Skip to main content
Intervijas
Ziņas

Aula ir tāda kā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) dvēsele – īpaša vieta, kur sākas mūsu ikgadējās akadēmiskās gaitas un kur tās noslēdzas, pa vidu pulsējot gan zinātnes, gan mākslas ritmā. Jūnijā, pēc tam, kad būs aizplūduši absolventu, viņu docētāju un atbalstītāju tūkstoši, noslēgsies aulas aktīvā sezona. Tas būs laiks, kad RSU aulas vadītāja Astra Puriņa (skat. foto) un viņas komanda varēs ķerties pie nākamās sezonas plāniem, kas, pateicoties jauniegādātajām ērģelēm, solās būt vērienīgi. Aulas vadītāja par tiem stāsta dedzīgi, sarunā ir daudz smieklu un dzirkstošu žestu – Astra kā vienmēr, atbilstoši savam vārdam, spīd spoži.

Šogad iegādātās digitālās ērģeles aulai, šķiet, piešķīrušas jaunu iedvesmas devu. Vai tas nozīmē, ka RSU atkal uzplauks aktīva koncertdzīve?

Aulas otrs nosaukums ir Pārdaugavas koncertzāle, un vienu laiku tā nudien attaisnoja šo titulu – pie mums norisinājās koncertu cikls Pianisma virtuozi, kas piedzīvoja trīs aktīvas sezonas, kur katrā norisinājās pa četriem koncertiem. Šis posms pierādīja, ka tūristus un citus garāmgājējus aulas koncertiem nepiesaistīsim, bet mūzikas cienītāji ir ar mieru laba koncerta vārdā mērot ceļu arī līdz Dzirciema ielai.

Ceru, ka līdz ar ērģeļu iegādi koncertdzīve atkal atdzims un aktīvajā Latvijas iekštelpu koncertdzīves laikā – oktobrī, novembrī, kā arī februārī un martā – aula atkal sniegs baudījumu mūzikas mīļotājiem. Producenti paši rindā pie aulas dienesta durvīm nestāvēs, un koncertdzīve varēs uzplaukt tikai tad, ja paši būsim aktīvi.

Astra_Purina_rsu.jpg

Pirmie varenie plāni jau ieskicēti. Decembrī mūs atkal priecēs viena no Eiropā pieprasītākajām solo ērģelniecēm Iveta Apkalna – māksliniece, kura ieskandināja mūsu ērģeles šogad martā atklāšanas koncertā. Šis daudzšķautņainais instruments mums pavērs virkni radošu iespēju, piemēram, sadarbībā ar RSU kori Rīga un citiem māksliniekiem.

Tomēr aulas centrālais fokuss ir akadēmiskā dzīve – konferences, semināri, pasākumi studentiem un darbiniekiem. Vai arī par tiem krītat un ceļaties?

Jā, jo esmu dzimusi pasākumu organizatore – lai kāds būtu tā raksturs, pasākums, kas izdevies no A līdz Z, man sniedz milzu gandarījumu. Aulas galvenie klienti, protams, ir studenti, docētāji un administrācijas darbinieki, un tas, kā sabalansēt viņu visu vēlmes, ņemot vērā arī ārējo klientu – konferenču, semināru un koncertu rīkotāju – intereses, ir manas trīs cilvēku lielās komandas lielais izaicinājums teju ik dienu.

Kā nonācāt līdz pasākumu producēšanai?

Skatuve man nav sveša kopš divu gadu vecuma – vēl nemācēju runāt, bet gāju brālim līdzi uz mēģinājumiem bērnu korī Rīga. Tur ātri uzķēra manu balsi, un, kad paaugos, lika dziedāt solo, sauca par mazo lakstīgalu. Kā mani tas kaitināja! Toreiz domāju, ka tas ir sods, nevis gods – ka solo man jādzied, jo neeju uz visiem mēģinājumiem. Trīs gadu vecumā Latvijas Radio tiešraidē dziedāju solo – Cipu, capu, vāverīte. Atceros, kā toreiz noskaitos uz skolotāju, kura stāvēja malā un plātīja muti. Biju gandrīz gatava tiešraidi pārtraukt, jo man bija pilnīgi skaidrs, ka visi tagad domā – es nezinu dziesmas vārdus!

Kolīdz varēju, no kora aizmuku. Tas gan izdevās tikai savos 13 – 14 gados. Toreiz man šķita, ka vienīgā jēgpilnā nodarbe ir dejošana, kam sekoja Tautas Kinoaktieru studija. Esmu izmēģinājusi tik daudz ko – pantomīmu, Rīgas Modeļu namu, Anša Rūtentāla kustību teātri, Māras Ķimeles teātra studiju. Visas vietas, kas saistāmas ar skatuvi, Rīgā biju izmēģinājusi. Varbūt vienīgi cirku ne! [Smejas.]

Taču sabruka PSRS, un skatuve vairs nebija ienākumu avots, kas spētu cilvēkam nodrošināt cieņpilnu eksistenci. Tā es sāku studēt ekonomiku un sabiedrības vadību un nonācu nopietnā iestādē – akciju sabiedrībā Valsts nekustamie īpašumi. Tālaika darbavietas kolēģi vēl tagad apgalvo, ka tik bagātīga sabiedriskā dzīve tur vairs nav piedzīvota. [Smejas.] Jā, tas bija stabils darbs, veidojās uzkrājumi pensijai, tomēr ilgi šādu darba dzīvi neizturēju. Toties apkārtējie arvien biežāk sāka norādīt, ka man padodas kas cits – pasākumu organizēšana. Ar gadiem to sapratu arī es pati, iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā kultūras menedžmenta programmā, devos praksē uz Hamburgas Laeiszhalle, tad gluži organiski sāku darbu par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra producenti. Viss salikās pa plauktiņiem.

Aulā ieradāties pirms astoņiem gadiem, zāle bija tikko atjaunota. Kāds bija pats sākums?

Jā, tas bija 2009. gads, un es aizvien spilgti atceros momentu, kad man izteica šo piedāvājumu. Pie sevis nodomāju – es, kura esmu strādājusi Lielajā Ģildē kopā ar Karelu Marku Šišonu un viņa komandu, tagad sēdīšos trolejbusā un braukšu uz Dzirciema ielu, lai teju kultūras namu vadītu? [Smejas.] Labi, ka tomēr atbraucu un apskatījos. Pēc Ģildes, kur koncertdzīvi traucē trokšņi ārsienu dēļ, nemaz nerunājot, ka māksliniekiem nav ne ģērbtuvju, ne dušu, jaunuzceltā aula manās acīs bija kā ceļojums uz nākotni, uz citu gadsimtu. Steinway koncertflīģelis toreiz bija tik liels retums, ka no mums to nomāja Latvijas Nacionālā opera. Tas ir wow, nevis kultūras nams, es nodomāju un sāku jau galvā piemest visas fantastiskās koncertiespējas, ko šī zāle spētu piedāvāt.

Tagad gan esmu norimusies – vairs neeju kā viesulis ar ambīcijām padarīt RSU aulu par Metropolitēna filiāli, jo, lai kādi koncerti pie mums tomēr nenotiktu, esam augstskolas aula, un mūsu galvenā misija ir akadēmiskā dzīve. Tagad esmu sapratusi, ka viss slēpjas prasmīgā balansā starp aulas koncertdzīvi un pasākumiem, kas kalpo akadēmiskajai dzīvei. Tomēr muzikālus pārsteigumus – nedaudz, bet kvalitatīvus – jaunajā sezonā gaidiet gan! Aula patlaban ir gatavāka kā jebkad agrāk gandarīt arī mākslas cienītājus.