No akadēmijas par universitāti. Sociālo zinātņu loma RSU attīstībā Pārlekt uz galveno saturu
RSU vēsture
Jubilejas
Sociālajām zinātnēm – 20
Intervijas

Sociālo zinātņu studiju aizsākumi Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) ir meklējami brīdī, kad augstskola – toreizējā Latvijas Medicīnas akadēmija (AML) – stāvēja lielo pārmaiņu priekšā. Reaģējot uz situāciju augstākajā izglītībā 90. gadu beigās, izšķirošs lēmums par universitātes statusa iegūšanu ļāvis saglabāt izcilas medicīnas izglītības tradīcijas un spert nākamo soli augstskolas attīstībā, paplašinot studiju programmu piedāvājumu ar unikālām sociālo zinātņu studiju programmām. Par to, kāpēc pirms 20 gadiem tika izvēlēts tieši šāds attīstības scenārijs, un ar kādiem ārējiem un iekšējiem izaicinājumiem nācies saskarties augstskolai šajā pārmaiņu laikā, stāsta AML/RSU rektors no 1993. līdz 2007. gadam profesors Jānis Vētra.

Kā radās ideja par to, ka medicīnas augstskolai ir jāpiedāvā studijas arī sociālajās zinātnēs?

Kā jau katram nozīmīgam lēmumam, kas prasa lielas investīcijas un būtiskas strukturālās izmaiņas, arī iecerei par sociālo zinātņu studijām RSU bija savi priekšnoteikumi. Šodien, atceroties tā laika notikumus, varu teikt, ka tie bija gan iekšējie, gan no mums neatkarīgie faktori, kuri kopsummā to lēmumu padarīja likumsakarīgu. 90. gadu beigās akadēmijā strauji saruka studentu skaits, ko noteica ārējie faktori – samazinājās valsts pieprasījums pēc ārstiem un, mainoties Libānas likumdošanai, augstskola zaudēja lielu daļu potenciālo ārvalstu studentu. Tas noveda pie tā, ka samazinājās arī augstskolas ienākumi. Politiskajā līmenī toreizējā Labklājības ministrijas vadība nebija iedziļinājusies augstākās izglītības jomas problēmās, lai kvalitatīvi iesaistītos to risināšanā. Bija arī iekšējie iemesli – 1997. gadā 12 akadēmijas profesori paziņoja par plāniem atjaunot Medicīnas fakultāti Latvijas Universitātē, aktualizējot nozarē diskusiju par to, ka medicīnas un veselības aprūpes studiju programmām ir jābūt nodrošinātām tikai universitātes līmenī.

Laikā, kad tas notika, AML ekonomikas un pārvaldes prorektore Marina Gulmane iepazīstināja mani ar Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes docenti Ilzi Ostrovsku, ar kuru man bija iespēja pārrunāt toreizējo politisko situāciju un saņemt nosacīti skatu no malas uz procesiem, kas norisinājās augstākās izglītības jomā.

Tajā brīdī akadēmijā vadības līmenī norisinājās plaša diskusija par tālākās attīstības scenārijiem. Un, ņemot par pamatu argumentu, ka medicīnas izglītību var iegūt tikai un vienīgi universitātē, radās ideja par to, kas mums pašiem ir visi priekšnoteikumi, lai no akadēmijas pārtaptu par universitāti. Jau tajā laikā pie mums veiksmīgi norisinājās studijas ne tikai medicīnā, bet arī zobārstniecībā, farmācijā, māszinībās, rehabilitācijā, bija ielikti labi pamati sabiedrības veselības studijām. Tad nāca arī docentes Ilzes Ostrovskas ierosinājums un gatavība veidot RSU jaunu struktūrvienību, kas nodrošinātu studijas sociālajās zinātnēs, īstenojot Latvijā līdz šim nebijušu pieeju – moduļu sistēmu. Tā kā šī ideja labi saderēja ar akadēmijas ieceri saņemt universitātes statusu, mēnesi pēc tam, kad Senāts nobalsoja par  augstskolas jaunā nosaukuma apstiprināšanu, tika pieņemts lēmums dibināt RSU Sociālo zinātņu fakultāti.

Jūsu pieminētā moduļu sistēma joprojām ir viena no tām lietām, kas atšķir sociālo zinātņu studijas RSU no studijām līdzīgās programmās citās Latvijas augstskolās. Kāpēc toreiz jūs kā rektors atbalstījāt ieceri īstenot studiju procesu pavisam citādāk, nekā tas notika medicīnas un veselības aprūpes programmās?

