Skip to main content
Intervijas
Studentiem
Uzņemšana

"Ja gribat nākt studēt ķeksīša pēc – labāk nenāciet, jo pēc tam citi kolēģi dusmosies par jūsu nekompetenci," topošajiem uzturzinātnes studentiem saka Ksenija Andrijanova, kas ir ne tikai Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) bakalaura studiju programmas Uzturs studiju kursa Komunikācijas un mediju prasmes uzturzinātnē docētāja, bet arī uztura blogere, kuras tiešā, trāpīgā un bieži vien ironiskā valoda neatstāj vienaldzīgu. K. Andrijanova raksta par uzturu, kritisko domāšanu, zinātni un pseidozinātni un ir izpelnījusies lielu atsaucību virtuālajā pasaulē, bet galvenais – rosinājusi ne tikai studentus, bet arī citus interesentus diskutēt, domāt un izvērtēt, kādai informācijai mediju telpā varam uzticēties.

Ksenija_Andrijanova00-rsu-foto-Andris-Ahromkins-lead.jpg

RSU absolvente un docētāja Ksenija Andrijanova. Foto: Andris Ahromkins.

K. Andrijanova ir RSU absolvente. Viņa pabeigusi studijas bakalaura studiju programmā Uzturs un starpaugstskolu maģistrantūras studiju programmā Uzturzinātne, kā arī komunikācijas studijas maģistrantūrā Latvijas Universitātē.

Kāpēc izvēlējāties studēt uzturzinātni RSU?

Tas ir garš un interesants stāsts. 12. klasē zināju, ka noteikti neiešu uz RSU, jo tur pārsvarā ir jāmācās medicīna – būs jāskatās uz līķiem, kas man toreiz likās diezgan biedējoši. Tomēr draudzene aizvilka sev līdzi uz RSU Atvērto durvju dienu, kur uzzināju, ka ir tāda studiju programma Uzturs. Satiku programmas vadītāju Lolitu Viju Neimani, un viņas harismātiskās personības iespaidā ieinteresējos par šo studiju programmu. Jāsaka godīgi, ka uzturu sāku studēt galvenokārt tādēļ, lai risinātu savas problēmas, jo iepriekš man bija ēšanas traucējumi, bet studiju gaitā sapratu, cik uzturzinātne ir interesanta, tāpēc studēju to tālāk arī maģistrantūrā.

Izpratni par kritisko domāšanu un zinātnisku pieeju problēmām es ieguvu tieši maģistrantūrā, jo tur mūs mācīja apieties ar zinātniskajām datubāzēm, atlasīt pētījumus, pamatot apgalvojumus ar zinātniskiem faktiem un nopietniem pētījumiem. Maģistrantūrā es sapratu, kas ir zinātnisks pētījums, kā to analizēt. Savu maģistra darbu rakstīju par šķiedrvielām – pētīju dažādu šķiedrvielu maisījumu sastāvus ar mērķi atrast labāko, taču secinājums bija vecais labais: būtu labi, ja Latvijas iedzīvotāji pievērstu uzmanību jebkādām šķiedrvielām, jo lietojam tās uzturā krietni par maz.

Ar interesi sekoju līdzi pētījumiem par piesātinātajiem taukiem. Agrāk uzskatīja, ka piesātināto tauku lietošana uzturā ir tuvākais ceļš uz holesterīna līmeņa paaugstināšanos un sirds un asinsvada slimībām, bet pašlaik ir parādījušies pētījumi, kas noliedz šādu saistību. Pētījumi ir pretrunīgi, un mani interesē, vai uztura zinātnieki nonāks pie vienotiem secinājumiem šajā jautājumā.

Man bija interese arī par komunikāciju, tāpēc pabeidzu maģistrantūru komunikācijas zinātnē. Sapratu, ka šīs abas jomas – uzturzinātne un komunikācija – ir savienojamas.

Jūs esat arī docētāja bakalaura studiju programmas Uzturs studentiem?

Jā, kopā ar RSU komunikācijas doktoranti, žurnālisti un redaktori Aiju Kažoku docējam studiju kursu uztura bakalauriem Komunikācijas un mediju prasmes uzturzinātnē. Turpmāk plānots, ka docēšu vēl arī citus studiju kursus. Uztura studentiem mācām kritiski domāt, izvērtēt medijos pieejamo informāciju, uzrakstīt labus rakstus un komunicēt ar mediju pārstāvjiem.

