Svarīgi jau skolas laikā meitenes iedrošināt doties zinātnē. RSU tenūrprofesore par iedvesmu un pētījumiem onkoloģijā

Autore: Linda Rozenbaha,
RSU Sabiedrisko attiecību nodaļa

Turpinām rakstu sēriju, kurā stāstām par Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) tenūrprofesoriem. Šoreiz iepazīstinām lasītājus ar RSU Onkoloģijas un molekulārās ģenētikas institūta profesori Mirjamu Eleonoru Blatneru-Džonsoni (Mirjam Eleonora Blattner-Johnson). Intervijā viņa stāsta par saviem pētījumiem molekulārajā bioloģijā un precīzijas medicīnas jomā bērnu onkoloģijā, kas paver jaunas, mērķtiecīgākas un mazāk invazīvas ārstēšanas iespējas bērniem un jauniešiem.

Viņa dalās par pieredzi zinātnē un uzsver, cik svarīgi ir atbalstīt interesi par zinātni jaunietēm, jo karjeras iespējas joprojām ir nevienlīdzīgas: „Es patiesi apbrīnoju katru sievieti, kurai izdodas sasniegt augstāku profesionālo līmeni, apvienojot to ar ģimenes dzīvi.”

Man vienmēr ir patikušas dabas zinātnes. Joprojām prātā palicis, kā vidusskolā mūsu skolu apmeklēja speciālisti no slavenā Berlīnes pētniecības centra.

Viņi mums parādīja, kā iegūt DNS, un iepazīstināja ar molekulārās bioloģijas pasauli. Tas bija pirmais brīdis, kad es pateicu: „Es gribu studēt molekulāro bioloģiju.”

Pavisam nesen es devos uz meitas pamatskolu, lai parādītu bērniem dažus zinātniskos eksperimentus. Kādēļ? Es ticu, ka šādi var skolēnus iedvesmot, īpaši svarīgi – uzrunāt meitenes. Es joprojām uzskatu, ka ir svarīgi mudināt meitenes iesaistīties STEM jomās, jo es atceros, cik lielu iespaidu uz mani skolas laikā atstāja iespēja redzēt zinātni darbībā. Zinātne nav tikai teorija, bet dinamiska un iedvesmojoša joma, pilna ar radošumu, sadarbību un reālu ietekmi uz pasauli. 

Ir arī tehnoloģiskā puse, kas mani vienmēr ir fascinējusi. Atceros, kad mūsu laboratorijā Maksa Planka institūtā (Max Planck Institute) Berlīnē uzstādīja pirmās nākamās paaudzes sekvencēšanas iekārtas – mēs paši skrūvējam detaļas! Man patika saprast, kā lietas darbojas.

Un tad jūs sākāt studijas Austrijā, vēlāk Vācijā un Amerikas Savienotajās Valstīs.

Tieši tā, vispirms devos uz Austriju, kur studēju bakalaura programmā – tas bija ļoti interesanti, jo programma tika īstenota veterinārmedicīnas universitātē. Mēs apmeklējām tās pašas nodarbības, ko veterinārmedicīnas studenti. Tur es guvu spēcīgu pamatu medicīnā un bioloģijā – lai gan programma bija par dzīvniekiem, mēs tomēr apguvām pamata disciplīnas, piemēram, histoloģiju. 

Pēc tam jūs nolēmāt turpināt studijas dzimtenē, Vācijā. Kas pamudināja pieņemt šādu lēmumu?

Sākumā es devos uz Maksa Planka institūtu Berlīnē (tas ir labi pazīstams pētniecības institūts) tikai uz dažām nedēļām Erasmus mobilitātes programmā, lai gūtu pieredzi laboratorijas darbos. Man tur ļoti iepatikās, un es galu galā nolēmu pabeigt studijas tajā vietā. Turpat ieguvu arī maģistra grādu. 

Es nekad nebiju plānojusi doties uz ASV, bet mans nākamais vadītājs ieradās mūsu institūtā, lai sniegtu lekciju. Tā bija pirmā reize, kad es uzzināju kaut ko par precīzijas medicīnu, un tā mani ļoti ieinteresēja.