90. gadu beigās, pateicoties pieredzes braucienu iespējām, mēs redzējām, ka studijas var noritēt arī citādāk, tāpēc mēģināt Latvijā iedzīvināt citu valstu labo praksi likās lieliska iespēja. Turklāt docente Ostrovska ļoti skaidri pamatoja, kāpēc šāda pieeja ir nepieciešama, realizējot jaunas studiju programmas. Moduļu sistēmai ir virkne priekšrocību, kas laika gaitā sevi arī attaisnoja. Viena no būtiskākām lietām, manuprāt, ir elastīgs studiju grafiks, kas ļauj piesaistīt lektorus no Latvijas un ārzemēm, kuri nav gatavi docēt veselu semestri vai studiju gadu.

Tā bija pavisam jauna pieeja, kurai bija jāatrod atbalsts arī RSU iekšienē. Sociālo zinātņu programmās izteikti varēja redzēt, ka students studē katedrā, nevis universitātē, kas gāja pretī AML tradīcijām, kad students tika uzskatīts par piederīgu universitātei, nevis atsevišķai struktūrvienībai. Šādu situāciju radīja tas, ka visu studiju procesu plānoja un īstenoja viena katedra, kas medicīnas studijās nebija iespējams. Nenoliegšu, ka ar šo atšķirīgo pieeju cīnījāmies, un mums negāja viegli.

Arī tas, kā tika veidotas attiecības starp docētājiem un studentiem, notika pavisam citādāk.  Medicīnas un veselības aprūpes studijās šīs attiecības bija un arī joprojām paliek diezgan formalizētas. Pēdējo gadu laikā tas pamazām mainās, īpaši pateicoties ārvalstu studentiem, taču tās ir izteikti reglamentētas. Sociālajā blokā docētāji un studenti ne tikai, līdzīgi kā medicīnā, no pirmās studiju dienas sauc viens otru par kolēģi, bet arī ietur salīdzinoši tuvu savstarpējās komunikācijas distanci, kas līdz ar priekšrocībām paredz arī zināmus riskus. Kamēr viss ir kārtībā, tas veicina sadarbības un uzticēšanās gaisotni, savukārt konfliktsituāciju risināšanu tas padara grūtāku.

Tomēr ar laiku moduļu sistēma iekšēji tika atzīta kā dzīvotspējīga, ko pierādīja gan pirmie absolventi, gan darba devēji, un arvien vairāk mūsu pašu akadēmiskie spēki no medicīnas jomas sāka ieteikt saviem bērniem studēt RSU sociālo zinātņu studiju programmās.

janis_vetra_sm_sq.png

Docētāju izvēlei bija izšķirošā loma sociālo studiju programmu popularizēšanā. Viņi bija tie, kas uzrunāja potenciālos studentus un pārliecināja nākt studēt uz RSU sociālās zinātnes.

Profesors Jānis Vētra

Kā radies Eiropas studiju fakultātes nosaukums? Kā zināms, tas tika apstiprināts tikai 2002. gadā, kad pirmie sociālo studiju studenti jau gatavojās izlaidumam.

1998. gada martā AML Senāts lēma par Sociālo zinātņu fakultātes dibināšanu. Taču ļoti ātri atteicāmies no šī nosaukuma, jo sociālās zinātnes varēja studēt vairākās augstskolās. Toreiz bija svarīgi pozicionēties, iedot potenciālajiem studentiem signālu, ka šeit ir atšķirīgas, fokusētākas sociālo zinātņu studiju programmas. Tā mēs nonācām pie nosaukuma Eiropas Integrācijas institūts, kas tika apstiprināts pusotru gadu vēlāk. Ņemot vērā studiju programmu fokusēšanos uz speciālistu sagatavošanu darbam ar Latvijas starptautiskās integrācijas jautājumiem, šis nosaukums likās veiksmīgāks un konkrētāks. Savukārt lēmums par Eiropas studiju fakultātes dibināšanu nāca brīdī, kad mēs sapratām, ka programmas ir piepildītas, ir labas perspektīvas paplašināt to klāstu un studentu skaitu, tāpēc institūts varēja pārtapt par pilntiesīgu RSU fakultāti.

Kāds bija lielākais izaicinājums brīdī, kad Senāts nobalsoja par Sociālo zinātņu fakultātes izveidi?