Kāpēc sākāt rakstīt blogu?

Nevarēju izturēt muļķības īpatsvaru informācijas telpā. Tas, kas mani visvairāk mulsināja gan sieviešu žurnālos un portālos, gan sarunās, ko dzirdēju sev apkārt, bija aplamības un mīti par uzturu. Dažādu diētu pārspīlētā nozīme, nekaitīgu ēdienu un vielu pasludināšana par absolūto ļaunumu vai panaceju pret visām slimībām u. tml. Sākumā par to es rakstīju feisbukā un tviterī un pamanīju, ka arvien vairāk cilvēkus interesē tas, ko rakstu. Pēc kāda laika sāku rakstīt blogu, un jau pirmais ieraksts aizgāja ar lieliem panākumiem. Tagad man ir domubiedru grupa, kurā cenšamies popularizēt kritisko domāšanu un skepticismu.

Man nav tādu instrumentu, lai izmērītu, vai cilvēku uzskati ir mainījušies mana bloga ietekmē, bet es redzu, ka ierosinu diskusijas. Esmu saņēmusi arī daudz vēstuļu, kurās cilvēki pateicas un raksta, ka ir mainījuši savu viedokli par kādu tēmu. Reizēm daži priekšstati, piemēram, par ģenētiski modificēto organismu vai nātrija glutamāta kaitīgumu, ir ļoti iesakņojušies sabiedrības apziņā, un cilvēkiem, pierādot pretējo, tas ir liels atklājums.

Ksenija_Andrijanova01-rsu-foto-Andris-Ahromkins-lead.jpgKāpēc Latvijas mediju telpā ir tik daudz aplamas informācijas par uzturu? Kāpēc cilvēki tai tic?

Šeit ir vairāki faktori. Pirmkārt, žurnālistiem pārsvarā nav atbilstošas izglītības tajā jomā, par ko viņi raksta, piemēram, uzturzinātnē. Cilvēkam, kas nav profesionālis, ir viegli noticēt tam, kas izklausās labi un pārliecinoši. Vienā no bloga ierakstiem es aprakstīju eksperimentu, kad es it kā no dziednieces vārda izsūtīju vairākiem medijiem rakstu par senlatviešu uzturu un to, ka mums nevajag ēst banānus un ķiplokus. Manu viltus rakstu paņēma vairāki mediji. Šeit bija skaidri redzams, ka žurnālistu neprofesionālisms izpaudās nespējā izvērtēt informācijas avota ticamību. Portāli un žurnāli bieži vien pārpublicē dažādu jogas skolotāju, ezotēriķu, dziednieku un alternatīvās medicīnas piekritēju viedokļus par uzturu. Dažreiz arī profesionāļi, kuriem šķietami ir kompetence, ir mazliet sagājuši sviestā. Ir visādi jocīgi profesori, kas diemžēl runā muļķības, un no šādiem gadījumiem neviens žurnālists nav pasargāts, jo viņi paši nespēj izvērtēt faktus, viņi notic autoritātēm.

Otrkārt, kāpēc sabiedrībā ir populāri mīti par uzturu, ir cilvēku neizglītotība dabaszinātnēs – fizikā, ķīmijā, bioloģijā. Atceros savus skolas gadus – tam, ko mācīja dabaszinātnēs, nebija saistības ar reālo dzīvi, es nezināju, kā to izmantot, un nesaskatīju saistību ar sevi. Ja cilvēks pēc tam tālāk nestudē šajā jomā, tad nav zināšanu, kas ļautu informāciju uztvert kritiski.

Treškārt, nav noslēpums, ka vairāk pamanāmas ir skaļas, sensacionālas idejas ar noslēpumainības auru, it sevišķi, ja tās ir revolucionāras, piemēram, antivakcinācijas kustība, kuras piekritējiem šķiet, ka ir tikai viena īpaša, atmaskojoša taisnība. Tas attiecas arī uz alternatīvo medicīnu, kuras pārstāvji uzskata, ka tradicionālā medicīna slēpj no mums patiesību.

