākas ieskatīties cilvēka dvēselē, tāpēc jābūt abpusējai un cieņpilnai attieksmei starp ārstu un pacientu. Pacienti bieži vien atnāk jau ar gatavām diagnozēm un zāļu shēmām, kas piemeklētas internetā – to saucam par kiberhondriju. Ir grūti strādāt ar šādiem pacientiem, tiek patērēts laiks un resursi, līdz tiek panākta vienošanās par ārstēšanas plānu. Uzskatu, ka ārstam tomēr ir jābūt autoritātei pacientu acīs.  

Psihiatrija kā nozare līdz šim īpaši nav bijusi lolota. Kāda situācija ir tagad?

Par situāciju psihiatrijā var teikt kā mēs, ārsti, sakām dinamikā ir uzlabojumi, bet tas nenozīmē, ka situācija ir perfekta. Ir nākušas klāt jaunas terapeitiskās metodes, psihiatrija turpina attīsties, pilnveidoties un modernizēties. Uz pozitīvo pusi mainījusies arī attieksme un komunikācija ar pacientiem un sabiedrību. Ko gribētos no agrākiem laikiem? Pirmais, ko varu atzīmēt: divu mēnešu atvaļinājums. Jāatzīst, ka darbs ir smags, emocionāli un fiziski nogurdinošs, un ir nepieciešama adekvāta atpūta un atslēgšanās no darba.

Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā pakāpeniski esam ieviesuši modernizēto elektrokonvulsīvo terapiju (MEKT). Par šo metodi ir veikti jauni pētījumi un to sekmīgi var izmantot ne tikai hronisku, terapeitiski rezistentu psihisku traucējumu ārstēšanai, bet arī, piemēram, kā alternatīvu epilepsijas ārstēšanā, kā to veiksmīgi dara kolēģi no Igaunijas un Skandināvijas. Pierādīts, ka tā ir praktiski bez komplikācijām un blaknēm, arī pacientam nesāpīgāka, jo notiek īslaicīgā vispārējā anestēzijā. Šī metode nākotnē noteikti var kalpot kā laba un efektīva alternatīva dažiem medikamentiem.

Lielāko daļu psihisko problēmu jārisina kompleksi, kopā ar psihoterapiju, kas Latvijā nav valsts subsidēta. Pacientiem par to jāmaksā pašiem, atšķirībā no psihiatra pakalpojumiem, kas ir tiešas pieejamības speciālists, izņemot privāto sektoru.

Pēdējā laikā arvien vairāk sadarbojamies ar rehabilitācijas speciālistiem (fizioterapeitiem, ergoterapeitiem, mākslas terapeitiem), kas atvieglo psihiatra darbu un sniedz papildu iespējas palīdzēt pacientiem plašākā mērogā.

Kādām īpašībām jāpiemīt labam psihiatram?  

Pacietībai, pašcieņai, pašpārliecinātībai par to, ko dari. Ir arī jāapzinās savas kompetences robežas. Mums jātiecas uz to, lai palīdzība cilvēkam kļūst specifiskāka, personiskāka un tādējādi arī efektīvāka.

Mani kā psihiatru ir uzrunājis teiciens: "Jauns, gudrs ārsts var vienu slimību izārstēt ar divdesmit zālēm, bet pieredzējis – divdesmit slimības ar vienām zālēm." Tāpēc vēlētos aicināt kolēģus sadarboties, vairāk savstarpēji komunicēt un neglabāt gudru padomu pūrā.