Man piedāvāja pievienoties viņa grupai Veila Kornela Medicīnas centrā Ņujorkā (Weill Cornell Medical Center), lai iegūtu doktora grādu. Oficiāli es joprojām biju Humbolta Universitātes studente, bet pētījumus veicu Ņujorkā. Es tur dzīvoju kādus septiņus gadus un patiešām iemācījos domāt kā zinātnieks.

Kāds bija jūsu ceļš uz RSU?

Pēc Ņujorkas es atgriezos Vācijā, Heidelbergā. Es pievienojos DKFZ grupai, kas ar precīzijas medicīnas palīdzību ārstē bērnus ar onkoloģiskām slimībām. Mans pašreizējais vadītājs tika uzaicināts uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu (turpmāk – Bērnu slimnīca) Latvijā, lai 2023. gadā uzstātos Precīzijas medicīnas forumā PMNET Rīgā. Viņa aizņemtības dēļ referātu nolasīju es. 

Pēc gada personāla atlases speciālists mani aicināja uz RSU un Bērnu slimnīcas kopīgo vakanci. Domāju, viņi bija redzējuši manu uzstāšanos. 

Uzklausot piedāvājumu, sākumā es nebija pārliecināta, ko izlemt. Man ir divi mazi bērni, un tās būtu lielas pārmaiņas, bet tad es nolēmu, ka vismaz uzzināšu, ko man piedāvā. 

Es domāju, ka mums ir ar ko dalīties. Es negribu teikt, ka šī valsts ir kādā ziņā nelabvēlīgāka, bet tomēr Heidelbergas Universitāte, iespējams, ir soli priekšā ar resursiem un zināšanām noteiktās zinātnes jomās. Tāpēc

es nolēmu, ka varētu būt noderīga, sniedzot šeit daļu no zināšanām, jo īpaši tādēļ, lai palīdzētu ar vēzi slimiem bērniem.

Es no sirds ticu, ka viņiem ir nepieciešama visa palīdzība un sadarbība, ko mēs varam sniegt.

Mans amats apvieno darbu RSU un Bērnu slimnīcā, un tas ir līdzīgs modelis kā Heidelbergā. Šāds modelis nav viegls, bet tas darbojas! Man ļoti patīk strādāt transnacionālajā kontekstā.

Man piedāvāja pilna laika amatu, un es ilgi domāju, jo man ļoti patīk Rīga, kā arī RSU un Bērnu slimnīcas darbinieku entuziasms. Tā kā mēs ar bērniem tikko bijām pārcēlušies no ASV, es negribēju viņus atkal izraut no ierastās vides, un es izvēlējos nepilna laika darba iespēju. Kopš tā laika esmu šeit.

Pastāstiet lūdzu vairāk par savu pētījumu šeit, RSU!

Man ļoti patīk, ka pētījums RSU ir cieši saistīts ar Bērnu slimnīcu un ir pacientu centrēts. Man ir vairāki projekti, daži no tiem sadarbībā ar citiem lieliskiem grupu vadītājiem šeit, RSU, kuri mani ļoti atbalsta un es varu uz viņiem paļauties, jo tik bieži neesmu klātienē.

Viens no maniem projektiem ir vērsts uz bērnu ļaundabīgo audzēju izpēti – mēs veidojam Latvijas bērnu vēža kohortu. Tajā vērtējam, cik daudziem bērniem ir diagnosticēts vēzis? Kāda veida vēzis viņiem ir? Kāda ir izdzīvošanas iespēja? Daļa no šiem datiem jau ir apkopota Bērnu slimnīcā sadarbībā ar Latvijas Biomedicīnas pētniecības un studiju centru. Tas ir liels komandas darbs, un kopīgi strādājam, lai dati būtu apkopoti skaidri un viegli lasāmi.

Latvijā ir tikai viena bērnu slimnīca. Piemēram, Vācijā ir ļoti daudz slimnīcu bērniem, un bieži vien ir grūti apkopot pilnīgu informāciju, jo slimnīcas ne vienmēr sadarbojas un raiti dalās ar datiem.

