Mācīt studentus un ministrus! Profesores Guntas Lazdānes pieredze Latvijā un Pasaules Veselības organizācijā

RSU Dzemdniecības un ginekoloģijas katedras profesore Gunta Lazdāne ir viena no atzītākajām speciālistēm seksuālās un reproduktīvās veselības jomā Latvijā un starptautiskā mērogā. Viņas profesionālais ceļš bijis cieši saistīts ar darbu Pasaules Veselības organizācijā, kur profesore Eiropas mērogā rūpējās par seksuālo un reproduktīvo veselību, savukārt Latvijā viņas devums cieši saistās ar jauno ārstu un studentu izglītošanu un pētniecību.

Sarunā profesore atskatās uz nozīmīgākajiem sasniegumiem medicīnā, atklāj pieredzi starptautiskajā vidē un dalās pārdomās par Latvijas demogrāfijas izaicinājumiem. 

Par sasniegumiem Latvijā un pasaulē

Atskatoties uz savu līdzšinējo darbu, ar ko visvairāk lepojaties?

Tas ir ļoti grūts jautājums. Esmu strādājusi gan Latvijā, gan ārpus tās. Piecpadsmit gadus no manas dzīves aizņēma darbs Pasaules Veselības organizācijā. Lielākie panākumi noteikti saistās ar šo starptautisko posmu.

Eiropas seksuālās un reproduktīvās veselības darbības plāns, pie kura strādāju kopā ar kolēģiem, ir dokuments, kas apvienoja 53 valstis. Tas bija ārkārtīgi sarežģīts process, bet reizē arī mans lielākais profesionālais ieguldījums.

Latvijā manas nozīmīgākās atmiņas un sasniegumi saistās ar pedagoģisko darbu. Strādājot ar studentiem un rezidentiem, esmu centusies iemācīt ne tikai medicīniskas prasmes, bet arī attieksmi pret sievieti. Padomju laikā tā bija daudz bezpersoniskāka, pat skarba. Man vienmēr šķitis būtiski uzsvērt cieņu pret pacienti. Pat sīkumi, piemēram, klauvēšana pirms ieiešanas palātā ir būtiska nianse, kas sievietei ievainojamā situācijā rada sajūtu, ka viņa ir svarīga un cienīta. Es uzskatu, ka medicīna ir ne tikai profesija un zinātne, bet arī attieksme.

Prof. Gunta Lazdāne (centrā) RSU Zinātnes nedēļas konferencē Knowledge for Use in Practice 2025. gada martā

Darbs Pasaules Veselības organizācijā

Kādi bija lielākie izaicinājumi, strādājot Pasaules Veselības organizācijā?

Šis darbs bija pavisam citā līmenī, nekā iepriekšējā pedagoģiskā pieredze.

Latvijā es mācīju studentus un jaunos ārstus, taču tur nācās runāt ar ministriem un valdības pārstāvjiem. Un ticiet man, ka ministri nav vieglāka auditorija par studentiem.

Viņiem ir citi uzskati, politiski un ekonomiski motīvi, bieži vien arī aizspriedumi.

Man ļoti noderēja krievu valodas zināšanas. Tās atviegloja darbu vairākās valstīs. Veselības aprūpē iesaistīto cilvēku, veselības politikas veidotāju un pašu iedzīvotāju zināšanas PVO Eiropas reģiona valstīs bija ļoti atšķirīgas. Atceros, kā Turkmenistānā vecmātes stāstīja, ka ir sievietes, kuras pēc vairāku bērnu dzemdēšanas joprojām nezina, kā notiek dzemdības. Spānijā, savukārt, problēma bija citāda: tur seksuālās veselības jautājumi bieži vien tika paslaucīti zem tepiķa, lai gan kopumā reproduktīvā veselība bija sakārtota.

Kā valstis vienojās par Eiropas seksuālās un reproduktīvās veselības darbības plānu?

Vienoties nebija vienkārši. Kad plāns tika prezentēts Eiropas reģionālajā komitejā, atmosfēra bija saspringta. Šie jautājumi vienmēr izraisa daudz emociju. Polija, Ungārija un Turcija atteicās plānu atbalstīt. Tas arī nebija pārsteigums, ņemot vērā to politisko un reliģisko nostāju. Kādu brīdi ļoti svārstījās arī Krievija. Ja tā būtu pateikusi “nē”, tad noteikti pievienotos arī citas valstis, kas atrodas Krievijas ietekmes zonā. Bet gala rezultātā tas tika pieņemts, un valstīm tagad ik pa trim gadiem jāziņo, kā tās ievieš noteiktās prioritātes.

Esmu pārliecināta, ka lielākais izaicinājums ir alkohola lietošana un tā ietekme uz attiecībām. Ne jau tādā nozīmē, ka cilvēki nodzeras un nespēj radīt bērnus, bet izglītotas sievietes ar augstām prasībām nevēlas veidot ģimeni ar partneri, kuram nav uzticamības un stabilitātes.

Atceros kādu pacienti virs 30, kura bija palikusi stāvoklī un kurai nebija bērnu, bet izvēlējās abortu. Es mēģināju ar viņu runāt, tomēr viņa teica: “Es nevaru atļauties bērnu. Man mājās ir dzērājs vīrs, kas man jāaprūpē.” Šis gadījums man palicis atmiņā kā ļoti skarbs piemērs tam, ka galvenais nav ekonomika, bet droša un stabila vide ģimenē.

Tā ir plašāka sabiedrības tendence.

Augsts izglītības līmenis un karjeras iespējas bieži vien pārvērš ģimenes jautājumu par izvēli, nevis pašsaprotamu dzīves daļu.

Ja nav pārliecības par stabilām attiecībām, tad bērnus nevēlas. Un tas, protams, ietekmē dzimstības rādītājus Latvijā.

Atziņas no dzīves un darba

Kāda būtu jūsu galvenā mācība, ko paņemat no līdzšinējās profesionālās dzīves?

Ka lielas pārmaiņas sākas ar mazām lietām. To esmu redzējusi gan Latvijā, strādājot ar studentiem un pacientēm, gan Pasaules Veselības organizācijā, diskutējot ar ministriem. Viss sākas ar cieņu, ar ieinteresētību, ar spēju iedziļināties. Tas ir pats svarīgākais.