Psiholoģiskā palīdzība kā misija un dzīves aicinājums. Saruna ar prof. Kristīni Mārtinsoni

Profesore ir autore, līdzautore vai zinātniskā redaktore vairāk nekā 30 izdevumiem, kas kļuvuši ne tikai par atzītām mācību grāmatām studentiem akadēmiskajā vidē, bet arī par pieprasītu literatūru profesionāļiem un interesentiem. Viņa ir organizējusi daudzas starptautiskas konferences, piedalās pētījumu programmās un ar enerģijas pilnu optimismu skatās nākotnē.

Nesen RSU Veselības psiholoģijas un pedagoģijas katedra svinēja piecu gadu jubileju. Šis notikums saskanēja ar jaunu un modernu telpu atklāšanu augusta nogalē J. Asara ielā 5. Oktobrī, tradicionālajās Psiholoģijas dienas, šajās telpās notiek vairāki pasākumi, kas pulcē dažādu programmu studentus, profesionāļus un interesentus, lai iepazītos un diskutētu par daudzām ar psiholoģisko palīdzību saistītām tēmām, piemēram, militāro psiholoģiju, digitālo tehnoloģiju pielietojumu praksē, mūsdienu laika izjūtas transformāciju un citām. Šo laiku varētu nosaukt kā nozīmīgu robežpunktu, tādēļ jautājām profesorei Kristīnei Mārtinsonei, kā iesākās viņas profesionālais ceļš un kādi ir viņas turpmākie izaicinājumi.  

Psiholoģija cieši saistās ar sevis izzināšanu – tādu kā savas un plašākas pasaules periodisku inventarizāciju. Vai tādēļ pēc vidusskolas izvēlējāties ceļu uz psiholoģiju?

Laikā, kad beidzu vidusskolu, nebija iespējas apgūt šo profesiju. Bet mani vienmēr ir interesējis izzināt cilvēkus, pašai sevi, kultūras un mākslas pasauli. Acīmredzot tāpēc esmu ieguvusi trīs augstākās izglītības dažādos virzienos, kas savā īpašajā veidā ir savijušās un viena otru bagātina. Pagājušā gadsimta otrajā pusē, vēl padomju laikā, iestājos Latvijas Valsts universitātes Pedagoģijas fakultātē, lai iegūtu latviešu valodas un literatūras skolotāja kvalifikāciju. Mācījāmies ārzemju un latviešu literatūru, latviešu valodu un klasikās valodas, kā arī pedagoģiju. Manas studijas aizsākās Atmodas laikā, kurā valdīja romantisma apdvests pasaules redzējums. Uzreiz jāsaka, ka šīm mācībām veltīju piecus gadus, un pēc tam pabeidzu arī maģistra studijas pedagoģijā. Tolaik vēl nezināju, ka šos piecus izglītības gadus vēlāk būs iespēja pielīdzināt maģistra grādam. Starp citu, ieguvu arī bakalaura grādu filoloģijā. Pedagoģijas maģistrantūras studiju laikā mani pamanīja profesore Ausma Špona un uzaicināja turpināt studijas doktorantūrā. Tiesa, psiholoģijas nozarē.

Kad izlēmāt būt skolotāja?

To, ka būšu skolotāja, zināju jau no kādu četru gadu vecumā, tomēr toreiz nebija skaidrības, ko mācīšu. Visdrīzāk, izvēlējos latviešu valodu un literatūru, sekojot savas mammas pēdās. Mamma toreiz bija pazīstama redaktore un literatūras kritiķe. Jau no agras bērnības dzirdēju daudz sarunas par grāmatām, to radīšanu un izdošanu. Gan mūsu mājas viesojās pazīstami literāti, gan paši bieži viesojāmies pie Latvijas literatūras dižgariem. Augu starp radošām personībām, literatūru un mākslu, kas deva stimulu sākotnējās profesijas izvēlē. Par savu uzcītību, atbildību un darba tikumu saku paldies savam tēvam, kas allaž man ir bijis nenovērtējams atbalsts.