Atceroties to laiku, šķiet, ka atraktīvākais moments bija docētāju korpusa veidošana. Periods, kad tika meklēti un atlasīti darbinieki, bija ļoti intensīvs un izaicinošs. Jāatzīst, ka I. Ostrovskas degsme par šo ideju padarīja to visu iespējamu. Pateicoties viņai, pusgada laikā man kā rektoram bija iespēja iepazīties gandrīz ar visiem cilvēkiem, kurus tobrīd Latvijā varēja uzskatīt par pieredzes bagātiem vai potenciāliem docētājiem politoloģijas, starptautisko un sabiedrisko attiecību, žurnālistikas, ekonomikas jomā. Īpaši pirmajos gados tieši docētāju izvēlei bija izšķirošā loma studentu piesaistē – viņi bija tie, kas uzrunāja potenciālos studentus un pārliecināja nākt studēt uz RSU sociālās zinātnes.

Kā jūs raksturotu sociālo zinātņu studiju lomu RSU attīstībā pēdējo 20 gadu laikā?

Es domāju, ka universitāte no šīs mijiedarbības ieguva vairākos aspektos. Viena lieta, kas, manuprāt, ir būtiski mainījusies līdz ar sociālo zinātņu studentu ienākšanu RSU, ir studentu aktivitāte savu interešu pārstāvniecībā. Vienu brīdi Studējošo pašpārvaldē ar lielu pārsvaru darbojās tieši ESF studenti, jo viņi bija aktīvi, atvērti sadarbībai un gatavi runāt ar universitātes vadību par studiju procesu un attīstību. Ar laiku viņu centieni un darbs studējošo interešu pārstāvniecībā tika atzinīgi novērtēts arī no medicīnas un veselības aprūpes studentu puses. Rezultātā pēdējos gados mēs redzam, ka tieši veselības aprūpes studenti nosaka SP dienaskārtību.

Vispār sociālo zinātņu studiju esamība pakāpeniski padarīja universitātes gaisotni tādu vieglāku, atvērtāku norisēm Latvijā un pasaulē, atraktīvāku.
Vēl viena lieta, kas nebūtu iespējama bez ESF studentiem, ir RSU Akadēmiskā balle. 2002. gadā ar šādu ideju pie manis nāca pirmie sociālo studiju programmu absolventi, kuri ar I. Ostrovskas aktīvu iesaisti organizēja pasākumu, kas kļuva par izcilu akadēmisko tradīciju mūsu augstskolā.
Tāpat sociālo zinātņu studiju klātbūtne nodrošināja labus pamatus starpdisciplinārām studijām un pētniecībai RSU.

Kā saredzat sociālo zinātņu studiju attīstību RSU nākamajos 20 gados?

Manuprāt, šajā kontekstā varam runāt par vairākiem perspektīviem virzieniem. Viens no tiem ir starptautisko attiecību un politoloģijas speciālistu sagatavošana – tas bija aktuāli 90. gadu beigās, esmu pārliecināts, ka tā būs arī pēc 20 gadiem. Mūsu absolventi jau tagad strādā vairākās valsts un pašvaldības institūcijās, tostarp Ārlietu ministrijā un vēstniecībās. Šo gadu laikā vairākas augstskolas mēģināja piedāvāt līdzvērtīgas programmas politoloģijā un starptautiskajās attiecībās, taču šīs studijas ir diezgan ciests rieksts. To pierāda arī tas, ka šobrīd tās var apgūt tikai divās augstskolās. Tas ir labi, jo konkurence ir attīstības dzinulis – tā piedāvā izvēles iespējas gan studentiem, gan docētājiem, gan darba devējam. Tas savukārt neļauj atslābt un liek visu laiku sekot līdzi un piedāvāt arvien aktuālāku studiju saturu.

Pētniecības attīstība ir vēl viens virziens, kurā mēs vēl varam augt, jo tieši pētniecības iespējas palīdz piesaistīt labākos docētājus un studentus, kā arī radīt unikālu studiju saturu. Domāju, ka RSU gadījumā atslēgas vārds, runājot par pētniecības veicināšanu sociālajās zinātnēs, ir specializēšanās. Mums ir visas iespējas rast jaunas pētniecības nišas, kurās varam būt unikāli.

Un trešais virziens, kuru es jau pieminēju, ir starpdisciplinaritāte. Jau tagad mēs redzam, ka pieprasījums pēc starpdisciplinārā studiju satura pieaug, un ar laiku tas tikai palielināsies. Medicīnas tiesības, sociālā uzņēmējdarbība, uzņēmējdarbība medicīnas jomā, klīniskā un veselības psiholoģija, pētnieciskā žurnālistika RSU specializācijas jomās – tie ir tikai daži piemēri tam, kā varam radīt unikālu un konkurētspējīgu studiju saturu.