Šeit visi ar vēzi slimojošie bērni ir vienviet, tādēļ varam redzēt visu slimības vēsturi vienā datu kopā, kas pētniecībai ir ļoti liela priekšrocība.

Pašlaik turpinām vākt datus, un nākamais mūsu mērķis ir korelēt klīniskos datus ar molekulārajiem. Valsts vēža reģistrs sniedz demogrāfiskos un diagnostiskos datus papildus tam, kas ir reģistrēts slimnīcā, un mēs tos saistīsim ar molekulārajiem rezultātiem, jo mums jau ir pieejami šāda veida dati par daudziem pacientiem.

Pašlaik mēs izstrādājam sistēmu, kas ļaus mums testēt apmēram 130 apstiprinātas zāles no noteiktiem pacientiem iegūtajās audzēja šūnās, lai redzētu, kuri medikamenti visefektīvāk tās nogalina. Pašlaik mēs veidojam šo zāļu skrīninga vienību RSU, un divi mani studenti dodas uz Heidelbergu, lai apgūtu metodes.

Es ceru, ka 2026. gadā mēs jau varēsim notestēt audzēju paraugus uz zāļu efektivitāti 5-10 bērniem.

Kad process būs iekustināts, plānots šādu zāļu testēšanas vienību padarīt pieejamu citām RSU pētniecības grupām, jo ne ikvienam ir jāzina visi tehniskie apstrādes procesi. Vismaz tāds ir ilgtermiņa plāns.

Man ir viens jautājums gan no filozofiskā, gan medicīniskā viedokļa. No filozofiskā viedokļa, – tas ir ļoti jutīgs temats – kad jūs strādājat ar medicīnisko informāciju par smagi slimiem bērniem, kā jūs ar to emocionāli tiekat galā? Un, no medicīniskā viedokļa, kāpēc bērni saslimst ar vēzi? Vai biežāk tie ir kādi ģenētiski iemesli vai saistība ar kādām mutācijām? Kāds ir jūsu personīgais, filozofiskais viedoklis par šo situāciju?

Es parasti neredzu pacientus un nesazinos ar viņiem, jo neesmu ārsts – strādāju ar vēža materiālu un pēc tam runāju ar ārstiem, kuri faktiski ārstē mazos pacientus.

Tā kā man pašai ir bērni, dažkārt ir grūti. Piemēram, es analizēju pacienta paraugu un redzu, ka tas ir no viena gada veca bērna, un zinu, ka mēs šim bērnam nevarēsim palīdzēt.

Kad viņi nonāk mūsu sekvencēšanas programmā – ne šeit, bet Heidelbergā –, lielākajai daļai no viņiem jau nav reālu ārstēšanas iespēju. Viņi pie mums vēršas tikai tad, kad nekas cits vairs nedarbojas. Tāpēc jā, tas ir grūti, kā jūs varat iedomāties.

Taču kādos piecos procentos smago gadījumu mēs patiešām atrodam kaut ko – vienu noteiktu zāļu preparātu, kas darbojas, kad visi standarta ārstēšanas veidi ir izrādījušies neveiksmīgi. Cerams, ka šis skaitlis ar laiku pieaugs!

To lasot, lūdzu paturiet prātā, ka aptuveni 80 % bērnu, kuriem diagnosticēts vēzis, izdzīvos un izveseļosies pētniecības un medicīnas attīstības dēļ.

Tas mani motivē strādāt šajā jomā. Jo visi bērni ir mūsu bērni. Katrs veiksmīgs gadījums nozīmē ļoti daudz.

No medicīniskā viedokļa, kāpēc tik jauni cilvēki saslimst ar vēzi? 

Tikai apmēram 10 % gadījumu ir mutācija, kas jau ir mantota no mātes vai tēva.

Lielākajā daļā nav laimējies. Kaut kas noiet greizi ļoti agri, parasti, kad vēl embrija attīstības posmā notiek kāda nejauša mutācija.

Jau šodien precīzijas medicīna piedāvā nozīmīgas ārstēšanas iespējas. Kā jūs redzat precīzijas medicīnas attīstību pēc desmit gadiem? Medicīnā tas ir ilgs laiks?