Manuprāt, liela problēma ir arī nepietiekamā zinātnes komunikācija. Labi pētījumi parasti ir uzrakstīti korekti, bet problēma ir to interpretācijā un izskaidrošanā, ko bieži vien žurnālisti neveic korekti. Piemēram, ja pētījums apgalvo, ka kaut kāda viela iznīcina vēža šūnas Petri platē, tad nekompetents žurnālists kā raksta virsrakstu liks, ka šī viela ārstē vēzi. Uzturzinātnē par daudzām vielām var atrast pretrunīgus datus un uzpūst no tā sensāciju.

Vai šis nekritiskais informācijas patēriņš ir raksturīgs tikai Latvijai?

Tā ir visur, un Latvija šajā ziņā ir pat labākā stāvoklī, jo šeit vairākums cilvēku dzīvo diezgan noslēgtā mediju telpā, pārsvarā patērē informāciju tikai latviešu valodā un neuzzina lielu daļu no muļķībām, kas ir krievu un angļu valodas avotos. Piemēram, nesen skatījos, cik ļoti Krievijā ir izplatīta ideja par telogoniju (ideja par to, ka jebkurš vīrietis, ar kuru sievietei ir bijis dzimumakts, atstāj sievietei un potenciālajiem bērniem savu ģenētisko informāciju), bet Latvijā par to maz ir dzirdēts. Vai arī stāsti par glutēna kaitīgumu un dažādām alerģijām, ko cilvēki sev izdomā – pie mums šīs tendences ir daudz klusākas un blāvākas nekā ārzemēs.

Kādi būtu risinājumi, lai sabiedrība kritiskāk uztvertu informāciju?

Ir jāsāk ar bērniem, jāmāca viņiem kritiski izvērtēt lietas. Ja tiek piedāvāts apgalvojums, tad jāsaprot, kā to analizēt, kā saprast, kas ir avots, kā pārbaudīt informācijas patiesumu. Šis būtu jāmāca, sākot no bērnudārza, ar bērniem saprotamiem piemēriem un jāturpina skolā.

Arī medijiem ir liela atbildība – žurnālistiem ir jāizvērtē informācijas avoti un pieaicinātie eksperti. Tik ilgi, kamēr Roberts Klimovičs un Viesturs Rudzītis Latvijā tiks intervēti kā sieviešu eksperti, nedomāju, ka mums kaut kas virzīsies uz priekšu.

Arī valstiskā līmenī jādomā par iniciatīvām, kas var veicināt kritisko domāšanu – kursi, lekcijas vai pat centri, kur cilvēks var vērsties ar savu jautājumu, piemēram, noskaidrot, vai konkrētais preparāts nav šarlatānisks līdzeklis. Saprotu, ka tas ir grūti izdarāms un prasa ilgu laiku.

Latvijā nav bijuši nopietni pētījumi par mediju ietekmi uz sabiedrības priekšstatiem par veselību, bet Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centram Re: Baltica ir vairāki raksti par mītu veidošanos, kuros ir skaidri redzams mehānisms, kā rodas un izplatās nepatiesas ziņas.

Ksenija_Andrijanova02-rsu-lead.jpg

Runājot tieši par uzturu, kuri ir bīstamākie mīti?

Ļoti bīstams ir uzskats, ka ar uzturu vien, bez jebkādām zālēm var izārstēt nopietnas slimības. Uzturs ir profilakse un palīglīdzeklis, bet, ja ir nopietnas saslimšanas, piemēram, artrīts, vairogdziedzera slimības vai vēzis, noteikti ir jālieto ārsta nozīmēta terapija un papildus tam jāēd veselīgi. Ārstēšanās tikai ar ceļmallapām vai speciālām diētām var bēdīgi beigties. Diemžēl uzturs nav tik visvarens.

Protams, uzturam ir liela nozīme veselības uzturēšanā, piemēram, ēdot veselīgi, var mazināt holesterīna līmeni un pasargāt sevi no sirds un asinsvadu, kā arī endokrīnām saslimšanām, bet nopietnas diagnozes tikai ar uzturu nevar izārstēt.

Vēl viens ļoti kaitīgs mīts ir par monodiētu un visu radikālo diētu pozitīvo efektu. It sevišķi jaunas meitenes aizraujas ar tām, piemēram, ēd divas nedēļas tikai ābolus vai biezpienu, notievē, bet pēc tam visu svaru uzņem atpakaļ ar uzviju.

