Pārlekt uz galveno saturu
Videokomentāri

Tuvojoties Starptautiskajai tolerances dienai, kas ir 16. novembrī, Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Komunikācijas fakultātes Komunikācijas studiju katedras docents, sociālantropologs un maģistra studiju programmas Sociālā antropoloģija vadītājs Klāvs Sedlenieks skaidro, kas ir tolerance jeb iecietība, un rosina aizdomāties, kādā sabiedrībā ikviens no mums gribētu dzīvot – iecietīgā vai neiecietīgā.

Tolerance ir spēja pieņemt to, ka pastāv citādais, vai "noturība apstākļos, kad ir kaut kādi ārēji apstākļi, kuri ir citādāki, nekā ierasts, piemēram, tolerance pret slimībām", skaidro RSU docents Klāvs Sedlenieks.

Lai spētu būt iecietīgs, nepieciešams pielikt zināmas pūles, jo iecietība nav iedzimta īpašība vai dabiska reakcija uz notiekošo, taču "jāņem vērā, ka pasaule ir uzbūvēta tā, ka visas būtnes ir dažādas. Ja visi būtu vienādi, evolūcija nenotiktu un dzīvība, visticamāk, apstātos. Līdz ar to ir vajadzīga kaut kāda līmeņa tolerance pret citādo, jo tas ir vienīgais, kā vispār kaut kas var notikt un pastāvēt."

Vai mums ir viegli būt tolerantiem? Pētījumi liecina, ka cilvēkiem ir grūti pieņemt noteikumu vai nosacījumu, ka jābūt tolerantiem. Ir daudz vieglāk saprast, ja runā nevis par toleranci, bet gan par līdzīgo – par to, kas mūs vieno ar cilvēkiem, kuri varbūt šķiet ļoti dažādi. Mums visiem taču ir, piemēram, bailes, mīlestība, draudzība, empātija utt., un tur mēs esam līdzīgi.

"Taču iecietībai nav jābūt absolūtai!" stingri saka Klāvs Sedlenieks. "Mums nav jābūt iecietīgiem pret tiem cilvēkiem, kuri mēģina kaut kādā veidā iznīcināt citus, kuri veicina vardarbību vai agresiju."

Galu galā mēs ikviens sev varētu atbildēt uz jautājumu, kādā sabiedrībā ir labāk dzīvot – "tādā, kurā ir augstāks iecietības līmenis, vai tādā, kurā ir zemāks iecietības līmenis un kurā mēs katrs varam nonākt tajā situācijā, kad pret mums vēršas neiecietība," komentāra nobeigumā liek aizdomāties sociālantropologs Klāvs Sedlenieks.