Ja runājam par bērniem, Latvija jau patiesībā ir tālāk nekā mēs Vācijā. Latvijā katram bērnam, kuram diagnosticēts vēzis, veic audzēja sekvencēšanu

(pieaugušajiem tā vēl nav, jo ir lielas izmaksas). Latvijā gadā ir apmēram 60 bērnu, kuriem diagnosticē vēzi, un viņu audzējiem uzreiz veic sekvencēšanu. Tas ir lieliski.

Vācijā sekvencēšana notiek tikai tad, ja pacients nav reaģējis uz visām standarta ārstēšanas metodēm vai sākotnējā diagnoze liecina par augstu mirstības risku. Tikai tad, kad ārstēšana nav devusi rezultātus, veselības apdrošināšana sedz sekvencēšanas izmaksas. Tas nozīmē, ka daudziem bērniem mēs joprojām piemērojam vairākus smagu zāļu un terapiju posmus, pirms uzzinām, vai ārstniecība iedarbosies.

Es domāju, ka nākotnē mēs daudz labāk spēsim savlaicīgi atpazīt, vai ir vērts pakļaut bērnu zāļu iedarbībai.

Precīzijas medicīna nav tikai jaunu ārstēšanas metožu meklēšana – tā ir arī skaidrība par to, kad ārstēšana nav nepieciešama.

Mēs nedrīkstam pakļaut bērnu ķīmijterapijai, kas viņam radīs citas saslimšanas un izraisīs matu izkrišanu, ja jau zinām, ka viņa audzējs uz noteiktu ķīmijterapiju nereaģēs. Ar labākiem datiem mēs varam izlaist šo pirmo posmu un uzreiz pāriet pie zālēm, kas, visticamāk, darbosies un radīs mazāk blakusparādību.

Pašlaik precīzijas medicīna vēl nav pirmā izvēle, un, protams, ir daudzi vēža veidi, kuriem ķīmijterapija darbojas ļoti labi. Lai arī tā ir smaga, tā palīdz daudziem pacientiem. Bet ir arī tāda pacientu grupa, kuriem tā nepalīdz un viņu dēļ īpaši jāizmanto precīzijas medicīna, nevis jāizvēlas tā tikai tad, kad viss pārējais ir izrādījies neefektīvs.

Jāatceras, ka diezgan bieži neveiksmīga ārstēšana, padara vēzi agresīvāku, tāpēc, jo ātrāk mēs sākam precīzu ārstēšanu, jo labāk.

Un vēl viena būtiska atšķirība starp pieaugušajiem un bērniem: ja 80 gadus vecs pacients saņem staru terapiju, viņš, visticamāk, dzīvos vēl 10 vai 20 gadus, bet, ja mēs ārstējam piecus gadus vecu bērnu ar šo terapiju un bērns izdzīvo, viņš var dzīvot 80 vai 90 gadus, tas nozīmē, ka viņš visu dzīvi pavadīs ar iespējamām blakusparādībām un vēlīnām sekām. Staru terapija, piemēram, var ietekmēt attīstībā esošo smadzeņu vai augošo audu darbību. Daži bērni, kas izdzīvojuši vēzi, vēlāk saskaras ar mācīšanās grūtībām, augšanas problēmām vai citām ilgtermiņa blakusparādībām. Tāpēc ar bērniem mums vienmēr jābūt daudz uzmanīgākiem.

Jums jau ir bijusi iespēja iepazīt RSU un kādu laiku strādāt šeit. Kāda ir jūsu vīzija par tās attīstību?

Es jūtu un redzu, cik RSU ir motivēta stiprināt esošo pētniecību. Es redzu dažas problēmas salīdzinājumā ar Heidelbergu – man personīgi viena no lielākajām ir, piemēram, reaģentu pasūtīšana. Tas aizņem ļoti daudz laika. Protams, RSU to nevar tieši kontrolēt.

Līdz šim visi, ar kuriem esmu strādājusi RSU, ir bijuši ārkārtīgi atbalstoši – te ir lielisks komandas darbs! Es domāju, ka bez maniem kolēģiem institūtā tas nebūtu iespējams.