Tad vēl ir klasiskais mīts, ka eksistē viena ļaunā viela, piemēram, glutēns, nātrija glutamāts vai laktoze, kuru noteikti nevajadzētu lietot uzturā. Šis uzskats varbūt tieši nevienam nekaitē, taču nav patiess.

Raksturīga iezīme sabiedrības uzskatos ir neuzticība pārtikas industrijai – daudzi uzskata, ka mūsdienu pārtika ir pilna ar kaitīgām vielām. Tas ir mīts, ka mūsu senčiem viss bija saulaini, viņi neslimoja un ēda ekoloģisku pārtiku. Jāsaka, pārtika nekad nav bijusi tik droša kā tagad. Vainīgi esam mēs paši, jo ēdam visu pēc kārtas un par daudz. Pārtikas zinātne ir sasniegusi un atklājusi tik daudz, taču tās sasniegumi bieži vien tiek noniecināti un uzskatīti par kaitniecību.

Kuras, jūsuprāt, mūsdienu pārtikā būtu vielas, no kurām tomēr vajadzētu izvairīties?

Jāskatās ne tik daudz uz sastāvu, kā uz produkta būtību. Piemēram, visas E vielas, kas tiek pievienotas pārtikai, ir drošas – tās ir pārbaudītas, un to lietošana ir reglamentēta. Izņēmums ir dažas sintētiskās krāsvielas, kas bērniem pēc ilgas, sistemātiskas lietošanas var izraisīt uzmanības deficīta sindromu un hiperaktivitāti. Specializētajā bērnu pārtikā šīs vielas nebūs sastopamas.

Noteikti jāpievērš uzmanība sāls daudzumam produktā, tas nedrīkst pārsniegt 1,25 gramus uz 100 gramiem produkta. Attiecīgi nedrīkst pārspīlēt ar sāļajām uzkodām, piemēram, čipsiem, sāļajiem riekstiņiem u. tml.

Arī transtaukskābes jeb daļēji hidrogenētie tauki būtu jāierobežo, jo ir pierādīts kaitīgums – tie izraisa sirds un asinsvadu saslimšanas.

Arī cukura lietošana jāierobežo – Pasaules Veselības organizācija iesaka dienā lietot ne vairāk par 25 gramiem pievienotā cukura. Varētu lietot arī vēl mazāk baltā cukura un pat nelietot vispār, jo organisms iegūst ogļhidrātus no citiem produktiem. Ar cukura lietošanu nedrīkst pārspīlēt, bet, ja cilvēks pamatā ēd veselīgi, pārsvarā augu valsts produktus, neaizraujas ar našķiem un pusfabrikātiem, tad uztraukumam nav pamata.

Uzturzinātne ir viena no populārākajām studiju programmām RSU. Ko jūs ieteiktu topošajiem uzturzinātnes studentiem?

Nākt studēt ar atvērtu prātu un būt gatavam piekāpties savos uzskatos, mainīt tos. Cītīgi mācīties anatomiju, normālo un patoloģisko fizioloģiju, histoloģiju un visus citus studiju kursus, būt gatavam izprast cilvēka organismu kopumā, tā mijiedarbību ar uzturu. Apgūt zinātniskās pētījumu metodes un kritisko domāšanu.

Būt gatavam, ka būs daudz un nopietni jāmācās, un to arī darīt, nevis eksāmenos norakstīt pareizās atbildes. Apzināties, ka zināšanas medicīnā, farmakoloģijā, bioķīmijā un citās jomās būs kolosāls pamats visai turpmākajai dzīvei un padarīs jūs par vispusīgām personībām un zinošiem profesionāļiem.

Galvenais, ko iesaku, – turēt augstu savu profesionalitātes latiņu. Tas nozīmē – nenolaisties līdz kaitniecisko uztura bagātinātāju izplatītāju līmenim, neiesaistīties šaubīgos projektos un ar savu piemēru parādīt sabiedrībai, ka uztura speciālisti nav salātlapu grauzēji, kuri izrakstīs diētu visiem dzīves gadījumiem, bet gan nopietnu medicīnisku izglītību ieguvuši profesionāļi.