Pēc studijām sāku darbu koledžā kā latviešu valodas un literatūras skolotāja un ceturtā kursa audzinātāja. Puišiem bija 23 gadi, man 24. Tas bija liels izaicinājums. Nolēmu turpināt izglītību un devos uz Latvijas Universitāti studēt psiholoģiju. Pēc bakalaura studijām pabeidzu arī maģistrantūru. Šodienas acīm lūkojoties, vienā manas izglītības posmā bija visai dīvaina situācija, proti, psiholoģijas studijas kopumā biju iesākusi ar doktorantūru, un vienlaikus studēju psiholoģiju arī bakalaura un pēc tam maģistra līmenī. Vēlāk, jau šajā gadsimtā, ieguvu arī maģistra grādu veselības aprūpē un mākslas terapeita kvalifikāciju RSU.

Domāju, ka studijas humanitārajā, sociālajā un veselības aprūpes jomā un darbs augstākās izglītības telpā jau vairāk nekā 30 gadus dod man iespēju vērtēt dažādus attīstības posmus un procesus. Jāatzīst, joprojām esmu skolotāja, tikai pieaugušajiem.

Kā aizsākās jūsu ceļš augstskolā?

Vēl studiju laikā psiholoģijas maģistrantūrā, pēc profesores Ingas Tiltiņas aicinājuma sāku darbu LU Psiholoģijas katedrā. Man uzticēja mācīt psiholoģijas vēsturi. Kopā ar šo studiju kursu saņēmu arī vairākus citus – vispārīgo psiholoģiju, psihometriku, izglītības un juridisko psiholoģiju. Pēc laika man uzticēja vadīt arī bakalaura studiju programmu psiholoģijā. Veicu arī katedras vadītājas pienākumu izpildītājas darbu, aktīvi sekmēju Psiholoģijas nodaļas izveidi LU un Pedagoģijas fakultātes nosaukuma maiņu uz Pedagoģijas un psiholoģijas fakultāti. Atskatoties uz savu pieredzi LU, varu teikt, ka psiholoģijā esmu gandrīz no tās formālās izglītības pirmsākumiem mūsu valstī.

Kas ir mākslas terapija un kā tā attīstījās Latvijā?

Mākslas terapija ir palīdzības veids, kura centrā ir radošais process, kas notiek profesionāļa klātbūtnē. Ir gan vizuāli plastiskās, gan mūzikas, gan drāmas, gan deju un kustību terapijas specializācija. Mākslas terapeits ir pieprasīta profesija, par ko jūtos gandarīta un pateicīga kolēģiem, kuri tagad audzē savulaik izloloto un rūpējas par to.

Mākslas terapijas kā profesijas attīstības iespēja un kolēģu atbalsts man deva drosmi pamest savu veiksmīgo darba dzīvi LU un sākt darbu no nulles RSU.

Sākotnēji bija jāpārvar daudz noliegumu, skepses un pretspara. Taču vēlme izveidot šo profesiju apvienojumā ar sastaptajiem izaicinājumiem sekmēja to, ka veidojās skaidra mākslas terapijas izglītības un prakses sistēma mūsu valstī. Paldies profesorei Kerolai Sibetai-Stīlai no Belfāstas Karaliskās universitātes, kura palīdzēja šo profesiju attīstīt visdažādākajos veidos – ne vien idejiski, saturiski, kontakststundās, bet arī iedrošinot savus kolēģus sadarboties ar mums. Starp citu, manā kabinetā redzamā vietā vienmēr atrodas viņas dāvana – Belfāstas Karaliskās universitātes ģerbonis.  

Tomēr šobrīd jūs esat psiholoģijas profesore. Vai pareizi saprotu, ka jūsu darba dienas ir vairāk saistītas ar psiholoģijas virziena attīstību RSU?

Tā ir tiesa. Darba dienas ir daudzkrāsainas un piepildītas. Kopā ar kolēģiem attīstītām psiholoģiskās palīdzības un pedagoģisko izglītību, pētniecību un praksi veselības kontekstā. Īpašu uzmanību pievēršam sadarbībai gan ar ārvalstu universitātēm, profesionālām organizācijām un citiem partneriem, gan ar kolēģiem Latvijā.