Es šeit esmu tikai reizi vai divas reizes mēnesī, tāpēc tas, ka man palīdz tik dedzīgi un laipni cilvēki, tostarp mani studenti, ir ļoti svarīgi.

Manā skatījumā RSU dodas pareizajā virzienā. Vairāk centrālā pētniecības atbalsta noteikti palīdzētu vieglāk uzsākt jaunus projektus, bet kopumā noskaņa un motivācija ir lieliska.

Vai ir kādas zinātnes personības, kas jūs iedvesmo – cilvēki, kuriem jūs vēlētos līdzināties, vai varbūt kādi vārdi vai idejas, kas iedvesmojušas jūsu ceļā?

Godīgi sakot, es nevaru nosaukt nevienu personību, taču kopumā ļoti apbrīnoju sievietes augstākos amatos, jo zinu, cik grūti ir konkurēt ar vīriešu kolēģiem.

Gadu gaitā esmu satikusi un sadarbojusies ar daudziem izciliem un gudriem zinātniekiem. Un es īpaši apbrīnoju tos, kas strādā bērnu vēža jomā. Šajā nozarē pacientu skaits ir neliels – kas, protams, ir labi –, bet tas nozīmē arī to, ka salīdzinājumā ar izplatītāko vēža veidu ārstniecību, notiek lēnāka attīstība jaunu zāļu izveidē un ir daudz mazāks finansējums. Esmu satikusi brīnišķīgus bērnu vēža pētniekus, kuri ir ļoti motivēti un aizrautīgi savā darbā. Es apbrīnoju visu šo kopienu! 

Kā izskatās zinātnieka ikdienas darbs mūsdienās?

Mūsdienās zinātnieks daudz strādā pie datora, nevis laboratorijā. Es patiešām ilgojos pēc darba laboratorijā! Par laimi, man ir lieliski palīgi, kas veic laboratorijas darbu manā vietā – ne visu, bet daudz.

Pirmkārt, no rīta es esmu mamma – līdz brīdim, kad izkļūstam no mājām, valda haoss. Parasti es sāku darbu laboratorijā vai birojā ap plkst. 8.30, pārskatot genomu datus. Ir arī daudz rakstu darbu – jāraksta grantu pieteikumi, jāsazinās ar studentiem un jāveido sadarbība.

Bērnu onkoloģijas joma ir tik maza, ka mēs ar kolēģiem sadarbojamies gandrīz katrā projektā. Tā ir ļoti starptautiska kopiena, jo jāstrādā kopā, lai iegūtu datus par pacientiem. Man tas ļoti patīk.

Noslēgumā gribu vaicāt: kādu vēstījumu jūs vēlētos nodot mūsu RSU kolēģiem, studentiem un pasniedzējiem?

Zinātne ir lieliska! Un, godīgi sakot (nedaudz padomājot), man dažkārt šķiet, ka cilvēki šeit novērtē savu darbu mazāk nekā tas patiesībā jānovērtē. Diezgan bieži dzirdu tādas frāzes kā „tu to dari daudz labāk” vai „mums nav X vai Y, tāpēc mēs to nevaram izdarīt”. Bet es domāju, ka jums jau ir tik daudz iespēju – mēģiniet un dariet to! Varbūt neizdosies, bet varbūt izdosies. Dažreiz mums vienkārši jāmēģina.

Tātad jūs domājat, ka mums vienkārši vairāk jātic sev, jo mēs jau esam spējīgi?

Jā, pilnīgi noteikti! Es saprotu: jūs esat mazāka valsts un viss citviet var šķist lielāks un ātrāks. Jā, dažreiz tā tas tiešām ir, bet galu galā mēs visi esam no viena koka tēsti*.

* Pielāgots vācu izteiciens Wir kochen alle nur mit Wasser, kas burtiski nozīmē „mēs gatavojam ar to pašu ūdeni”, bet ideja, kas slēpjas aiz šā teiciena, ir tāda, ka mēs visi esam cilvēki un neviens no mums neko nedara labāk par citiem.