Labs sadarbībai piemērs ir pavasarī notikusī piektā katedras organizētā ikgadējā starptautiskā konference Veselība un personības attīstība: starpdisciplinārā pieeja. Šogad tajā uzstājās seši pieredzes bagāti vieslektori no Lielbritānijas, ASV Portugāles un Lietuvas.

Jūs esat aktīva grāmatu izdošanā. Patlaban tiek gatavots jau 33. izdevums. Kas ir grāmata jūsu dzīvē?

Kā jau minēju, esmu ieguvusi plašu izglītību, man ir bijuši patiesi lieliski skolotāji! Lielākā daļa no izglītības bija bez maksas, saņēmu labu stipendiju, kas man deva iespēju mācīties un nestrādāt. Uzskatu, ka mans pienākums ir nodot savas zināšanas un pieredzi tālāk. Grāmatas dod iespēju katram interesentam dzimtajā valodā iepazīties ar aktuāliem pētījumiem un psiholoģiskās palīdzības lietišķajiem aspektiem.

Mainās sabiedrība, tās dzīves kvalitāte un prasības. Vai sekojat pārmaiņām un kā tās ietekmē studiju programmu?

Pārmaiņām sabiedrībā, jaunajiem izaicinājumiem un problēmām ir jāseko, lai sagatavotie speciālisti spētu gūt noteiktam laikam atbilstīgu un pieprasītu izglītību, lai pētījumu projekti būtu mūsdienīgi. Domāju, ka viens no nākotnes izaicinājumiem būs cilvēka un mākslīgā intelekta attiecības. Modernās tehnoloģijas nosaka jaunus uzvedības un domāšanas paradumus. Konferencēs jau redzami arī pētījumi par to, kā psiholoģisko palīdzību sniedz mākslīgais intelekts. Pārmaiņām sabiedrībā un pieprasījumā sekoju arī aktīvi strādājot un līdzdarbojoties vairākās profesionālajās organizācijās.

Pateikt, ka jūsu ikdiena ir intensīva, nozīmētu pateikt ļoti maz. Kas jums palīdz sakārtot domas?

Perspektīvas maiņa. Spēja, kā es saku, pazūmēt notiekošo. Tam palīdz arī mans hobijs – ceļošana. Ceļojumus veidoju tematiskus. Ja vēlos baudīt mākslu dodos, piemēram, uz Florenci vai Barselonu, Parīzi vai Londonu, ja dabu, tad uz Kamčatku vai Baikālu. Esmu redzējusi gan Everesta smaili saullēktā no bāzes nometnes, gan peldējusies Nāves jūrā, vērojot zvaigznes. Tas ir augstākais un zemākais mūsu zemeslodes punkts. Priecājos, ka man ir bijusi iespēja redzēt un piedzīvot daudz starp šiem punktiem. Starp citu, viesošanās Āzijā man allaž atgādina, ka Eiropa ir tikai viena un salīdzinoši ļoti neliela pasaules daļa. Universitātē mācu starpkultūru psiholoģiju, un tā ceļošana palīdz arī profesionālā ziņā.

Ko vēlaties sasniegt?

Noteikti vēlos palīdzēt studentiem attīstīties par labiem profesionāļiem, kam ir padziļināta interese par aktuālo. Kā doktorantūras programmas vadītāja cenšos sniegt maksimālu atbalstu jaunajiem zinātniekiem. Ne mazāk svarīgi man ir atbalstīt kolēģus, viņu profesionālo izaugsmi, kā arī rūpēties par savu profesionālo un personīgo izaugsmi.

RSU dod fantastiskas iespējas radošai attīstībai un ideju īstenošanai.

Varu objektīvi salīdzināt, jo man ir paziņas un draugi citās augstskolās. Esmu pateicīga savai komandai, bez kuras nebūtu tik labu rezultāti. Vēlos to stiprināt un sekmēt, lai mūsējie ir psiholoģiskās palīdzības izglītības, pētniecības un prakses autoritātes.